Kurš nozaga valsti? Seši Sudrabas 'oligarhu lietas' izmeklēšanas komisijas secinājumi  (257)

Jau ziņots, ka 18. janvārī, neskatoties uz komisijas locekļa deputāta Andreja Judina (Par!/V) asajiem iebildumiem, komisija apstiprināja savu galaziņojumu. Par ziņojuma apstiprināšanu nobalsoja četri no sešiem komisijas deputātiem – tās vadītāja Inguna Sudraba (NSL), Mārtiņš Šics (LRA), Igors Pimenovs (S) un Ainārs Mežulis (ZZS), savukārt pret balsoja Judins un Ritvars Jansons (NA).

Uzreiz pēc diezgan haotiskās komisijas sēdes par galaziņojuma apstiprināšanu Saeima sēdē skatīja jautājumu par Sudrabas atsaukšanu no komisijas saistībā ar to, ka deputāts Ringolds Balodis vērsās ar iesniegumu par izstāšanos no partijas "No sirds Latvijai" (NSL), līdz ar to šī frakcija oficiāli beidza pastāvēt.

Par Sudrabas atsaukšanu balsoja 39 deputāti, pret – 25, bet atturējās – 18 tautas kalpi. Līdz ar to lēmums par viņas atsaukšanu netika pieņemts. "Par" Sudrabas atsaukšanu balsoja 18 "Vienotības" deputāti, deviņi Nacionālās apvienības parlamentārieši, septiņi "Latvijas Reģionu apvienības" deputāti, Kārlis Seržants no ZZS, kā arī deputāti Ringolds Balodis, Artuss Kaimiņš, Ilmārs Latkovskis un Edvards Smiltēns.

"Pret" bija 23 "Saskaņas" deputāti, Andris Siliņš no ZZS un deputāts Gunārs Kūtris, bet atturējās 15 deputāti no ZZS, pati Sudraba, kā arī Aivars Meija un Romans Miloslavskis. Balsojumā nepiedalījās Aija Barča, Augusts Brigmanis un Ainārs Mežulis no ZZS, kā arī Janīna Kursīte-Pakule un Ingūna Rībena no "Visu Latvijai-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK".

"Oligarhu lietas" parlamentārās izmeklēšanas komisija vērtējusi ne tikai krimināllietas izmeklēšanu, bet arī savu darbību. Darba noslēgumā komisija secinājusi, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbības uzlabošanai jāpapildina Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 5. pants. Tajā būtu iekļauj priekšlikums, ka komisijas sēdēs var piedalīties citi Saeimas deputāti, bet padomdevēja tiesības viņi bauda tikai uz īpaša komisijas lēmuma pamata.

Vienlaikus, piemēram, atsevišķās sēdēs piedalīties Saeimas deputātam Artusam Kaimiņam līdzšinējais regulējums piedalīties neliedza. Deputātam gan nebija nekāda oficiāla statusa. Kaimiņš sēdēs piedalījās un izteica savus komentārus, kā arī fiksēja sēdes videotiešraidē.

Darbību sākot, komisija konstatēja objektīvas grūtības jēdziena "valsts sagrābšana" – arī "valsts nozagšana" – satura izpratnē, jo šāda jēdziena nav nevienā Latvijas likumā un starptautiskajos normatīvajos aktos. Komisija norāda, ka līdz ar to pastāv dažādas šī jēdziena izpratnes un interpretācijas. Lai gūtu priekšstatu par jēdziena "valsts sagrābšana" saturu un tvērumu, komisija uzklausīja komisijas locekli Andreju Judinu (V/Par!), kā arī domnīcas "Providus" pētnieku Valtu Kalniņu.

Kalniņš vienā no komisijas sēdēm skaidrojis, ka sākotnējā "valsts sagrābšanas" definīcija, ko 2000. gadā publicēja Pasaules Banka, skanējusi: "Valsts sagrābšana ir likumu, noteikumu, politisko lēmumu veidošanas ietekmēšana ar nelikumīgu un necaurskatāmu privātu maksājumu palīdzību valsts amatpersonām." Eksperts uzsvēris, ka ir ļoti principiāla atšķirība, piemēram, starp "valsts sagrābšanu" un leģitīmu lobēšanu. Leģitīms lobētājs nemaksā deputātam, nemaksā ministram, nemaksā tiesnesim utt.

Savukārt vēlāk redzams, ka pētnieku uzskati par "valsts sagrābšanas" jēdzienu, laikam ejot, mainās, Kalniņš secinājis, atsaucoties uz jaunākām akadēmiskām publikācijām. Sākotnējā izpratne būtībā ir kukuļu došana valsts amatpersonām, kuras pieņem politiskos lēmumus, taču vēlāk "valsts sagrābšanas" jēdziens mazliet paplašinājies divos aspektos. Mazāk fundamentālais aspekts ir – pie "valsts sagrābšanas" varētu pieskaitīt arī darbības, kuras krimināltiesiski tiktu klasificētas kā tirgošanās ar ietekmi. Otrs ir būtiskāks aspekts, kurā "valsts sagrābšanas" jēdziens literatūrā ir evolucionējis. Ja sākotnējā "valsts sagrābšanas" izpratne gandrīz paredzējusi, ka vienmēr jābūt "sagrābējam" un tam, kurš nosacīti tiek "sagrābts" vai kura lēmuma pieņemšana tiek "sagrābta", tad jaunākajās publikācijās runa ir arī par iespēju, ka īstenībā šī "sagrābšana" tika realizēta kaut kādas vienas personas pašas darbības rezultātā. Persona pati ir politiskā amatā un pati gūst labumu no tiem lēmumiem, kurus pieņem, norādījis eksperts.

Tāpat eksperts arī paudis, ka Latvijā attiecībā uz politisko lēmumu pieņemšanu interešu konflikta novēršanas likums ir ļoti liberāls. Uz daudziem politiskiem lēmumiem interešu konflikta novēršanas likums neattiecas.

Attiecībā uz šo "valsts sagrābšanas" jēdzienu pievienotā vērtība būtu tam, ja komisija tiešām varētu šīs Krimināllietas ietvaros sniegt konstatēto darbību analīzi, sabiedrībai skaidrojot situācijas, kur, kādos aspektos "valsts sagrābšana" ir saskatāma un kur un kāpēc nav saskatāma, noteicis eksperts, uzsverot, ka tas nav jautājums, ko var darīt tiesībaizsardzības iestādes. "Prokuratūra vai tiesa droši vien nebūtu tās institūcijas, kuras varētu vērtēt to, vai kaut kādas politiķu darbības ir vai nav "valsts sagrābšana", jo tas nav tiesisks tiesībās paredzēts jēdziens. Bet komisija jau var mēģināt ieviest skaidrību, vai šādās situācijās ir runa par "valsts sagrābšanu" un tieši kurās epizodēs, kādās situācijās varbūt ir un kurās nav. Tas varētu būt sabiedrībai noderīgs skaidrojums. Šajā aspektā es saskatu, ka tas varētu būt vērtīgi," liecina eksperta teiktais komisijas galaziņojumā.

Viņš arī minējis, ka žurnāla "Ir" publikācijā ir situācijas, kurās politiskas valsts amatpersonas apspriež to, kā tās varētu izmantot savu politiskā amata varu kaut kādu ekonomisku resursu sagrābšanai un iegūšanai, un vismaz noteiktās epizodēs "valsts sagrābšana" tiek apspriesta.

Arī Kalniņš norāda uz lobēšanas likuma neesamību, bet piebilst, ka tas, ka Latvijā šāda likuma nav, nevienam neaizliedz ar tiesiskām metodēm lobēt. Tomēr lobēšanas pamatprincipus nostiprinot likumā, sabiedrībai būtu krietni skaidrāk, kas ir atļautās, leģitīmās politiķu ietekmēšanas metodes un ar ko tās atšķiras no tām sliktajām, prettiesiskajām, noziedzīgajām ietekmēšanas metodēm.

Eksperts gan min, ka neaizstāv jēdziena "valsts sagrābšana" iestrādāšanu likumos. "Es arī nezinu nevienu valsti, kurā šis jēdziens būtu iestrādāts likumā. Varbūt kaut kur ir, bet es nekad to neesmu dzirdējis," teikts ziņojumā.

Par šo jautājumu izteikušies arī citi komisijas locekļi. Piemēram, partijas "Saskaņa" pārstāvis, deputāts Igors Pimenovs paudis, ka jēdzienu "valsts nozagšana" vajadzētu reducēt līdz kodificētiem jēdzieniem, kas jau ir nostiprināti likumā. "Lai mēs izmantotu tādus nosaukumus, jēdzienus, kategorijas, kurus pēc tam varētu izmantot savā darbībā prokuratūra, nevis tikai deputāti vai žurnālisti," norādījis Pimenovs.

Savukārt komisijas loceklis Mārtiņš Šics (LRA) noteicis, ka vajadzētu atgriezties pie jautājuma par lobēšanu, legālu lobēšanu, piemetinot, ka tā ir problēma, ka Latvijā nav sakārtots jautājums par legālu darbību politisko mērķu sasniegšanai.

Komisijas loceklis, "Nacionālās apvienības" deputāts Ritvars Jansons paudis atbalstu tam, ka komisijai galaziņojumā vajadzētu dot "valsts nozagšanas" definīciju, kas arī palīdzētu tālāk tiesību filozofijas izpratnē. "Galvenais, ko Komisija varētu dot, ir rekomendācijas, lai neleģitīmas darbības, kas vērstas uz atsevišķu personu interešu apmierināšanu, netiktu tālāk pieļautas, graujot sistēmu," tā Jansons.

Savs sakāmais par jautājumu par "valsts nozagšanu" bija arī prokuroram Mārim Lejam. "Jārisina jautājums, vai jāievieto likumā tieši tāds jēdziens "valsts nozagšana" un tā skaidrojums. Jāparaugās, vai visas tās darbības, kuras tika vismaz plānotas vai daļēji realizētas, kas redzams no sarunām un citiem krimināllietas materiāliem, šobrīd ir atzīstamas par kaitīgām. Iespējams, par tām nav paredzēta kriminālatbildība, un tieši par tādām būtu jāparedz kriminālatbildība vai kāda cita veida atbildība. Piemēram, tā pati mediju ietekmēšana vai kontrolēšana. Vai, piemēram, solījums ietekmēt, kontrolēt medijus varētu tikt atzīts par sodāmu rīcību, vienalga – administratīvi vai krimināli," liecina Lejas teiktais, kas iekļauts galaziņojumā.

Savukārt pieaicinātais eksperts Aivars Borovkovs no Latvijas Juristu asociācijas teicis, ka daudz loģiskāk būtu, ka prokuratūra ierosinātu lietu par šīs lietas izmeklēšanu un dotu kriminālprocesuālu vērtējumu. "Tur ir lietpratēji, kuriem ir visas nepieciešamās procesuālās un citas pielaides, lai šādu lietu izmeklētu. Ja mēs gribam saprast, kāpēc šī lieta ir beigusies bez rezultāta, ir vajadzīgs jauns process. To, ka politika netiek veidota Jēkaba ielā vai Brīvības ielā, manuprāt, ļoti daudzi sen jau sapratuši, arī to, ka šī politika tiek veidota pilnīgi citās vietās un citu cilvēku sastāvā, un tie nebūt nav tautas priekšstāvji, kas ir demokrātiskās vēlēšanās izvēlēti," norādījis pieaicinātais eksperts.

Rezultātā, uzklausot šīs un arī citas uz komisijas sēdēm aicinātās personas, komisija par atbilstošāko angļu valodas frāzes "state capture" tulkojumu latviešu valodā ir atzinusi vārdus "valsts sagrābšana". Tā arī norādījusi, ka jēdziens "valsts sagrābšana" nav juridisks un noteiktas situācijas raksturošanai to lieto analītiskos un pētnieciskos darbos, taču tā saturs nav precīzi definēts. Komisija atbalsta juristu diskusijas organizēšanu par jēdziena "valsts sagrābšana" iestrādāšanu normatīvajos aktos.

Komisija vienojusies par jēdziena darba definīciju: "Valsts sagrābšana ir politiskā korupcija, kas izpaužas kā apzināta valsts amatpersonu rīcība normatīvo aktu, administratīvo aktu un politisku lēmumu pieņemšanā vai to pieņemšanas procesu ietekmēšanā, lai gūtu sev vai sev pietuvinātām personām ekonomisku labumu." Komisijas ieskatā, "valsts sagrābšanas" izpratne un tās pazīmju konstatēšana turpmāk kriminālprocesu ietvaros var tiesībaizsardzības iestādēm palīdzēt noteikt konkrētu noziedzīgu nodarījumu patieso raksturu, sabiedrisko bīstamību un kaitīgās sekas.

Komisija arī secinājusi, ka "Rīdzenes sarunās" var saskatīt "valsts sagrābšanas" pazīmes, jo atsevišķos jautājumos ir apspriestas darbības, kas var liecināt par valsts varas kā instrumenta izmantošanu personiskā ekonomiskā labuma gūšanai. Piemēram, komisija secinājusi, ka "Rīdzenes sarunas" norāda uz valsts amatpersonu iecelšanas un atcelšanas ietekmēšanu, kas ne vien apdraud sabiedrības intereses atsevišķu lēmumu pieņemšanā, bet arī var radīt būtiskus draudus Satversmē nostiprinātajam varas dalījumam, amatpersonu ievēlēšanas un iecelšanas kārtībai un Satversmes 2. pantā garantētajai varas piederībai Latvijas tautai.

Vienlaikus komisija norāda, ka kriminālprocess izbeigts, jo pirmstiesas izmeklēšanas stadijā netika konstatēti vai pierādīti konkrēti noziedzīgi nodarījumi, līdz ar to visas personas, kurām kriminālprocesā bija tiesības uz aizstāvību, no krimināltiesiskā viedokļa uzskatāmas par nevainīgām.

Komisijas ieskatā, Latvijā beidzot jāpieņem likums par lobēšanu, jo tas palīdzēs noteikt robežšķirtni starp atļautām, leģitīmām un neatļautām, prettiesiskām politikas ietekmēšanas metodēm.

No komisijas galaziņojuma izriet, ka operatīvās darbības ilgušas apmēram trīs gadus. Kriminālprocess ildzis no 2011. gada 20. maija līdz 2016. gada 12. decembrim.

KNAB šobrīd nav nepieciešami grozījumi Kriminālprocesa likumā, jo esošais ļauj pietiekami kvalitatīvi izmeklēt lietas, bet attiecīgi priekšlikumi, iespējams, būs.

Prokurors Leja komisijai skaidrojis, ka kriminālprocesā galvenā uzmanība veltīta diviem izmeklēšanas virzieniem. Pirmais virziens bijis par ekspolitiķa Aināra Šlesera slēptām īpašuma tiesībām SIA "Rīgas Tirdzniecības osta" (RTO), kas būtu klasificējams pēc Krimināllikuma 219. panta 2. daļas, Krimināllikuma 325. panta, Krimināllikuma 326. panta un Krimināllikuma 318. panta 2. daļas. Otrs virziens bijis par Šlesera iespējamām pretlikumīgām darbībām, lai par Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētāju ieceltu tagadējo Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieku Andri Ameriku. Šajā virzienā izmeklēšana klasificēta pēc Krimināllikuma 320. panta 4. daļas un Krimināllikuma 323. panta 2. daļas.

Leja skaidrojis, ka atkarībā no tā, vai būtu pierādīts, ka Šleseram saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja kapitāla daļas RTO (vai kādā citā uzņēmumā), viņa rīcībā varēja būt konstatēti vairāki noziedzīgi nodarījumi. Turpretim nepierādot, ka Šleseram faktiski jeb slēpti piederēja kapitāla daļas, nebija pamata uzskatīt, ka viņš izdarījis kādu no iepriekš minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Līdz ar to jautājumam par RTO vai cita uzņēmuma kapitāldaļu īpašnieku bijusi izšķirošā nozīme kriminālprocesā.

"Lai gan tas nenozīmē, ka obligāti jākonstatē, ka Šlesers bija izmantojis visas kapitāla daļu īpašnieka tiesības un pildījis visus iespējamos pienākumus, tomēr šo izmantoto tiesību un pildīto pienākumu kopumam jābūt pietiekami nozīmīgam, lai neradītu saprātīgas šaubas par viņa statusu RTO. Piemēram, būtu pietiekami konstatēt, ka Šlesers saņēmis dividendes no šā uzņēmuma vai veicis kapitāla daļu apmaksu, jo šādas tiesības ir tikai kapitāla daļu īpašniekam. Turpretim ne tik viennozīmīgi vērtējama interesēšanās par uzņēmuma darbību, padomu došana, darbinieku ieteikšana u. tml., jo šādas darbības var veikt jebkura persona neatkarīgi no tā, kāda ir tās saistība ar uzņēmumu," atsaucoties uz prokurora teikto, rakstīts galaziņojumā.

Prokurors skaidrojis, ka operatīvās darbības pasākumos iegūtās nepubliskās sarunas, kas pievienotas kriminālprocesam, radījušas vienīgi aizdomas, ka Šlesers varētu būt faktiskais jeb slēptais kapitāla daļu īpašnieks. Tātad bijis pamats gan operatīvās darbības pasākumu veikšanai, gan kriminālprocesa sākšanai, taču sarunas nebija pietiekamas, lai celtu apsūdzību, bet vēl jo mazāk – lai kriminālprocesu nodotu tiesai.

Ar nepubliskajām sarunām nevarēja atzīt par pierādītu, ka Šlesers bijis saimnieciskais īpašnieks kādā no uzņēmumiem, jo nevienā no tām nebija ziņu, ka Šlesers apmaksājis kapitāla daļu iegādi, saņēmis dividendes vai sistemātiski diktējis un noteicis valdē vai padomē pieņemamo lēmumu saturu vai citādi ietekmējis uzņēmuma darbu vai veicis citas darbības, kas pieder tikai un vienīgi kapitāla daļu juridiskajam īpašniekam. Līdz ar to, lai varētu celt apsūdzību un pieņemt lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai, bez nepubliskajām sarunām bija nepieciešami papildu pierādījumi. Tomēr kriminālprocesa turpmākā izmeklēšanā papildus iegūtie pierādījumi nav bijuši pietiekami, lai apstiprinātu sākotnējās aizdomas.

"Kā izmeklēšanu uzraugošais prokurors jau izmeklēšanas sākuma stadijā vērsu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietnieces Jutas Strīķes un izmeklētāju uzmanību uz to, ka nepubliskās sarunas var izrādīties nepietiekams pierādījums un tās vērtējamas ar lielu piesardzību," teicis Leja.

Savukārt attiecībā uz otro izmeklēšanas virzienu sākotnēji personu darbības kvalificētas kā kukuļošana pēc Krimināllikuma 320. panta 4. daļas un Krimināllikuma 323. panta 2. daļas kā kukuļdošana. Izmeklēšanas sākuma stadijā, pildot izmeklēšanu uzraugošā prokurora pienākumus, Leja noformējis rakstisku uzziņu, kurā, izvērtējot pierādījumus, secinājis, ka tie nesatur pietiekamas ziņas nedz par kukuļņemšanu, nedz par kukuļdošanu. Ar šo izziņu iepazīstināta izmeklētāja. Vēlāk izmeklētāja šīs darbības pārkvalificēja uz tirgošanos ar ietekmi pēc Krimināllikuma 326. panta 1. punkta. Tomēr arī šo juridisko kvalifikāciju Leja atzinis par nepareizu. 2015. gada 10. septembrī, konstatējot, ka šajā daļā lietas apstākļi noskaidroti pietiekami vispusīgi un nav konstatējama nedz kukuļdošana, nedz kukuļņemšana, nedz tirgošanās ar ietekmi, pēc krimināllietas saņemšanas kriminālvajāšanas sākšanai Leja pieņēmis lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu daļā.

Prokurors arī norāda, ka, runājot par izmeklēšanas uzraudzību šajā daļā, papildus atzīmējams, ka pierādījumus bez viņa vērtējuši vēl trīs citi prokurori. Arī viņi atzinuši, ka nav pamata apsūdzības celšanai.

Komisijas 2017. gada 15. augusta sēdē Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurori Leja un Juris Juriss un virsprokurors Modris Adlers paskaidrojuši, ka izmeklēšanas sākuma stadijā bijusi mētāšanās – ko tad īsti izmeklēt. Bijis haoss, ko veidojuši ne tik daudz izmeklētāji kā KNAB priekšnieka vietniece Strīķe. Viņa mēģinājusi uzspiest izmeklēt tādus jautājumus, par kuriem kriminālprocess nemaz nav bijis sākts, komisijai skaidrojuši prokurori. Līdz ar to uzraugošajam prokuroram vairākkārt vajadzējis norādīt, ka visupirms jāorientējas uz tiem izmeklēšanas virzieniem, par kuriem sākts kriminālprocess un ka visupirms jāpierāda, vai Šlesers ir slēptais īpašnieks konkrētā uzņēmumā.

Prokurori arī secinājuši, ka vairāk vajadzējis veikt slepenās darbības, jo tieši tām ir vislielākā nozīme, jo ar parastām kriminālprocesuālām darbībām gadījumos, kuros personas pašas vainu neatzīst, pierādīt to ir visai grūti. Līdz ar to slepenajām darbībām bija jābūt apjomīgākām, uzskata prokurori.

No juridiskā viedokļa noziedzīga nodarījuma sastāva konstatēšanai pierādāmo apstākļu noteikšana nav radījusi tik lielas problēmas, cik paši pierādījumi un to pierādījumu pietiekamība. Prokuroriem pastāvējis atšķirīgs viedoklis ar toreizējo KNAB vadību jautājumā, vai pierādījumi ir pietiekami viena vai otra fakta atzīšanai par pierādītu. Atbilstoši lēmumam par kriminālprocesa izbeigšanu nav konstatēts, ka ar kādu no ierakstītajām sarunām būtu izdevies pierādīt līdz galam izdarītu noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīga nodarījuma izdarīšanas mēģinājumu. Prokurori norādījuši, ka kriminālprocesā par pierādītu netika atzīts neviens no noziedzīgajiem nodarījumiem. Daļa šī procesa izbeigta sastāva trūkuma dēļ un otra daļa – pierādījumu trūkuma dēļ. Bijušas tikai aizdomas, kas nav apstiprinājušās.

Galaziņojumā komisija norāda, ka tai nav pamata uzskatīt, ka kriminālprocesa izbeigšana pirmstiesas stadijā būtu saistīta ar procesa virzītāju politiska vai cita rakstura prettiesisku ietekmēšanu.

Vienlaikus ir noskaidrots, ka ziņas par operatīvo pasākumu veikšanu pret noteiktām personām kļuva tām zināmas. Kriminālprocesa materiāliem pievienoto sarunu publicēšana portālā "pietiek.com" 2011. gada oktobrī, KNAB darbinieku un KNAB vadītāja konflikti un ar tiem saistītās KNAB darbinieku atlaišanas, atstādināšanas no pienākumu pildīšanas, kā arī KNAB darbinieku darba pamešana pēc pašu gribas traucējusi kriminālprocesa gaitu un negatīvi ietekmējusi tā kvalitāti. Turklāt, neraugoties uz acīmredzamām iestādes darbu ietekmējošām kadru politikas problēmām KNAB, to risināšana tikusi novilcināta, teikts galaziņojumā.

Komisija secina, ka izmeklēšanai varēja traucēt KNAB vadītāju nesagatavotība vadīt iestādi, proti, iestādes vadītājam un vietniecei pietrūka personālvadības zināšanu.

Komisija norāda, ka publiskajā telpā izskanējušie pārmetumi ģenerālprokuroram saistībā ar "oligarhu lietas" kriminālprocesu ir vērtējami kā juridiskas nekompetences izpausmes, bet atsevišķos gadījumos arī kā dažu personu publiskās atpazīstamības veicināšanas pasākumu sastāvdaļa. Tāds vērtējums radies, jo ģenerālprokurors saskaņā ar likumu neveic izmeklēšanas uzraudzību konkrētos kriminālprocesos un neīsteno amatā augstāka prokurora pienākumus attiecībā pret kriminālprocesus uzraugošiem prokuroriem.

Ņemot vērā operatīvās lietas materiālu un kriminālprocesa materiālu apjomu un specifiku, komisija saskata nepieciešamību pēc kvalitatīva un visaptveroša visu minēto materiālu izvērtējuma. Taču komisija ne tikai faktiski, bet arī juridiski nav kompetenta un tiesīga izvērtēt, vai un kādā pakāpē pastāvēja iespējamība, ka kriminālprocesa tālāka virzīšana uz tiesu varēja beigties ar valsts apsūdzības sakāvi tiesā.

Komisija secinājusi, ka KNAB sadarbība, tajā skaitā savstarpēja informācijas apmaiņa ar Drošības policiju (DP), Satversmes aizsardzības biroju (SAB), Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestu, Valsts ieņēmumu dienestu nav notikusi vai ir notikusi nepietiekamā apmērā. Tas, iespējams, ietekmējis pierādījumu bāzi un bijis viens no iemesliem kriminālprocesa izbeigšanai pirmstiesas izmeklēšanas laikā.

Savā darbības laikā komisija nav konstatējusi, ka citas valsts institūcijas nepamatoti būtu atteikušās sadarboties ar kriminālprocesa izmeklētājiem. Savukārt SAB un DP sēdēs norādījuši, ka izmeklētāji par vairākiem drošības iestāžu, nevis KNAB kompetencē esošajiem jautājumiem šīs iestādes nav informējuši. Vēl bez visa cita komisija secinājusi, ka viens no faktoriem, kas varējis ietekmēt lietas izbeigšanu, bijis atalgojuma jautājums.

Cita starpā, uzklausot prokurorus, komisija secinājusi, ka krimināllikumā jāmaina atbildība par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu, jo ir problēmas ar krimināllikuma 300. panta piemērošanu praksē.

Iepazīstoties ar kriminālprocesa materiāliem un operatīvās lietas materiāliem, komisijai nav pamata apšaubīt, ka publiskotās "Rīdzenes sarunas" veido daļu no kriminālprocesa materiāliem un operatīvās lietas materiāliem. Komisijas ieskatā tiesībaizsardzības iestāžu pienākums ir noskaidrot, kādā veidā kriminālprocesa un operatīvās lietas materiāli nonākuši publiskajā telpā, un saukt vainīgās personas pie atbildības. Turklāt vērtējama to personu atbildība, kurām uzticēta valsts noslēpuma glabāšana un turēšana, nevis mediju atbildība par materiālu publicēšanu.

Šajā galaziņojuma daļā komisija iekļāvusi arī drošību sargājošo iestāžu pārstāvju teikto. Proti, 2017. gada 9. oktobra sēdes atklātajā daļā DP priekšnieka vietnieks Ints Ulmanis paskaidrojis, ka šajā lietā KNAB nav bijusi tieša sadarbība ar DP. "Un mēs pašlaik vairāk vai mazāk operējam tikai ar publiskajā telpā nonākušo informāciju. Un faktiski arī tas ir viens no iemesliem. Diemžēl ir jāatzīst, ka laiks, ja tās sarunas ir autentiskas, no šo sarunu tapšanas brīža līdz šim brīdim ir gana ilgs. Cik produktīva šāda mūsu pārbaude būs pašlaik, ir grūti prognozēt. Valsts drošības iestāžu viedoklis ir tāds: ja šāda informācija būtu mūsu rīcībā nonākusi laikus, tad, protams, būtu attiecīgi iespējas ātrāk uz to reaģēt. Bet līdz šim šāda veida informācija līdz mums nebija nonākusi," norādījis Ulmanis. Drošību sargājošās iestādes ieskatā KNAB ir jāsniedz pamatatbilde uz jautājumu, vai ir notikusi valsts noslēpumu saturošas informācijas izpaušana.

Nacionālās drošības apdraudējuma jautājums tika skatīts kontekstā ar Imigrācijas likuma izmaiņām un uzturēšanās atļauju piešķiršanas programmu. 2017. gada 4. septembra sēdē Jansons sniedza prezentāciju par kriminālprocesā minēto faktu par termiņuzturēšanās atļauju iegūšanas veicināšanu un tā saistību ar valsts drošības apdraudējumu.

Tajā pašā sēdē DP priekšnieka vietnieks Ēriks Cinkus "cēla galdā" statistiku, norādot, ka dati par 2017. gada pirmo pusgadu liecina, ka atteikto termiņuzturēšanās atļauju skaits pieaug. Salīdzinājumā ar 2016. gada pirmo pusgadu, kad atteikumu skaits bija 19, 2017. gadā tas ir jau 30. Cinkus uzsvēra, ka tas saistīts ar to, ka 2017. gadā DP papildus vērtēja arī tos termiņuzturēšanās atļauju pieprasītājus, kas jau sāka lietas kārtot 2012. gadā un nāk pēc otrreizējas atļaujas.

DP komisijai atzina, ka jautājums par termiņuzturēšanās atļauju piešķiršanu vienmēr bijis politisks lēmums un jau no pašas šīs programmas ieviešanas sākuma DP analizējusi situāciju un informējusi gan valsts augstākās amatpersonas, gan arī Saeimas Nacionālās drošības komisiju par riskiem, ko šī programma rada. "Galvenokārt runājam nevis par tiešu apdraudējumu nacionālajai drošībai, bet par riskiem ilgtermiņā, kas varētu tikt radīti nacionālajai drošībai. Faktiski šī informācija ir secīgi, regulāri dota atbilstošajai Saeimas komisijai. DP ir piedalījusies sanāksmēs un ir informējusi arī par statistiku, par tendencēm un visu pārējo, ļaujot politiķiem izlemt par labu vai par sliktu kādam konkrētam grozījumam," toreiz norādīja Cinkus.

Tāpat DP skaidrojusi, ka patlaban nevar apgalvot, ka iestādei ievērojami trūktu resursu, lai tiktu galā ar to personu pārbaudēm, kuras no jauna piesakās vai pretendē uz atkārtotu atļaujas iegūšanu. DP skaidrojusi, ka personas ir ar ļoti dažādu profilu. Vienā gadījumā personas pārbaude var aizņemt ievērojami vairāk laika, pārbaudē iesaistāmi vairāki cilvēki, un iegūtā informācija prasa ilgāku analīzi. Savukārt citā – personas pārbaudei var būt nepieciešamas ievērojami laika. "Līdz ar to nevar teikt, ka ir tikai kaut kāda kvota noteiktam skaitam un ka tas būtu rādītājs, kas būtu vienlīdzīgs ar mūsu kapacitāti," skaidrojusi DP.

Pērn 4. septembra komisijas sēdē Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede klātesošajiem norādīja, ka Imigrācijas likumā jau ir norma, kas pasaka, ka Ministru kabinets var nepieciešamības gadījumā izdot īpašu rīkojumu, kas pārtrauc termiņuzturēšanās atļauju pieteikumu izskatīšanu un iesniegšanu. "Imigrācijas likumā jau ir norma, kas pasaka, ja pēkšņi mums ir ļoti augsta kādas, varbūt mums ne ļoti draudzīgas valsts pilsoņu koncentrācija, proti, mēs saņemam ārkārtīgi daudz pieteikumu un ir pamats uzskatīt, ka tas apdraud mūsu valsts drošību, Ministru kabinets var izdot īpašu rīkojumu, kas pārtrauc šo pieteikumu izskatīšanu un iesniegšanu. Tā ka līdzko DP kopā ar citām kompetentajām iestādēm konstatē šādu risku, Ministru kabinets ir tiesīgs noteikt šo ierobežojumu," atsaucoties uz PMLP pārstāvi, rakstīts galaziņojumā.

2017. gada 9. oktobra sēdes atklātajā daļā, izskatot jautājumu par nacionālās drošības apdraudējumu, SAB direktora pirmais vietnieks Andis Freimanis atgādināja, ka SAB kriminālprocesa izmeklēšanā iesaistīts.

"Vērtēšana no nacionālās drošības apdraudējuma viedokļa – tāds jautājums netika uzdots. Runājot par pašām publikācijām. Mēs vienmēr un regulāri, tā ir mūsu funkcija, izvērtējam dažādas publikācijas. Kā mēs tagad zinām, ir ļoti aktuāli jautājumi par dažādām viltus ziņām – vai tā nav mērķtiecīga, speciāli tēmēta kaut kāda akcija, lai radītu problēmas (gan ekonomiska rakstura, gan politiska rakstura) vai arī grautu valsts reputāciju. Šajā gadījumā mēs neesam konstatējuši un nav mūsu rīcībā tādas informācijas, ka šeit darbotos kaut kādu citu valstu specdienesti un būtu bijis kaut kāds šāda veida uzdevums, lai šādas publikācijas tieši tajā laikā un tajā brīdī parādītos. Tā ka šajā gadījumā mūsu vērtējums ir tāds, ka šī informācija, kas ir publicēta, nav publicēta citu specdienestu vai valstu uzdevumā. Tā ka te varbūt vērtējami citi faktori, vērtējams jautājums par valsts noslēpuma aizsardzības sistēmu, kā tā darbojas, vai šajā gadījumā kaut kas noplūdis, vai publicēti dokumenti, kas saistīti ar valsts noslēpumu," toreiz norādījis Freimanis.

Komisijas šajā jautājumā secinājusi, ka DP kapacitāte uzlabojusies, bet nepietiekama termiņuzturēšanās atļauju pieprasītāju izvērtēšana notikusi no 2012. gada līdz 2015. gadam. Tendence, ka 2015. gadā sāka palielināties anulēto termiņuzturēšanās atļauju skaits atkārtotajiem pieteicējiem, komisijas ieskatā, norāda, ka 2011. gadā un 2012. gadā DP kapacitātes trūkuma dēļ ne visi cilvēki pienācīgi izvērtēti. Tā kā 2015. gadā DP piešķīra papildu finansējumu, tad vairs nevar apgalvot, ka iestādei trūktu resursu, lai kvalitatīvi pārbaudītu uzturēšanās atļauju pretendentus. Līdz ar to komisija secina, ka DP pašlaik spēj pilnvērtīgi izvērtēt iespējamos apdraudējumus nacionālajai drošībai un iespējamos riskus attiecībā uz konkrētiem pieteicējiem.

Vēl komisija, izvērtējot gūto informāciju, secinājusi, ka laikā, kad ieviestas termiņuzturēšanās atļaujas apmaiņā pret investīcijām nekustamā īpašumā un kapitālsabiedrībās, pirms attiecīgo likuma grozījumu pieņemšanas Saeima nebija pienācīgi pārliecinājies, vai tiesībaizsardzības iestāžu rīcībā ir pietiekami resursi nacionālās drošības apdraudējuma risku izvērtēšanai.

Savukārt saistībā ar kriminālprocesa materiāliem un iegūto informāciju komisija nekonstatē konkrētus identificējamus riskus cilvēkiem un videi.

Kaut gan Krimināllikums neparedz atbildību par masu saziņas līdzekļu prettiesisku ietekmēšanu un apzināti maldinošas un patiesībai neatbilstošas informācijas paušanu masu saziņas līdzekļos nolūkā manipulēt ar sabiedrisko viedokli, minētie nodarījumi vērtējami kā liels drauds demokrātiskai valsts iekārtai, teikts komisijas galaziņojumā. Tāpēc komisija uzskata, ka jāparedz atbildība par žurnālistu uzpirkšanu vai citādu ietekmēšanu, kā arī par apzinātām manipulācijām ar sabiedrisko viedokli, izmantojot masu informācijas līdzekļus.

Komisija nav konstatējusi, ka būtu notikusi laikraksta "Diena" izdevēja īpašnieku vai patieso labuma guvēju slēpšana ar mērķi prettiesiski manipulēt ar sabiedrisko domu. Kā arī tai nav pamata secināt, ka laikraksta "Diena" izdevējs būtu bijis tāds īpašnieks vai patiesais labuma guvējs, kurš nav norādīts publiskos reģistros.

Izvērtējot iegūto informāciju, komisija nekonstatē arī notikušus konkrētus faktiskus laikraksta "Diena" redakcionālās neatkarības apdraudējumus, prettiesisku šā laikraksta rakstu satura ietekmēšanu vai cita veida manipulāciju ar sabiedrisko viedokli, izmantojot laikrakstu "Diena".

Papildus komisija konstatē, ka Latvijā ir vairāki mediji, kas nepilda objektīvas žurnālistikas uzdevumus, bet kalpo politiķu publisko attiecību veidošanas uzdevumiem, jo īpaši reģionālo mediju segmentā.

Komisijas sēdēs sniegtās norādes jeb norādītās paralēles uz "Rīdzenes sarunās" īstenoto politisko jautājumu risināšanas kārtību dod pamatu komisijai aicināt Saeimu izvērtēt arī t.s. Koalīcijas padomes atbilstību Satversmei. Komisija norāda, ka šāda institūcija Satversmē nav paredzēta, taču tajā, piedaloties personām, kuras nav attiecīgā sasaukuma Saeimas deputāti, tiek pieņemti lēmumi, kuri ietekmē demokrātiskus procesus valstī.

Jau vēstīts, ka Saeima 21. jūlijā izveidoja parlamentārās izmeklēšanas komisiju par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti tā dēvētajā oligarhu lietā. Izmeklēšanas komisija izveidota, lai izvērtētu krimināllietā esošo informāciju par iespējamu valsts nozagšanu un faktorus, kas noveduši pie šīs krimināllietas izbeigšanas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā.