Maligina testaments nav precedents – nozīmīgi pēdējās gribas akti Latvijā  (26)

Tāpat tikai aprīlī noslēgsies termiņš, kurā savas pretenzijas un tiesības uz aizgājēja īpašumu var pieteikt visi kreditori un debitori. Netiek izslēgts, ka pēcāk varētu sākties tiesāšanās.

Portāls "Delfi" piedāvā ieskatu dažās tiesas prāvās, kas saistībā ar mantotiem īpašumiem apvija daudzus jau tolaik labi zināmus īpašumus un arī tagad labi pazīstamus uzņēmumus.

Pirms teju 20 gadiem uz Jūrmalas šosejas gāja bojā "Mercedes" markas automašīnu dīlera "Domeniks" prezidents un īpašnieks Ādolfs Sadauskis. Mediji tolaik vēstīja, ka viņš gājis bojā "mīklainā negadījumā" 1997. gada aprīļa sākumā, kad traucies lielā ātrumā, un viņa vadītajam auto pēkšņi plīsusi riepa. Tolaik izskanēja versija, ka riepas plīšana stimulēta ar kāda tālvadības spridzekļa palīdzību.

Sadauskis atstāja testamentu, kurā visu mantu novēlēja savai trešajai sievai Benitai un nesen dzimušajai meitai Elizabetei Mersedesai, bet ārpus savas pēdējās gribas viņš atstāja bērnus no iepriekšējās laulības – dēlu Viāru Sadauski un meitu Kristiānu Blūmu, savulaik vēstīja aģentūra LETA.

Starp mantiniekiem aizsākās tiesāšanās, jo viņi nebija mierā ar testamentā noteikto mantošanas kārtību. Lieta gan netika izskatīta pēc būtības, jo tomēr tika panākta vienošanās, ka mantojums tiek sadalīts saskaņā ar likumu. Pēc tam Jūrmalas tiesa 2003. gada beigās nolēma, ka Sadauska atstātais mantojums sadalāms četrās daļās – viņa abiem bērniem no iepriekšējās laulības, kā arī Benitai un viņas un Sadauska meitai.

2009. gadā V. Sadauskis iesniedza tiesā pieteikumu par šī sprieduma atcelšanu, kā arī lietas izskatīšanu saistībā ar jaunatklātiem apstākļiem.

"Baltic Screen" publikācijā laikrakstā "Dienas Bizness" tolaik vēstīja, ka V. Sadauskis caur tiesu cerēja atgūt visu tēva mantojumu – arī to mantojuma daļu, kas ar tiesas spriedumu tika nodota B.Sadauskai, kura bija toreizējā "Mercedes" auto tirgotāju uzņēmuma "Domenikss" īpašniece, trešā bagātākā sieviete Latvijā un bojāgājušā uzņēmēja dzīvesbiedre.

V. Sadauskis bija lūdzis atcelt šo tiesas spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai Jūrmalas pilsētas tiesā. Kā jaunatklātus apstākļus viņš tika minējis to, ka no prasības pieteikumam pievienotajiem oficiālajiem dokumentiem izriet, ka viņa tēva un B. Sadauskas laulības noslēgšanas fakts "nav reģistrēts nevienā no iestādēm, kurām bija tiesības reģistrēt laulību, t.i., ne baznīcā, ne dzimtsarakstu nodaļā".

Pēc "Dienas Biznesa" savulaik vēstītā, tiesu materiālos atrodamā Ā. Sadauska un B. Sadauskas laulību apliecības kopija lika domāt, ka laulība reģistrēta 1993. gada 18. decembrī, taču no baznīcas dokumentiem izriet, ka uzsaukto un laulāto saraksta grāmatā ieraksts par šīm personām izdarīts tikai gandrīz divus gadus vēlāk, turklāt šajā ierakstā minēts tikai nodoms slēgt laulību. Arī Tieslietu ministrijas sniegtās izziņas nav apliecinājušas šādas laulības noslēgšanu.

No tā, saskaņā ar prasītāja pārliecību, bija secināms, ka B. Sadauska nav pierādījusi, ka ir noslēgusi laulību ar Ā. Sadauski, bet, ja reiz tā, arī par pirmās šķiras mantinieci nav uzskatāma. B. Sadauskas pārstāvji par to komentārus tolaik nesniedza.

Tiesa V. Sadauska pieteikumu par lietas izskatīšanu saistībā ar jaunatklātiem apstākļiem noraidīja. Viņš lēmumu apstrīdēja augstākā tiesu instancē.

Kā portālu "Delfi" informēja Augstākās tiesas preses sekretāre Baiba Kataja, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta 2009. gada 16. decembrī izskatīja V. Sadauska blakus sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2009. gada 10. jūnija lēmumu, ar kuru bija noraidīts pieteikums par lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.

Civillietu tiesu palāta nolēma Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2009. gada 10. jūnija lēmumu atstāt negrozītu, bet blakus sūdzību noraidīt.

Lēmums nebija pārsūdzams, un tas stājas likumīgā spēkā tā pieņemšanas brīdī.

Pēc vairāk nekā piecu gadu tiesāšanās 2017. gada februārī likumīgā spēkā stājās spriedums strīdā par mantojuma tiesībām uz kādreizējā kinoteātra, tagadējās koncertzāles "Palladium" ēku Rīgā, Marijas ielā 21.

Ar sūdzību tiesā 2010. gada novembrī vērsās kādreizējais Ķekavas deputāts Andis Adats, iebilstot par notāres Inetas Nīlanderes rīcību, ar kuru atteikts viņam izsniegt mantojuma apliecību Harija Ērika Neļķes mantojuma lietā par mantojuma tiesībām uz "Palladium" ēku. Viņš lūdza atzīt par prettiesisku notāres Nīlanderes rīcību, ar kuru atteikts viņam izsniegt apliecību par pēdējās gribas rīkojuma akta stāšanos likumīgā spēkā Neļķes mantojuma lietā.

Sūdzībā Adats norādīja, ka 1994. gada 7. jūlijā mantojuma atstājējs Neļķe uzrakstīja testamentu, ar kuru sev piederošo namīpašumu, kas atrodas Rīgā, Marijas ielā 21, gruntsgabalu zem šī īpašuma, kas ierakstīts Rīgas-Valmieras Zemesgrāmatu reģistrā un visiem piederumiem pie norādītā nekustamā īpašuma, uz kuru viņam vēl nav pilnīgi atjaunotas īpašuma tiesības, bet, kas viņam nāves brīdī piederēs un uz ko viņam pēc likuma būs tiesības, novēlējis Adatam, savulaik vēstīja aģentūra LETA.

Adats zvērinātai notārei Nīlanderei iesniedza iesniegumu par mirušā Neļķes mantojuma pieņemšanu, par pēdējās gribas rīkojuma akta nolasīšanu un pēdējās gribas rīkojuma akta stāšanos likumīgā spēkā, bet notāre mantojuma apliecības izsniegšanu Neļķem atteica, norādot, ka uz Neļķes mantojuma atklāšanās brīdi ar testamentu viņam novēlētais jau ir atradies Adata īpašumā, līdz ar to saskaņā ar likuma noteikumiem viņam nav tiesības šo lietu prasīt.

Adats sūdzībā tiesai pauda uzskatu, ka notāres atteikums ir nelikumīgs, jo viņa nav ņēmusi vērā, ka novēlēto namīpašumu veido trīs nekustamie īpašumi jeb namīpašumi – sešstāvu mūra dzīvojamā ēka, trīsarpus stāvu mūra dzīvojamās ēka un piecstāvu dzelzsbetona kino ēka.

No Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījuma esot redzams, ka vienīgais īpašnieks nekustamam īpašumam – kinoteātra ēkai, ir SIA "Palladium", līdz ar to esot nepareizs secinājums, ka novēlētais legāts jau atradies Adata īpašumā brīdī, kad atklāts Neļķes mantojums.

Kā liecina Latvijas tiesu portālā pieejamā informācija, Neļķes prasība šajā lietā tika noraidīta.

Strīdi ap savulaik denacionalizēto īpašumu Rīgā, Marijas ielā 21 un Pērses ielā 16 aizsākās pēc tam, kad 1998. gadā Neļķem netika atjaunotas īpašuma tiesības, bet tika atzītas viņa tiesības saņemt par to kompensāciju. Tāpat tiesas ceļā tika risināts jautājums par piekļuvi ēkā un iekļūšanu tajā.

Namīpašumu, kur atrodas "Palladium", veidoja trīs daļas: 1910. gadā būvētie dzīvokļu nami Marijas ielā 21 un Pērses ielā 16 un vēlāk – no 1925. līdz 1926. gadam – uzceltais kino. 1940. gadā ēku komplekss tika nacionalizēts, bet padomju laikos īpašums gandrīz pilnībā pārbūvēts, tāpēc kino ēka nav atdota namīpašnieces mantiniekiem. Ar tiesas spriedumu atzītas īpašuma mantinieku tiesības saņemt kompensāciju.

2004. gada janvāra beigās Ministru kabinets ļāva Rīgas domei izmaksāt kino ēkas bijušajam īpašniekam Neļķem 191 800 latu (272 907 eiro) kompensāciju.

Ēkas Marijas un Pērses ielā un zeme zem tām piederēja gan Neļķem, gan Andim Adatam, bet vēlāk par vienīgo īpašnieku kļuva Adata, kurš atpirka kompanjona daļu.

2005. gadā toreizējais Augstākās tiesas Senāts pielika punktu strīdam par "Rīgas cirka" ēkas īpašnieka Jura Bīviņa 1998. gadā parakstīto testamentu, kurā viņš īpašumu bija novēlējis ilggadējai cirka māksliniecei Dzintrai Žildei.

Senāts noraidīja Žildes iesniegto kasācijas sūdzību, un, tā kā spriedums nebija pārsūdzams, testamentu par spēkā neesošu bija atzinušas visas trīs tiesu instances, savulaik vēstīja aģentūra LETA.

Jau pēc tam, kad Žilde bija iesniegusi kasācijas sūdzību, tika iesniegts arī strīdā par testamentu panāktais izlīgums, ko gan Senāts pēc būtības nevērtēja. Savukārt Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesa, kas strīdu par testamentu izskatīja pirmajā instancē, atzina Bīviņa testamentu par spēkā neesošu.

Tiesāšanās laikā tika noskaidrots, ka 1998. gada septembrī Bīviņš Žildes dzīvoklī liecinieku klātbūtnē parakstījis testamentu, bet pēc tam viņu Rīgas centrā notriekusi mašīna un viņš vēlāk nomiris. Testamentu tiesā apstrīdēja Bīviņa atraitne Sarmīte, uzskatot, ka šajā dokumentā nav pausta viņas vīra pēdējā griba.

Žilde kādā no tiesas sēdēm apgabaltiesā uzstāja, ka Latgales priekšpilsētas tiesas spriedums neatzīt testamentu, ar kuru viņai Bīviņš novēlējis "Rīgas cirka" ēkas, uzskatāms par nepamatotu un tāpēc atceļams.

Pēc Žildes domām, tiesa esot pieļāvusi būtiskas kļūdas – uzņēmusies eksperta lomu, nosakot, vai testamenta teksts ir montēts vai ne, lai gan atzinumu par to devuši eksperti. Tiesa esot arī nepamatoti apšaubījusi nopratināto liecinieku liecības un atsaukusies uz šajās liecībās fiksētām nebūtiskām pretrunām, kā arī nepamatoti novērtējusi testamentu kā likuma prasībām neatbilstošu.

Savukārt Bīviņas advokāts kādā no tiesas sēdēm uzsvēra, ka Latgales priekšpilsētas tiesas spriedums nebūtu atceļams. Pēc viņa domām, par pamatotu atzīstams tiesas secinājums, ka nav ievērota likumā noteiktā testamenta forma. Pret šo secinājumu iebildumus izvirzīja Žilde un viņas advokāts.

Žilde tiesas sēdē nevarēja paskaidrot, kādēļ testaments, ar kuru viņai novēlēta "Rīgas cirka" ēka, nav apstiprināts pie notāra, lai gan dažas dienas pirms testamenta parakstīšanas privātā kārtībā Bīviņš pie notāra apstiprinājis dāvinājuma līgumu, ar kuru Žildei uzdāvināta zeme zem "Rīgas cirka".

Žilde norādīja, ka dāvinājums uzskatāms par atlīdzību, jo Bīviņš bijis viņai parādā naudu, tāpēc viņi vienojušies, ka Žilde zemi zem cirka saņems kā samaksu. Laikā, kad pie notāra apstiprināts dāvinājuma līgums, bijusī cirka māksliniece jau zinājusi, ka viņai tiks novēlēta arī cirka ēka.

Žilde sacīja, ka Bīviņš labprātīgi parakstījis testamentu, ko iepriekš noformējusi viņa. Todien Žildei neesot ienācis prātā, ka Bīviņš gandrīz uzreiz pēc testamenta parakstīšanas pēkšņi ies bojā.

Kopš 1990.gada sākuma dažādās tiesās notika tiesāšanās starp "Rīgas cirku" un bijušo cirka mākslinieci Žildi, kura gadu gaitā ieguvusi daļējas mantojuma tiesības uz zemi, kas atrodas zem "Rīgas cirka". Arī šobrīd ap "Rīgas cirku" tiesāšanās nav rimusi, jo vien 2015. gada 1. jūlijā stājās spēkā Augstākās tiesas spriedums, ar kuru tiesa atzina valsts īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu Merķeļa ielā 4, kas sastāv no viena zemesgabala 3807 kvadrātmetru platībā un uz kura atrodas cirks.

Savukārt 2018. gada janvāra beigās Administratīvā rajona tiesa apmierināja bijušo Rīgas cirka ēkas īpašnieču Sarmītes Bīviņas un Birutas Kreiles prasību pret Kultūras ministriju (KM) par 1 015 549 eiro lielas kompensācijas izmaksu saistībā ar ēkas nacionalizāciju.

Īpašnieces pauda uzskatu, ka viņām kā bijušajām Rīgas cirka ēkas īpašniecēm, īpašuma denacionalizācijas atteikuma rezultātā no valsts pienākas kompensācija vairāk nekā miljona eiro apmērā, jo 1938. gada izziņā Rīgas cirka ēkas vērtība 186 750 latu apmērā ir norādīta tikai ēkai, nevis visam nekustamam īpašumam kopā ar zemi, tāpēc kompensācijas apmēram ir jābūt lielākam.

2011.gada 8.novembrī Augstākā tiesa (AT) pasludināja spriedumu pirms 14 gadiem aizsāktajā strīdā par tiesībām uz namu Rīgā, Stabu ielā 16, un atzina baltvācietes Irēnas Zelmas Hartmanes mantinieka Jērana Hartmana īpašuma tiesības uz 24 neprivatizētiem dzīvokļiem šajā namā.

Šis strīds savulaik plašāku ievērību izpelnījās ar to, ka namā, par kura dzīvokļiem un telpām norisinājās tiesāšanās, dzīvoja vairākas sabiedrībā pazīstamas personas, kas šajā lietā bija atbildētāju statusā.

Tiesa atjaunoja Hartmanam īpašuma tiesības uz dzīvojamās mājas neprivatizēto daļu – kopumā 24 dzīvokļiem un četrām nedzīvojamām telpām, bet noraidīja viņa prasību par tiesībām uz 10 privatizētiem dzīvokļiem namā Rīgā, Stabu ielā 16.

Kā portālu "Delfi" informēja AT preses sekretāre Baiba Kataja, šis spriedums gan tika apstrīdēts, taču AT Civillietu departaments 2013. gada 21. martā nolēma atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību. Lēmums nebija pārsūdzams.

Šai lietai paralēli iepriekš tika risināts strīds par Hartmanes tiesībām uz viņas māsīcas Sveas Karinas Biļevskas mantojumu, kurā arī bija iekļauts Stabu ielas namīpašums. Ar tiesas spriedumu Hartmane tika atzīta par Biļevskas mantinieci un apstiprināta mantojuma tiesībās.

Hartmane savā prasībā pret Rīgas domi un vairākām privātpersonām, kuras dzīvoja namā Stabu ielā 16, vēlējās panākt, lai tiktu atzītas viņas īpašuma tiesības uz šo mantoto īpašumu, kā arī atzīt par spēkā neesošiem un atcelt dzīvokļu privatizācijas un pirkuma un pārdevuma darījumus.

Šo gadu laikā tiesās skatītas vairākas prasības par to, kam ir tiesības uz savulaik denacionalizētiem īpašumiem, proti, vai uz tiem ir tiesības jaundibinātām biedrībām un reliģiskajām draudzēm, kā arī ārvalstīs dzīvojošiem kādreizējo īpašnieku mantiniekiem, kuri par savām tiesībām uz mantojumu uzzinājuši tikai pēc tam, kad jau bija noslēdzies likumā noteiktais bijušo īpašnieku pieteikšanās termiņš.

Tā, piemēram, 2004. gadā dibinātā "Rīgas būvbiedrība" pieteicās par mantinieci firmai, kas pastāvējusi līdz karam, un savā prasībā lūdza atjaunot īpašuma tiesības uz tās priekšgājējai piederējušo īpašumu. Uzņēmums lūdza atzīt tā tiesības uz zemes īpašumiem Ezermalas, Ķempes, Grāvju, Hamburgas, Lībekas, Gaujas, Rusova un Stendera ielā, vēsta aģentūra LETA.

Prasības pamatā bija Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedums, ar kuru "Rīgas būvbiedrība" tika atzīta par akciju sabiedrības, kas pastāvējusi līdz 1940. gadam, tiesību un saistību pārmantotāju.

Pret šo tiesas spriedumu protestu iesniedza toreizējais ģenerālprokurors Jānis Maizītis, un Senāts atcēla spriedumu, ar kuru "Rīgas būvbiedrība" tika atzīta par iepriekšējās akciju sabiedrības mantinieci. Pēc šī nolēmuma tiesa pēc būtības skatīja biedrības prasību par īpašuma tiesību atzīšanu uz šiem īpašumiem, un to noraidīja.

Arī Rīgas dome, kas šajā lietā bija atbildētājas statusā, prasību neatzina un lūdza tiesu to noraidīt, uzsverot, ka 1940. gadā likvidētajā "Rīgas būvbiedrībā" vairāk par 80% akciju piederējušas Rīgas pašvaldībai, nevis personām, kuru mantinieki 2004. gadā nodibinājuši AS "Rīgas būvbiedrība".

Kā norādīja domes pārstāji, Rīgas pilsēta saskaņā ar toreizējo likumdošanu 1940.gadā cedējusi uzrādīšanai akcionāru sapulcē "Rīgas būvbiedrības" akcijas vairākām pilsētas amatpersonām, kuru iespējamie mantinieki tagad cēluši prasību tiesā. Faktiskā akciju īpašniece tolaik bijusi Rīgas pašvaldība, un tādējādi "Rīgas būvbiedrība" ir maldinājusi gan sabiedrību, gan tiesu, sakot, ka tās dibinātājiem pieder iepriekšējās sabiedrības akcijas.

Tika norādīts, ka pēc 1939. gada, kad Vācijas pilsoņi, starp kuriem bijuši arī līdz 1940. gadam pastāvējušās "Rīgas būvbiedrības" amatpersonas, repatriēti, Rīgas pašvaldība izlēmusi nopirkt šīs sabiedrības akcijas, un tā kļuvusi par akcionāri.

Savulaik tiesāšanās risinājās par testamentu, ar kuru īpašums Jūrmalā, Bulduros, Edinburgas prospektā 87, tika novēlēts Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzei. Draudze pretendēja uz trim ēkām Bulduros, kā arī zemi 2846 kvadrātmetru platībā.

Mantojuma atstājējs bija Grebenščikova draudzes loceklis vecticībnieks Parfīrijs Paramonovs, kurš nomira 1947. gadā, testamentā novēlot šo īpašumu draudzei. Savukārt draudze par testamenta esamību uzzināja vien 2000. gada aprīlī, tāpēc vēlāk cēla mantojuma prasību.

Tolaik īpašums blakus Bulduru muižai atradās Privatizācijas aģentūras un "Kūrortu direkcijas" valdījumā, un tā apsaimniekošana tika uzticēta īpaši izvēlētai firmai, kas norādīja, ka 10 gadu laikā ēku labiekārtošanā ieguldījusi iespaidīgas summas. Līdz ar to esošie īpašuma pārvaldītāji uzskatīja, ka nav pieļaujama īpašumu atdošana draudzei.

Latgales priekšpilsētas tiesā testamentu atzina par spēkā stājušos, tāpēc tiesa pēc būtības izskatīja nedaudz agrāk iesniegto draudzes prasību atzīt tās tiesības uz īpašumu, jo tieši šīs īpašuma prasības izskatīšanas laikā atbildētāji uzsvēra, ka testaments nav apstiprināts tiesas ceļā.

Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, 2002. gadā toreizējais Augstākās tiesas Senāts noraidīja Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes prasību par tās tiesībām uz īpašumu Bulduros, Edinburgas prospektā 87, blakus Bulduru muižai.

Līdz ar to prasība bija noraidīta visās trīs tiesu instancēs.

Šīs tiesvedības gaitā Privatizācijas aģentūra norādīja, ka draudze nav arī iesniegusi pierādījumus, ka būtu izpildīti mirušās personas norādījumi par kārtību, kādā tā apglabājama. Testamentā skaidri noteikts, ka, tikai izpildot aizgājēja pēdējo gribu, norādītās ēkas un zeme var pāriet draudzes īpašumā.

Draudzes prasība tiesā tika iesniegta vēlāk par likumā noteikto termiņu, kādā iespējams pieteikt savas tiesības uz savulaik nacionalizētiem īpašumiem, turklāt draudze vienlaikus lūgusi arī atzīt to par Paramonova mantinieci, tā ceļot nepamatotu prasību, norādīja atbildētāji.

Pirms nepilniem 20 gadiem Izraēlas pilsonis Aleksandrs Dvelaickis nepārsūdzēja tiesas spriedumu, ar kuru tika noraidīta viņa prasība par īpašuma tiesību atjaunošanu uz tagadējo Latvijas Mūzikas akadēmijas ēku un zemi Raiņa bulvārī 23.

1999. gada 30. novembrī rudenī spēkā stājās spriedums, kas noteica, ka Latvijas Mūzikas akadēmija arī turpmāk var lietot šo ēku savām vajadzībām, vēstīja aģentūra LETA.

Tiesa 25.oktobrī nolēma dzēst ierakstu zemesgrāmatā, ar kuru Dvelaickim šīs īpašuma tiesības jau bija apstiprinātas. Šī strīda izskatīšanas gaitā tika pārrunātas iespējas pusēm noslēgt mierizlīgumu, taču Dvelaicka Rīgas apgabaltiesā iesniegtais izlīguma projekts nebija pieņemams nevienam no atbildētājiem.

Prasītājs piedāvāja noslēgt miera izlīgumu ar šādiem nosacījumiem: otra ēka, kas atrodas uz zemes Raiņa bulvārī 23, kā arī zeme tiek atdota prasītāja valdījumā, bet ēka, kurā pašlaik atrodas Mūzikas akadēmijas telpas, paliek pašvaldības valdījumā.

Tiesas process šajā lietā aizsākās 1997.gadā, kad pirmās instances tiesa pieņēma Izraēlas pilsonim labvēlīgu lēmumu. Pēc tam Dvelaicka īpašumtiesības uz zemi tika nostiprinātas zemesgrāmatā. Taču, pamatojoties uz Ģenerālprokuratūras protestu, 1997.gada 4.jūnijā toreizējais Augstākās tiesas Senāts atcēla Rīgas apgabaltiesas lēmumu un nodeva lietu jaunai izskatīšanai.

Dvelaicka mantojuma tiesības neviena no pusēm tiesā neapstrīdēja, jo viņš bija vienīgais mantinieks savu vecāku zemei un namīpašumam. Taču Dvelaickis bija nokavējis denacionalizācijas pieteikuma termiņu – 1994.gada 1.jūniju un savu pieteikumu iesniedza tikai 1996. gada 5. martā.

Rīgas domes pilnvarotā pārstāve savulaik tiesas sēdē norādīja, ka Mūzikas akadēmija ir valsts nozīmes objektu sarakstā, uz kuriem neattiecas denacionalizācijas princips. Tādēļ, neskatoties uz to, ka Dvelaickis denacionalizācijas pieteikuma termiņu nokavējis, likums par valsts nozīmes kultūras, izglītības objektiem garantē Mūzikas akadēmijas īpašumtiesības.

Zemes komisijas pilnvarotā pārstāve savukārt atzina Dvelaicka prasību daļā par zemes īpašumtiesībām, norādot, ka tiesas kompetencē tomēr ir izvērtēt Dvelaicka pieteikumu, kas iesniegts pēc denacionalizācijas termiņa beigām.

Mūzikas akadēmija nekādu interesi par zemes īpašumtiesību jautājumu vai formalitāšu kārtošanu zemesgrāmatu ierakstam pirms tiesas lēmuma, kas apmierināja Dvelaicka prasību, netika izrādījusi.

Šī tiesas prāva savulaik izpelnījās lielu mediju un sabiedrības interesi. Pirms tiesas sēdēm pie Rīgas apgabaltiesas ēkas piketēja Latvijas Mūzikas akadēmijas studenti un pasniedzēji. Piketa dalībnieki dziedāja latviešu tautas dziesmas un spēlēja pūšamos mūzikas instrumentus.