"Debates teologu starpā ir normāla parādība, un nav neviena teologa, kuram nedrīkstētu uzdot jautājumus, pat Juris Rubenis tāds nav (..) Bet pēc 20 gadiem Juris vairs nav tas pats, kas atmodas laikā. Arī laiks ir cits. Viņš pats man sacīja: vairs nav kā pēcpadomju laikā, kad nebija nekādas literatūras un viņš rakstīja grāmatu par pamatpatiesībām, lai aizpildītu tukšumu un cilvēkiem būtu, no kā mācīties. Vai tagad rakstīt vēl vienu pareizu grāmatu pie citām simtām klāt? Tagad, lai grāmatu lasītu, tajā ir jābūt kādai provokācijai. Savu pēdējo grāmatu "Viņa un Viņš" Juris apzināti rakstīja savā ziņā izaicinošu – lai cilvēki vispār lasītu. Viņš pats uzskata, ka izlasot katrs var redzēt, ka to ir rakstījis samērā konservatīvs, evaņģēlisks teologs," stāsta arhibīskaps.
"Jura pēdējo gadu sacerējumi ir izraisījuši jautājumus ne tikai mācītājos, bet arī ierindas ticīgajos, un cilvēki mums baznīcā ir dažādi. Vairums jautāja miermīlīgi, bet vairāk sadzird tos, kas paskaidrojumus prasa asākā tonī. Jurim būtu bijis jāiesaistās diskusijā, lai skaidrotu to, kas nav saprasts," saka Vanags.
Viņš atklāj, ka bijis klāt vienā sarunā ar Rīgas iecirkņa mācītājiem – "tā norisinājās visnotaļ draudzīgi un ar cieņu, kaut gan Juris varbūt neatbildēja uz tiem jautājumiem, kurus cilvēki bija cerējuši noskaidrot, bet beigās nolasīja paziņojumu, kas nebija gluži izlīdzinošs".
"Varu piekrist, ka arī atbildes vēstule uz to nebija tik draudzīga, kā būtu gribējies. Rīgas mācītāji aicināja apspriešanu turpināt visu mācītāju konferencē. Juris pēc neilgām pārdomām man paskaidroja, ka vairs nejūt motivāciju iesaistīties diskusijās un veltīt tām savu laiku un radošo enerģiju. Mēs nekļūstam jaunāki, un cik nu laika katram ir atlicis. Atrisināt jautājumu, uzrakstot atlūgumu, viņam likās vienkāršāk. Diskusijas, uz kurām viņu aicināja, būtu arī par to, kas rakstīts pirms desmit gadiem. Viņam tas vairs nelikās aktuāli. Viņam ir citas domas, ir savs Elijas nams un Integrālās izglītības institūts. Es viņu saprotu," saka Vanags.
"Tomēr nepiekrītu, ka pret Juri bija vērsta masīva, plānota un agresīva kampaņa. Protams, viņu arī aizskāra un sāpināja atsevišķu kolēģu izteikumi. Cilvēku uztvere un panesība ir dažāda, bet es zinu, kāds bija tas spiediens – konfrontācija ar jautājumiem, kuri izaicina tavus uzskatus, ir spiediens, taču tad varu teikt, ka man pēdējos 25 gadus šāds spiediens ir bijis dzīves ikdienišķais fons," intervijā saka Vanags.
Vaicāts, kāpēc Rubenis nav izvēlējies diskusiju, Vanags atbild, ka sākumā Rubenis tai pat piekritis: "Mēs pat pārrunājām, ka varētu atjaunot seno tradīciju, kad teologi diskutēja traktātos. Domāju, baznīcai šāda diskusija būtu nākusi par labu. Viena lieta ir izlasīt, ko cilvēks rakstījis, cita lieta – to pārrunāt. Ja Juris būtu piekritis, es būtu nodrošinājis gana mierīgu vidi, kur sarunāties. Bet tas viņam prasītu daudz spēka un laika. Ko tad, ja cilvēks vairs nejūt motivāciju?".
Viņš atzīmē, ka "mācītāja statuss tomēr uzliek pienākumu diskutēt ar amata brāļiem, ja ir jautājumi. To saprazdams, Juris izvēlējās nolikt amatu un dzīvot kā ticīgs draudzes loceklis. Domāju, ka tā bija cienījama rīcība. Viņš jau tāpat mums bija izņēmuma stāvoklī, tādā kā goda statusā, jo mācītājus, kuri pārstāj kalpot draudzēs un nav kādā īpašā baznīcas uzdevumā, automātiski svītro no garīdznieku saraksta. Juris draudzē nebija kalpojis jau septiņus gadus, nepiedalījās ne konferencēs, ne konventos, ne sinodēs. Ir mācītāji, kas viņu nekad nav satikuši".
Vanags atzīst, ka Rubenis bijis iecienīts mācītājs arī ārpus baznīcas. "Skaidrs, ka viņa aiziešana no mācītāja amata ir notikums, kas neatstāj vienaldzīgu. Taču nevar nepamanīt arī to, ka kāds īpaši centās, lai reakcija būtu pēc iespējas lielāka. Pēc atlūguma saņemšanas man ar Juri bija saruna. Pieņemu, ka viņš runāja godīgi. Viņš nevēlējās nekā no šīs ažiotāžas, tādēļ savu iesniegumu izteica vienā teikumā," saka Vanags, piebilstot, ka pats Rubenis neiesaistās nekādās diskusijās.
"Kādam citam likās vajadzīgi iemest to bumbu, kur visiem saskriet, un notikumu iztēlot pārspīlētos vārdos par plānotu, agresīvu kampaņu un tamlīdzīgi. Es to paredzēju un Juri lūdzu iesniegumu uzrakstīt izvērstāk, pastāstīt to, ko pārrunājām, lai cilvēki varētu saprast. Taču viņš atbildēja, ka tas ir pārāk personīgi, lai publiski iztirzātu," saka Vanags.
Uz norādi, ka Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas fakultātes dekāne Dace Balode kā bīstamus vērtējusi LELB centienus uzturēt "domu tīrību", Vanags atbild, sakot, ka par bīstamām Balode gribējusi nosaukt "baznīcas rūpes par mācības pareizību".
"Tad gan es nevaru saprast, vai to saka teologs vai propagandists. Baznīca vienmēr ir rūpējusies par mācības pareizību! (..) Reformācija bija rūpes par baznīcas mācības pareizību! Ekumeniskie dialogi nopūlas, lai kopīgi saprastu pareizo mācību. Diletants varētu teikt, ka rūpēties par baznīcas mācību ir bīstami, bet grūti noticēt, ka teoloģe to domā nopietni," intervijā saka Vanags.
"Tiešām nav labi, ja cilvēki kļūst pārāk šauri savā domāšanā. Ne sektantisms, ne ultraliberālisms nav labs, ir jāatrod veselīgi konservatīvs līdzsvars. Man šķiet, ka tēlaini mūsu baznīcas un Teoloģijas fakultātes atšķirības var ilustrēt ar zemūdens sportu, ar ko es mazliet noņemos. Ir snorkelētāji, kuri peld pa virsu, vēro koraļļus un zivtiņas, tur viss ir skaisti, peldi, kur un kā gribi, nekas tev nenotiks. Ir arī alu nirēji, kas nirst kilometriem garos zemūdens labirintos, no kuriem ir jātiek arī ārā, bet gaisa ir tik, cik balonos līdzi. Tur ir ļoti stingri noteikumi un skaidra navigācijas sistēma, kas jāievēro, lai tiktu laukā dzīvs. Man rodas iespaids, ka Teoloģijas fakultātes teologi sevi uztver kā snorkelētājus – peldi, kur gribi, māci, ko gribi, lai tikai būtu smuki, – un tas nevienam nekaitē, nedz arī ko apsola. Baznīcā mēs nodarbojamies ar dzīvības glābšanu, mēs esam alu nirēji, mums droši jānokļūst galā, tāpēc daudz vairāk raugāmies uz paaudzēs izliktajām navigācijas zīmēm jeb dogmatiem," intervijā pauž Vanags.
Jau vēstīts, ka Rīgas iecirkņa prāvests mācītājs Krists Kalniņš iepriekš paudis uzskatu, ka Rubenis pats izvēlējies neveidot dialogu ar pārējiem mācītājiem.
Atsevišķi mācītāji iepriekš pauda viedokli, ka Rubeņa aiziešana no mācītāja amata bijusi "rezultāts vairāk kā gadu ilgai plānotai, mērķtiecīgai un ļoti apzinātai kampaņai". To akceptējis tieši Kalniņš, iepriekš savā "Facebook" kontā norādīja LELB Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls. Kalniņš noliedza, ka viņš vai viņa pārraudzītais iecirknis būtu kā vainojami tajā, ka Rubenis atstājis mācītāja amatu.
Savukārt LU Teoloģijas fakultātes dekāne Balode paudusi viedokli, ka, viņasprāt, šobrīd ir vērojama tendence, ka kaut kādā mērā cilvēks tiek sodīts par savu ticības brīvību un pārliecību, tiek mēģināts uzturēt kādu pareizību vai ticības tīrību. Šāda rīcība ir raksturīga autoritāriem režīmiem, piemēram, nacismam.
"Tā man liekas tāda bīstama tendence, iešana uz šo te pareizību, domas tīrību," intervijā Latvijas Radio sacīja Balode, uzsverot, ka tas ir pat pret ticības būtību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
