14 luterāņu mācītāji paziņo – baznīca tiek nozagta; Vanags noliedz korupciju  (562)

Ļoti nopietna problēma

"Tā kā arī arhibīskaps Jānis Vanags ir publiski atzinis, ka Juri Rubeni aiziet no mācītāja amata pamudināja mīlestības un pacietības trūkums mācītāju savstarpējās sarunās , mēs uzskatam, ka šāda nespēja mīlēt un panest savu amata brāli, šāds mīlestības trūkums baznīcas iekšpusē liecina par ļoti nopietnu problēmu, uz ko mēs arī vēlamies vērst jūsu uzmanību šajā vēstījumā," raksta mācītāji.

"Mēs uzskatam, ka ir pienācis pēdējais laiks tiem, kas šo trūkumu apzinās, nākt kopā un spēt atklāti, godīgi, tieši un skaidri runāt, to apzināties un meklēt baznīcas atjaunošanās un dziedināšanas ceļus. Tāpēc mēs aicinām visus, kuri līdzdala un apzinās šo fundamentālo problēmu baznīcas iekšienē, nākt kopā uz sarunu un diskusiju 2018. gada 12.martā 18 Rīgas Lutera draudzes centrā, Torņakalna ielā 5," raksta mācītāji.

Rubeņa aiziešana – laikmeta pārmaiņu zīme

"Par situāciju Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā Juris Rubenis vairs nav mācītājs. Daudzi teiks: "Nu, un?" Citi sacīs: "Tā tikai baznīcas "iekšējā lieta"." Bet mēs tajā saskatām laikmeta pārmaiņu zīmi un esam pārliecināti, ka tas attiecas uz mums visiem. Jo baznīca ir sabiedrības spogulis – to veido sabiedrības locekļi, un tā kalpo sabiedrībai. Kādēļ Jurim Rubenim vairs nav vietas Latvijas luterāņu baznīcā? Tādēļ, ka viņš raugās uz dzīvi plašāk, nekā daudzi viņa amatbrāļi," pauž mācītāji.

"Vērtētāju un tiesātāju lomu ir uzņēmušies cilvēki, kuriem, mūsuprāt, ir deformēta izpratne par evaņģēliju un kristietības būtību. Tā vietā, lai sludinātu Dieva mīlestību, kā to darīja Jēzus, tiek kurināts naids, meklēti ienaidnieki, kritizēti, sāpināti un tiesāti tie, kuru viedokļi nav izprotami un nepatīk," norādīts vēstulē.

"Kaut arī tas varbūt izskatās dievbijīgi, tas ir pretēji bibliskajai mācībai. Šāda rīcība – jau daudzu gadu garumā – cilvēkus un sabiedrību nevis dziedina, palīdz rast izlīgumu, sniedz mieru, palīdz orientēties dzīves sarežģītajos apstākļos un grūtībās, bet gan traumatizē, sašķeļ, rada neuzticēšanās, mīlestības trūkuma un necieņas gaisotni. Iespējams, ka šie cilvēki paši ir dziļi traumatizēti, piedzīvojuši dažāda veida vardarbību un vairs nespēj izpausties citādi, kā nodarot sāpes citiem," pieļauts garīdznieku vēstulē.

Viņi arī norāda, ka Rubenis kļuvis par mācītāju 1982. gadā un visai drīz ar domubiedriem kļuvis par pārmaiņu veicinātājiem baznīcā, "vēršoties pret stagnāciju un konformismu, kas bija raksturīgs tā laika baznīcas vadībai". Šo pārmaiņu rezultātā baznīca piedzīvojusi atjaunotni – no vienas padomju varai paklausīgas struktūras 80. gadu beigās kļūstot par vienu no tautas Atmodas impulsiem un dzinējspēkiem. Uz īsu brīdi tā kļuva par vietu, uz kuru tiecās visplašākie sabiedrības slāņi, tā kļuva par tautas baznīcu – baznīcu visai sabiedrībai, teikts vēstulē.

Baznīca kopš Atmodas ir pārvērtusies

"Tomēr šobrīd cieņu, nozīmi, sapratni un atbalstu tajā bauda vairs tikai tie, kuri pārstāv noteiktus teoloģiskus un pat politiskus uzskatus. Pārējie tiek pieciesti vai pat apdraudēti. Citāda viedokļa paudēji šajā baznīcā vairs nejūtas droši. Baznīca ir pārvērtusies. Tajā valda vairs tikai viena valoda un viena runa," raksta mācītāji.

"Atmoda, kas iesākās Latvijas sabiedrībā, baznīcā tā arī nav īstenojusies. Paradoksālā veidā 30 gadus pēc Atmodas baznīcas iekšējā gaisotne vairāk atgādina sabiedrību, kuru mēs piedzīvojām padomju režīmā – tādus "čukstētājus virtuvē", jo atklāti runāt, rakstīt ir bīstami – jebkura novirze no oficiālās ideoloģijas var izraisīt sāpīgas sekas," norādīts vēstījumā.

"Šie vērojumi izraisa skumjas un vientulību, rada izbrīnu, piesardzību, bažas, un vilšanos. Mēs aicinām apzināties šo situāciju," raksta mācītāji.

Baznīca tiek nozagta, paziņo mācītāji

Baznīca tiek nozagta. Tā pamazām, bet apzināti un mērķtiecīgi tiek novirzīta no savas teoloģiskās tradīcijas, kurā tā veidojās 20. gadsimta 20. gados, izdzīvoja padomju režīma apstākļos un iekļāvās tautas Atmodā. Tā pamazām, apkārtējai sabiedrībai pat nemanot, tiek novirzīta no Rietumu protestantiskajai kristietībai tik tuvās un saprotamās tradīcijas, kas pārstāv skata plašumu, teoloģisku daudzveidību, atbildīgu akadēmisko brīvību," uzsvērts vēstījumā.

""Nebūtu labi, ja mēs ļautu "tautas baznīcu" okupēt klusi lienošai sektantiskai teoloģijai. Mūsu priekšteči un pēcteči par to mums nebūs pateicīgi." Tā vēstulē Rīgas prāvesta iecirkņa konventam un bīskapiem pagājušā gadā rakstīja Rubenis. Tas patiešām nebūtu labi. Tāpēc ir pienācis laiks jaunam sākumam. Jo mēs ticam, ka Kristus ceļš un praktiska sekošana Viņam, ne tikai pielūgsme, ir visaptveroša atbilde un risinājums mūsdienu cilvēka personīgajām, kā arī sabiedrības un pasaules kopējām problēmām," atzīmē mācītāji.

"Jo mēs ticam, ka Kristus neizvirza mums formālus kritērijus, lai mēs kļūtu par Viņa sekotājiem, jo Dieva mīlestība ir nediskriminējoša un attiecas uz absolūti ikvienu cilvēku šajā pasaulē. Jo mēs ticam, ka sekošana Kristum nozīmē pieaugšanu mīlestībā, iecietībā, spējā saprast un pieņemt citam citu,"savu pārliecību apliecina garīdznieki.

Baznīcas loma mūsdienās – droša vieta garīgai izaugsmei

"Mēs ticam, ka baznīcai ir jābūt drošai un ikvienam pieejamai vietai un videi, kura sniedz daudzveidīgas iespējas, formu un saturu, lai mēs kļūtu mīlošāki, atvērtāki, patiesāki un līdzsvarotāki – augtu garīgi, emocionāli, attīstītu savu domāšanu un mācītos veidot veselīgākas attiecības ar sevi un citiem," rakstīts vēstījumā.

"Tāpēc mēs apņemamies paust un īstenot vārdos un darbos šo izpratni un pārliecību par kristīgo ticību LELB un visur citur, kur vien tas iespējams, un aicinām ikvienu šai baznīcas atjaunotnei piebiedroties," raksta vēstules autori.

Vēstuli parakstījuši Vietalvas draudzes palīgmācītājs Jānis Alsiņš, Kuldīgas Sv.Annas un Īvandes draudžu mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics, Zasas un Dignājas draudžu mācītājs Ivars Dzelme, Vecauces draudzes mācītājs Jānis Ginters, LELB mācītājs, Valmieras prāvesta iecirkņa vikārs Raitis Jākobsons, Dzirciema un Pūres draudžu mācītājs Justs Junkulis, Jelgavas Sv. Vienības draudzes mācītājs Ralfs Kokins, Stendes, Spāres un Usmas draudžu mācītājs Ainars Kostanda, Talsu draudzes mācītājs Māris Ludviks, Rīgas Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs, Jēkabpils Sv. Miķela draudzes mācītājs Modris Plāte, Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls, Sātu un Zemītes draudžu evaņģēliste Ilze Rupenheite, Rīgas Lutera draudzes mācītājs Kaspars Simanovičs un LELB mācītājs emeritus Edvīns Vilks.

Vanags izlasījis vēl nepublicētu vēstījumu un pauž viedokli

Savukārt Vanags ierakstā "Facebook", kas publicēts dienu pirms mācītāju vēstījuma publiskošanas – 25. februārī, raksta, ka saņēmis un uzmanīgi izlasījis vēstījumu, ko "parakstījuši vairāki mūsu garīdznieki un kuru ir paredzēts izplatīt tuvākajā laikā. Autori saviem adresātiem ir lūguši to pagaidām paturēt slepenībā, taču es neesmu adresātu skaitā, tādēļ domāju, ka varu savas pārdomas izteikt jau tagad".

"Vēstījumā ir apliecināta pārliecība, ka Kristus ceļš ir atbilde uz cilvēka un sabiedrības problēmām, ka par Viņa sekotāju var kļūt ikviens cilvēks, un ka sekošana Kristum nozīmē pieaugšanu mīlestībā, iecietībā un spējā pieņemt citam citu. Ka baznīcai jābūt drošai un ikvienam pieejamai vietai un videi".

"Šo izpratni vēstījuma parakstītāji apņemas paust vārdos un īstenot darbos, aicinot ikvienu piebiedroties. Tas ir iedvesmojošs aicinājums uz labu mērķi un to varētu visādā ziņā atbalstīt. Domāju, ka neviens pats mūsu baznīcā pret to neiebilstu, bet sacītu ka labprāt to darīs, kā jau līdz šim darījuši. Galu galā tā ir mūsu kopīgā vīzija, kura ir pat apstiprināta sinodē. Vēstījumu var uztvert kā pamudinājumu iesaistīties LELB kopīgo mērķu sasniegšanā" pauž Vanags.

Nodomi, kas norakstīti no LELB dokumentiem, pasniegti kā personīgās domas

"Tomēr noskaņa un veids, kādā aicinājums ir izteikts, raisa arī jautājumus. Kādēļ skaistos nodomus, kuri ir kā norakstīti no mūsu baznīcas dokumentiem, vēstījuma autori pasniedz kā savu personīgo uzdrīkstēšanos? Kādēļ to, uz ko aicina Kristus evaņģēlijs un paredz ordinācijas solījums, un to, ko ikdienā īsteno daudzi amata brāļi un draudžu locekļi, viņi gatavojas darīt tikai tagad? Aicinot pievienoties skaistajiem mērķiem, autori faktiski aicina piekrist arī citiem apgalvojumiem par to, ka luterāņu baznīca Latvijā ir nozagta un ka brīvdomīgie tajā tiek pakļauti draudiem un spaidiem," raksta Vanags.

"Lielos vilcienos vēstījums tiek pamatots ar diviem apgalvojumiem. Pirmais no tiem attēlo parakstītāju uztveri par attiecībām mūsu baznīcā. Viņi stāsta, ka citāda viedokļa piekritēji vairs nevar justies droši," atzīmē Vanags. Valdošās teoloģiskās nostādnes tiek pielīdzinātas padomju ideoloģijai, kurai nepiekrist nozīmē būt apdraudētam un jebkura brīvdomība var sāpīgi atspēlēties.

"Otrs apgalvojums izsaka pārliecību, ka LELB ir mērķtiecīgi aizvirzīta prom no pirmskara luterāņu baznīcas teoloģiskās tradīcijas un no Rietumu protestantismam raksturīgās attīstības. Nedaudz idilliski aprakstot šīs tradīcijas, vēstījums paziņo, ka ir notikusi "baznīcas nozagšana", raksta Vanags.

Viņš atzīmē, ka apustulis Pāvils jau ir pamācījis, kā rīkoties, saņemot šādus vēstījumus, proti, tos pārbaudīt, un paturēt to, kas labs. "Mums jāņem vērā, ka mūsu vidū var būt brāļi un māsas, kuri jūtas tā, kā vēstījumā aprakstīts. Tas nozīmē, ka mums nopietni jāattiecas arī pret otru Pāvila padomu – apliecināt patiesību mīlestībā, lai pieaugtu Kristū. (Ef 4:15) Mūsu debatēs joprojām jāpievērš uzmanība diskusiju kultūrai, emocionālajai inteliģencei un jāveido droša telpa teoloģiskās domas apmaiņai. Tas ir katra diskusiju dalībnieka kristīgs pienākums," atzīmē Vanags.

Vai apdraudējums atšķirīgiem viedokļiem?

"Tomēr vajadzētu prātīgi apdomāt, cik pamatoti ir runāt par apdraudējumu un sāpīgu atspēlēšanos tiem, kuri patur atšķirīgu viedokli. Vēstījuma autoru vidū ir tādi, kas regulāri pauž atšķirīgus uzskatus. Nevienu no viņiem baznīcas vadība nav ne represējusi, ne atņēmusi kādas privilēģijas. Vai kāds mūsu baznīcā vispār ir disciplinēts sava viedokļa dēļ? Vai vēstījumā pausto frustrāciju drīzāk neraisa atrašanās mazākumā un nespēja samierināties ar sinodes lēmumiem un ar mūsu baznīcas pārvaldes sinodālo aspektu kopumā? Autoriem vajadzētu godīgi to apdomāt un varbūt atturēties spriest par citu traumām un deformācijām, iekāms nav tikts skaidrībā par savu baiļu racionālo pamatojumu," norāda Vanags.

Var dažādi domāt par LELB teoloģisko attīstību, sākot no pirmskara laikiem. Iespējams, ka idilliski attēlotā tradīcija nemaz nepalīdzēja baznīcai izdzīvot padomju režīma apstākļos, kad, profesora Leona Taivāna vērtējumā, luterāņu baznīca sabruka kā kāršu namiņš. Ievērojamākie šīs tradīcijas pārstāvji neuzskatīja par iespējamu palikt Latvijā un devās trimdā.

Atmoda un protestantiskā tradīcija

"Iespējams, ka baznīcai Latvijā, lai izdzīvotu, bija jāiegūst cits raksturs, ar kuru tā izturēja apspiestības laikos un iekļāvās Atmodas norisēs. Tāpat iespējams, ka Latvijas kristīgajai un arī plašākajai sabiedrībai nemaz nav tik tuva un saprotama Rietumu protestantiskā tradīcija, kura daudzas luterāņu baznīcas ir vadījusi pie viena dzimuma pāru laulāšanas, Bībeles pārrakstīšanas t.s. inkluzīvajā valodā un likusi ievērojamiem teologiem apšaubīt un pat atmest kristietības pamata patiesības par Kristus dzimšanu, vietniecisko upuri un augšāmcelšanos," atzīmē Vanags.

Viņš raksta, ka "būtu arī jāraugās kādā virzienā LELB teoloģiskā attīstība ir notikusi, ja nav sekojusi Rietumu protestantisma pamatplūsmai. Vēstījumā tas nosaukts par sektantismu, taču, godprātīgi vērtējot, LELB drīzāk ir tuvojusies autentiskā luterisma attieksmei pret Bībeli un luteriskajām ticības apliecībām. Brīvības apstākļos baznīca ir brīva izvēlēties savu attīstības ceļu," atzīmē garīdznieks.

Baznīca nav nozagta

"Visuzmanīgāk jāattiecas pret apgalvojumu, ka LELB teoloģiskā virzība ir uzskatāma par baznīcas nozagšanu. Vēstījums vedina vilkt paralēles ar pašlaik aktuālo jēdzienu "valsts nozagšana"," raksta Vanags.

"Valsts nozagšana ir parādība, kad atsevišķas privātpersonas lieto slepenus un nelikumīgus ietekmēšanas līdzekļus, lai piedabūtu likumdevējus un izpildvaru pieņemt lēmumus valsts nozadzēju interesēs. Vēstījums faktiski apgalvo, ka arī LELB teoloģiskā attīstība ir notikusi, lietojot slepenus, nelikumīgus un koruptīvus līdzekļus. Ja tie, kas to saka, grib saglabāt kādu integritāti, viņiem ir jāsniedz pierādījumi. Kādi baznīcas mācības jautājumi ir izlemti slepeni un nelikumīgi?," savā ierakstā "Facebook" vaicā Vanags.

"Kurš uzpirka iecirkņu sapulces, mācītāju konferences un sinodes, kuras to nolēma? Pēdējā laikā mūsu baznīca ir pielīdzināta gan komunismam, gan nacismam. Ja tādi apgalvojumi izskan bez faktu pamatojuma, tad ir vērts atcerēties, ko pāvests Francisks raksta esejā "Korupcija un grēks". Korumpētu cilvēku iemīļots paņēmiens savas rīcības attaisnošanai ir ekstrēma, pārspīlēta ļaunuma attiecināšana uz citiem un salīdzināšana ar savu ārēji izrādīto, šķietamo tikumu. Ir saprotama vēlme lietot publicistiski spilgtus līdzekļus, taču vajadzētu sevi pārbaudīt pāvesta Franciska brīdinājuma gaismā, lai nenonāktu viņa aprakstīto cilvēku kategorijā," aicina LELB arhibīskaps.

Vai Rubenim nebija vietas LELB?

"Vēl viens spilgts līdzeklis – vēstījums sākas ar jautājumu: "Kādēļ Jurim Rubenim vairs nav vietas Latvijas luterāņu baznīcā? Tādēļ, ka viņš raugās uz dzīvi plašāk, nekā daudzi viņa amatbrāļi." Juris Rubenis tiešām ir cilvēks ar plašu skatu, taču viņš nekad nav teicis, ka viņam nebūtu vietas LELB," raksta Vanags.

"Gluži pretēji, viņš ir apliecinājis, ka ļoti vēlas būt mūsu baznīcas un savas Torņakalna draudzes loceklis. Ir jānožēlo un jāizsūdz mīlestības un pacietības trūkums sarunās, kas Juri pamudināja aiziet no mācītāja amata, taču fakts, ka LELB ir draudze, kurai Rubenis vēlas piederēt, liecina, ka mūsu baznīcā ir plašāks un daudzveidīgāks piedāvājums, nekā vēstījums grib atzīt. Vienmēr vajadzētu padomāt, vai spilgtu, bet nepatiesu apgalvojumu lietošana stiprina pausto vēsti, vai drīzāk liek šaubīties par tās nolūku," pauž arhibīskaps.

Viņš norāda, ka "garīguma praksē ir zināma patiesība, ka cilvēku bieži pieviļ "lieliskas idejas". Pirms sekot garīgai iedvesmai, ir jāpārbauda tās izcelsme, lietojot garu izšķiršanas dāvanu".

"Viens no klasiskajiem paņēmieniem ir t.s. "ūdens pilienu tests". Saskaņā ar to, cilvēkam kurš, Dievam kalpojot, ir labā ceļā, Svētā Gara iedvesmas pil kā ūdens lāses uz sūkļa. Tās nokrīt un iesūcas viegli, atnesot dzīvības saldumu. Turpretī ļaunā gara iedvesmas krīt asi un trokšņaini kā uz akmens, baidot, apbēdinot un nesot nemieru. Domāju, ka amata brāļu vēstījumu vajadzētu lasīt norimstot, lūdzot Dievu un ieklausoties, kā atsaucas mūsu sirds. Kas no šī vēstījuma ienāk sirdī viegli un gaiši, vairojot mieru un dzīvības spēku?," noslēdz Vanags.

Viņš atgādina apustuļa Pāvila teikto: "Pārbaudiet visu, paturiet to, kas labs!"

Kā tas sākās:

Kā ziņots, pēc 36 gadu kalpošanas mācītāja amatu izlēma atstāt Juris Rubenis, paziņojot, ka viņš paliek Lutera draudzes loceklis.

Atsevišķi mācītāji iepriekš pauda viedokli, ka Rubeņa aiziešana no mācītāja amata bijusi "rezultāts vairāk kā gadu ilgai plānotai, mērķtiecīgai un ļoti apzinātai kampaņai". To akceptējis tieši Rīgas iecirkņa prāvests Krists Kalniņš, iepriekš savā "Facebook" kontā norādīja LELB Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls.

Rīgas iecirkņa prāvests mācītājs Krists Kalniņš iepriekš paudis uzskatu, ka Rubenis pats izvēlējies neveidot dialogu ar pārējiem mācītājiem. Kalniņš noliedza, ka viņš vai viņa pārraudzītais iecirknis būtu kā vainojami tajā, ka Rubenis atstājis mācītāja amatu.

Vanags iepriekš minējis, ka Rubenis vairs nav jutis motivāciju diskutēt ar saviem amata brāļiem. Viņš gan atturējies atklāt konkrētus iemeslus, kāpēc Rubenis mācītāja amatu atstājis.

Savukārt LU Teoloģijas fakultātes dekāne Balode paudusi viedokli, ka, viņasprāt, šobrīd LELB ir vērojama tendence, ka kaut kādā mērā cilvēks tiek sodīts par savu ticības brīvību un pārliecību, tiek mēģināts uzturēt kādu pareizību vai ticības tīrību. Šāda rīcība ir raksturīga autoritāriem režīmiem, piemēram, nacismam.

"Tā man liekas tāda bīstama tendence, iešana uz šo te pareizību, domas tīrību," intervijā Latvijas Radio sacīja Balode, uzsverot, ka tas ir pat pret ticības būtību.

Pēc Tieslietu ministrijas 2016. gada pārskata datiem, Latvijā kalpoja 213 personas – garīgais personāls (Reliģisko organizāciju likuma 1.panta ceturtā daļa nosaka, ka reliģisko organizāciju garīgais personāls ir arhibīskaps, bīskaps, mācītājs, diakons, rabīns un citi).