Kad piecēlos, sapratu, ka esmu nopietni sasitis degunu. No tā spēcīgi tecēja asinis. Tobrīd pie rokas nebija nekā, ar ko apturēt asins tecēšanu un tās noslaucīt. Ar kabatas lakatiņu slaukot degunu, pat nejutu, ka visa seja un apģērba priekša bija asiņaina. Tā kā to neredzēju, neradās arī slikta sajūta. Noplūdis asinīm, to nezinot, turpināju doties uz Doma laukumu. Uz ielas bija daudz cilvēku, kuri, ejot man garām, skatījās ar izbrīnu, bet neviens neuzskatīja par vajadzīgu apjautāties.
Piepeši kāda jauna sieviete, kas varētu būt manas mazmeitas vecumā un kas bija ģērbusies baltā mētelītī (apmēram 165 centimetrus gara) nokāpa no ietves un pienāca pie manis, apjautājās: "Kā varu palīdzēt? Jūs tādā izskatā nevarat iet pa ielu." Pavaicāju, vai tad ir tik traki. Viņa atbildēja: "Tiešām ir traki!". Sieviete arī brīnījās, vai tiešām daudzie cilvēki, kas uz ielas pagāja garām neapvaicājās, vai nav nepieciešams palīdzēt?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
