Strīds par jaunu pareizticīgu baznīcu Latvijā iegājis finiša taisnē  (151)

LPAB dibinātāji norādījuši, ka šo baznīcu vēlējušās reģistrēt desmit Latvijā dibinātas draudzes, turklāt organizācija norādījusi, ka tā ir uzskatāma par tās pareizticīgās baznīcas kanonisko tiesību pārņēmēju, kas Latvijā pastāvēja līdz 1940. gadam, jo jau no 1936.gada LPAB kā autonoma pareizticīgā baznīca esot atradusies kanoniskā saistībā ar Vispasaules Konstantinopoles patriarhātu, kas ir viens no deviņiem pareizticīgās baznīcas patriarhātiem.

LPAB ieskatā, valsts kļūdaini esot atzinusi Latvijas pareizticīgo baznīcu, kura saistīta ar Maskavas patriarhātu, izriet no administratīvo lietu materiāliem.

ST lietu ierosināja pērn 19. jūlijā. ST noteikusi, ka lietas izskatīšanas datums ir 27. marts, liecina tiesas mājaslapā pieejamā informācija.

Ko vērtēs Satversmes tiesa

Reliģisko organizāciju likuma normas arī pārkāpjot Latvijas Satversmē noteiktās tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, kā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā noteiktās tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību.

Kā savā pieteikumā ST norādīja AT, kuras izskatīšanā bija konkrētais LPAB strīds par reģistrācijas atteikumu, AT uzskata, ka Reliģisko organizāciju likuma normas, kas paredz no jauna dibinātām draudzēm pienākumu desmit gadus veikt pārreģistrāciju un tikai tad, ja draudzes darbojušās likumīgi, tām ir tiesības dibināt baznīcu, un noteic, ka vienas konfesijas ietvaros var izveidot tikai vienu baznīcu, nepamatoti ierobežo reliģiskai organizācijai Satversmē garantētās tiesības uz reliģijas un biedrošanās brīvību.

Turklāt likumā noteiktais ierobežojums vienas konfesijas ietvaros izveidot tikai vienu baznīcu ir pretējs arī vienlīdzības principam.

ST apstrīdētās likuma normas radot nevienlīdzīgu situāciju dažādām reliģiskām grupām vienas konfesijas ietvaros, jo ļauj tikai vienai no šīm grupām izveidot reliģisko savienību (baznīcu), turklāt ļauj to darīt tikai tai grupai, kura to darīt pasteidzas pirmā, pieteikumā ST bija norādījusi AT.

ST vērtēs Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrās daļas un 8. panta ceturtās daļas atbilstību Satversmes 99. un 102. pantam un Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 99. un 102. pantam.

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa noteic, ka "desmit (vai vairāk) vienas konfesijas draudzes, kas ir reģistrētas Latvijas Republikā, var izveidot reliģisko savienību (baznīcu). Šis noteikums neattiecas uz šā likuma 8. panta ceturtajā daļā norādītajām reliģiskajām organizācijām."

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa nosaka, ka "vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu)", bet Reliģisko organizāciju likuma 8. panta ceturtā daļa teic, ka "draudzēm, kuras pirmo reizi uzsāk darbību Latvijas Republikā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām (baznīcām), pirmo desmit gadu laikā katru gadu jāpārreģistrējas reģistra iestādē. Pārreģistrējot reliģisko organizāciju, reģistra iestāde pamatojas uz Tieslietu ministrijas sniegto atzinumu par reliģiskās organizācijas iepriekšējā perioda darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām."

Savukārt Satversmes 91. pants nosaka, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas", 99. pants paredz, ka "ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts", bet Satversmes 102. pants nosaka,ka "ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās."

Kā strīds sākās

Jau vēstīts, ka 2013. gada 6. februārī LPAB lūdza Uzņēmumu reģistru (UR) ierakstīt to reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā un divas dienas vēlāk UR iesniegtos reģistrācijas dokumentus nosūtīja Tieslietu ministrijai (TM) atzinuma sniegšanai. TM 2013. gada 27. martā savā atzinumā norādīja, ka LPAB nevar būt reģistrēta kā reliģiska organizācija, jo nevienai no desmit draudzēm, kuras norādītas dibinātāju sarakstā, nav tiesību dibināt reliģisko savienību jeb baznīcu.

Reliģisko organizāciju likums nosaka, ka Latvijā desmit (vai vairāk) vienas konfesijas draudzes, kas ir reģistrētas Latvijā, var izveidot reliģisko savienību, taču likums arī nosaka, ka to nav tiesību darīt draudzēm, kuras pirmo reizi sāk darbību Latvijā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām. Šādām draudzēm pirmo desmit gadu laikā katru gadu jāpārreģistrējas UR.

2013. gada 4. aprīlī LPAB tika atteikta ierakstīšana reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā. Organizācija šo lēmumu apstrīdēja, un 2013. gada 28. maijā UR galvenais valsts notārs to atstāja spēkā. Reģistrācijas atteikums tika apstrīdēts tiesā. Administratīvā rajona tiesa LPAB pieteikumu 2014. gada 17. aprīlī noraidīja, bet Administratīvā apgabaltiesa pieteikuma autoriem nelabvēlīgu spriedumu pieņēma 2015. gada 29. septembrī. Spriedums tika pārsūdzēts kasācijas kārtībā.

Kā izriet no Administratīvās apgabaltiesas sprieduma šajā lietā, LPAB savam pieteikumam bija pievienojusi tās dibinātāju sarakstu, norādot desmit draudzes kā baznīcas dibinātājas. Apgabaltiesa gan atzīmēja, ka protokolā par baznīcas dibināšanu kā dibinātāji norādītas deviņas draudzes. Tiesa atzina, ka LPAB šādi nav ievērojusi Reliģisko organizāciju likuma prasības.

Tiesa atzina, ka pārkāpts Reliģisko organizāciju likums, jo arī visas draudzes, kuras pieteikušās LPAB dibināšanai, reģistrētas tikai 2012. gadā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām jeb baznīcām. Lai iegūtu tiesības izveidot baznīcu, ir nepieciešams, lai baznīcas dibinātāji būtu ievērojuši likuma prasības – pirmo desmit gadu laikā no dibināšanas gada tām katru gadu ir jāpārreģistrējas UR.

Jautājums par Latvijā bijušās pareizticīgās baznīcas pēctecību

Kā būtisku argumentu LPAB tika minējusi, ka tā jau no 1936. gada kā autonoma pareizticīgā baznīca esot atradusies kanoniskā saistībā ar Vispasaules Konstantinopoles patriarhātu, kas ir viens no deviņiem pareizticīgās baznīcas patriarhātiem. Vēsturiskās Latvijas Pareizticīgās baznīcas pēcteči esot sākuši tās juridiskā stāvokļa līdz 1940. gadam atjaunošanu, taču atjaunošana atteikta.

LPAB arī lūdza tiesu ņemt vērā, ka jau 1996. gada 13. novembrī LPAB draudzes bija iesniegušas dokumentus par garīgi kanoniskā stāvokļa līdz 1940. gadam atjaunošanu, tāpēc uz šo organizāciju nevar attiecināt gadskārtējo draudžu pārreģistrācijas prasību desmit gadu termiņā, jo tā attiecas uz jaunām baznīcām. LPAB arī tiesai pauda, ka visi tās mēģinājumi pierādīt savu pēctecību 1936. gadā dibinātajai reliģiskajai organizācijai Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā administratīvajos procesos iestādēs nav vainagojušies panākumiem, kas neesot taisnīgi.

Kā spriedumā rakstījusi Administratīvā apgabaltiesa, no LPAB pieteikuma secināms, ka tā vēlas, lai tiesa konstatētu, ka pieteicēja ir Latvijas pareizticīgās baznīcas garīgi kanonisko tiesību pēctece. Tā kā LPAB neakcentē savas īpašuma tiesības uz materiālo mantojumu un vēlas atzīt tikai garīgi kanonisko tiesību pēctecību, tad tā uzskata, ka šāds fakts nav konstatējams vispārējās jurisdikcijas tiesā, kā tas būtu gadījumā, ja LPAB vēlētos tikt atzīta par pirms kara pastāvējušās pareizticīgās baznīcas materiālo tiesību un saistību pārmantotāju.

Tiesa spriedumā norādīja, ka šāda pēctecības fakta konstatēšana neatkarīgi no tā, vai konstatēšanas mērķis ir vai nav saistīts ar īpašumtiesībām, piekrīt vispārējās jurisdikcijas tiesai.

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Baznīcas un reliģiju vēstures katedras docents Andris Priede portālam "Delfi" iepriekš apliecināja, ka patlaban Latvijas Pareizticīgā baznīca ir autonoma baznīca Maskavas patriarhāta garīgā pārraudzībā, jo kanoniski Maskavai kā pareizticības iedibinātājai Latvijā ir pirmtiesības piešķirt autokefāliju – baznīcas patstāvību, organizatorisku neatkarību no citām tās pašas konfesijas baznīcām.

Konstantinopoles patriarhs pēc turku osmaņu okupācijas 1453. gadā pats 1589. gadā piešķīra patriarha titulu Maskavas metropolītam, kas faktiski autokefāliju praktizēja kopš 1439. gada Florences ūnijas neīstenošanas. Latvijas gadījumā politiskais spiediens pēc arhibīskapa Jāņa Pommera noslepkavošanas 1934. gadā panāca pāreju no Maskavas uz Konstantinopoles jurisdikciju, no kuras arhibīskaps metropolīts Augustīns Pētersons atteicās 1940.–1941. gada ziemā, skaidroja Priede.

Pēc būtības 1936.–1941. gada baznīcas mantiniece ir Londonas Latviešu pareizticīgā draudze, kura kalpoja priesteris Cernejs, kurš bija jau minētā Pētersona jurisdikcijas trimdā, kad viņš otro reizi atteicās no Maskavas patriarhāta pakļautības. Latvijā baznīcas Sinode visā šajā laikā pēc 1940.–1941.gada atgriešanās zem Maskavas nav mainījusi piederību. Patīk, vai nepatīk, bet ne kanoniski ne juridiski Latvijas Pareizticīgās baznīcas metropolītam Aleksandram nav iespējams izvirzīt kādas pretenzijas, iepriekš piebilda Priede.