Sena fotogrāfija ļauj vēl reizi 'satikt' karā pazudušo vectēvu  (319)

"16. marta rītā noliku ziedus Alūksnē pie Mātes pieminekļa, domāju par savu vectēvu. Atnācu mājās, datorā sāku lasīt "Delfi" rakstu par 16. marta kauju, skatījos pievienotās fotogrāfijas, un vienā no tām ieraudzīju savu vectēvu. Bija sajūta, ka manī notiek sprādziens," stāsta Ilze Ziņģe.

Konkrētā fotogrāfija pie raksta autora nonāca nejauši, tā iegādāta no kāda kolekcionāra, un diemžēl tai nenāca līdzi nekādu ziņu par attēlā redzamajiem cilvēkiem, vietu un uzņemšanas laiku.

Tomēr Ilze rāda kādu citu savā īpašumā esošu fotogrāfiju, kurā redzams viņas vectēvs, un nav divu domu — arī "Delfi" publicētajā attēlā ir šis pats cilvēks. Attēls, iespējams, uzņemts 1942. gada vasarā Latvijā.

Jānis Lielmanis dzimis 1918. gadā Bejas pagastā (tagad - Jaunalūksnes pagasts) astoņu bērnu ģimenē. Viņš darbojies tirdzniecībā un bijis arī muzikants. "Vectēvs esot bijis perfekcionists, vienkāršs, ļoti gaišs cilvēks," stāsta Ziņģe.

Ģimenē nav ziņu, kā Lielmanis 2. pasaules kara gados nonācis vācu armijā. Arhīva dati liecina, ka 1942. gada februārī viņš sācis dienēt 270. Abrenes sapieru bataljonā. Viņa mazmeita nedomā, ka vectēvs armijā aizgājis brīvprātīgi. "Viņam mājās palika gadu vecs dēls, bet mēnesi pēc tam, kad viņš aizgāja armijā, piedzima viņa meita — mana māte. Es neticu, ka viņš būtu brīvprātīgi gājis karot, zinot, ka mājās paliek divi mazi bērni," atzīst Ziņģe.

Padomju gados neko par Lielmaņa kara gaitām nerunāja, arī viņa liktenis nebija zināms. Ilzes vecāmāte neko par sava vīra dienestu armijā nestāstīja, jo baidījās no represijām. Bija zināms vienīgi tas, ka viņš 2. pasaules karā pazudis bez vēsts.

Pēc neatkarībās atjaunošanas Lielmaņa ģimene arhīvos noskaidrojusi, ka no 1942. gada 15. maija līdz 1943. gada 18. martam viņš dienējis 270. Abrenes bataljonā, bet no 1943. gada 18. marta ieskaitīts 672. sapieru bataljonā kaprāļa pakāpē.

Kā liecina krājumā "Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā" publicētā informācija, jau drīz pēc saformēšanas 270. bataljons bija spiests ne tikai nodarboties ar inženiertehnisko uzdevumu veikšanu, bet arī iesaistīties kaujas darbībā. No 28. jūnija līdz pat jūlija vidum bataljons līdz ar vairākām vācu vienībām piedalījās ap 400 vīru lielas, labi bruņotas partizānu grupas apkarošanā Ostrovas-Sebežas rajonā Krievijā, zaudējot vairākus kritušos. 1942. gada vasaras beigās bataljonu iesaistīja dzelzceļa būves darbos frontes tiešā aizmugurē.

1943. gada 18. martā bataljonu pārdēvēja par 672. austrumu sapieru bataljonu un 5. septembrī pievienoja vācu 281. sardzes divīzijai, tās sastāvā bataljons piedalījās kaujās pie Opočkas Pleskavas tuvumā 1943. gada rudenī, kā arī tā sauktās "Panteras" līnijas aizsardzībā 1944. gada sākumā.

Vēlāk bataljons līdz ar vācu 281. divīziju nonāca Kurzemes cietoksnī, novietojoties frontes iecirknī pie Tukuma. Bataljons padevās padomju gūstā līdz ar kapitulāciju 1945. gada 8. maijā 300 vīru sastāvā.

Savukārt Lielmaņa dienesta gaita nav tik precīzi zināma. Latvijas Valsts vēstures arhīva izziņa liecina, ka 1945. gada 1. janvārī viņš ir dienējis Rusmaņa kaujas grupā, kas tobrīd atradās Polijas teritorijā. Šī kaujas grupa 1945. gada marta beigās tika pārcelta uz Kurzemes fronti, bet, vai ar viņiem kopā uz Latviju devās arī Lielmanis, nav zināms.

"Mums ir neskaidras ziņas no radiem, ka mans vectēvs kara beigās ir redzēts Vācijā. Iespējams, viņš tur arī palika. Kas ar viņu notika tālāk, nav zināms," stāsta Ziņģe. Viņa vēl cer atrast kādas ziņas Vācijas arhīvos.

Ilzes māte savu tēvu ir satikusi vienu reizi — 1944. gada vasarā, kad viņš uz īsu brīdi ciemojies mājās. No šīs reizes ģimenē ir palikušas dažas Lielmaņa fotogrāfijas, kā arī viņa nopelnītais apbalvojums — 2. šķiras Dzelzs krusts. Šo apbalvojumu viņš atstājis dēlam ar mazu zīmīti: "Ja es kristu, tad šis krusts paliek dēlam par piemiņu. 20.06.1944. Austrumos".

"Es esmu pateicīga par katru jaunu ziņu, ko varu iegūt, es ļoti skumstu par vectēva Jāņa likteni. "Delfi" publicētā fotogrāfija palīdzēja man tikties ar vectēvu, ar jūsu palīdzību viņš man sūtīja ziņu — "es tevi dzirdu"," sarunas noslēgumā saka Ziņģe. Viņa pauž cerību, ka arī citām ģimenēm, kuru tēvi un vectēvi ir pazuduši 2. pasaules kara frontēs, ar laiku izdosies noskaidrot savu tuvinieku likteni.