Laimonis Kops: Solis uz priekšu, divi atpakaļ būvniecībā!  (29)

Saorganizējās okupācijas laika funkcionāri, slēpjot bijušo Komunistiskās partijas piederību un agrāk ieņemtos amatus, pat posteņus. Priekšgalā izvirzījās partijas centrālās komitejas ideologs. Par Ministru prezidentu kļuva čekas uzraudzībā esošās kriminālās laboratorijas vadītājs, kura darbības "rokrakstu" juta uz katra soļa. Padomju iekārtas privilēģiju pārmantotāji un viņu pēcteči ieņēma augstākos ierēdņu posteņus, tostarp likumsargu, tiesībsargu u.c.

Jaunās varas elite bija ar vecās varas struktūrām sasieta ar neredzamām "saitēm vienā buntē". Viņi nošķīrās no pilsoniskās sabiedrības.

Jaundibinātās varas struktūras izmantoja neatkarīgās Latvijas nesakārtotos likumus un savu darbību organizēja savtīgos nolūkos. Izveidojās oligarhi, miljonāri, aizdomās turamie, korumpētā valsts ierēdņu kopa. Izveidoja sistēmiskas valsts vadības struktūras. Minēto ierēdņu labvēlības aizsegā vai ar viņu līdzdalību uz korumpētības rēķina Latvijā izauga miljonāru slānis, pat izveidojot miljonāru ģimenes.

Saskaņoto darbību ietekmēja tas, ka paši lēma, izdeva likumus un paši guva materiālo labumu. Ar savu darbību radīja likumus slepeni no sabiedrības un piedeva tiem slepenību, pat valsts noslēpuma statusu. Uz tautas nabadzības pleciem deviņdesmito gadu beigās miljonāru skaits bija ap 670 vai 760. Latvijas pirmās neatkarības sākumā, pēc M. Skujenieka datiem, bija ap 4 vai 6 miljonāriem, relatīvā izpratnē.

Pašreizējos apstākļos politiku būvniecībā raksturo tas, ka tiek būvētas daudzmiljonu vērtas būves. Tas neveicina pamatiedzīvotāju labklājību un patriotiskas sabiedrības veidošanos.

Paredzētās daudzmiljonu būvju izmaksas noderētu daudzbērnu ģimenēm, skolām, slimniekiem utt. Pašreizējā valsts kabata no humānā viedokļa nav tik bagāta, lai atrautu pamatvajadzības iedzīvotājiem.

Saņēmu piedāvājumu veikt tehnisko izpēti un dot slēdzienu Brīvības piemineklim. Bareljefa renovācijas jautājumus nerisināju.

Kad visu biju novērtējis un sagatavojis gala slēdzienu, to iesniedzu Pilsētas parku un dārzu pārvaldes, kas atradās Cēsu ielā, priekšniekam. Priekšā sēdošais birokrāts paņēma manu atskaiti, un vienlaicīgi pārrunājām pieminekļa renovācijas jautājumus.

Birokrāts uzdeva jautājumu: "Cik tas varētu maksāt?" Uz jautājumu atbildēju, ka šo darbu veicu kā nelielu ieguldījumu Latvijas valstij. Birokrāts precizēja jautājumu, ka viņu interesē būvniecības izmaksas. Ieskaitot dažu seguma plātņu nomaiņu, ūdens ieplūdes novēršanu pieminekļa pamatnes masīvā u. c., atbildēju, ka varētu izmaksāt 30–50 tūkstošus latu. Birokrāts ar paceltu balsi atbildēja: "Tas par lētu!" Ar to mūsu saruna beidzās bez tālākas sadarbības.

Vēlāk no renovācijas būvniekiem un no atbildīgā arhitekta uzzināju, ka papildu izpētei esot pieaicināti speciālisti no Itālijas un Anglijas. Latvijas būvnieki objektā ārzemnieku konsultantus nebija redzējuši. Neoficiāli uzzināju, ka izpēte, ko veica it kā pieaicinātie ārzemju speciālisti, izmaksāja apmēram vienu miljonu latu (to ir iespējams precizēt).

Šis piemērs norāda uz korumpētības daudzveidību. Un tas nav vienīgais valsts izzagšanas daudzveidības piemērs.

Būvniecības haoss sākās ar lielā reformatora Māra Gaiļa ienākšanu jaundibinātajā ministrijā – reformu ministra amatā. Darbība sākās it kā pēc iepriekš izstrādāta, pārdomāta plāna. Ar ko sākt un pie kāda rezultāta reformators vēlējās nonākt?

Sāka ar to, ka likvidēja Būvniecības ministriju ar apakšvienībām. Tika zaudēti pieredzējuši speciālisti. Radītā nenoteiktība visā nozarē sākās ar rūpnīcu izzagšanu, ne tikai būvniecības nozarē vien. Iespējams, ka tas tika darīts ar nolūku, lai organizēti un it kā likumīgi varētu piesavināties to, kas atrodas brīvs pie atvērtām durvīm. Lielas materiālās vērtības tika "likumīgi" izvestas nezināmā virzienā. Ja tās tika pārdotas, tad kur un kas ieguva materiālo labumu?

Vienlaicīgi varas krēslos iesēdās nākamie miljonāri vai viņu pietuvinātie ierēdņi bez pagātnes sasniegumiem un nākotnes vīzijas.

Notikumu secība, iespējams, bija jau iepriekš izplānota, čekas laikā bija organizētas grupas vai klubiņi ar zināmu politisku ievirzi. Nebija svarīgi, lai pie varas būtu kompetenti speciālisti, bet tie, kam var "politiski uzticēties", lai netraucētu shēmot labuma guvējiem.

Varas struktūrās iepludināja speciālistus, kuriem konkrētos jautājumos nebija kompetences. Piemēram, par atbildīgo būvniecības speciālistu tika iecelts biologs. Tas noveda pie tā, pie kā esam nonākuši.

Latvija tika visas tautas acu priekšā izlaupīta. Cerot uz palīdzību, griezos pie Valsts prezidenta G. Ulmaņa, galvenā prokurora, Ministru prezidenta. Atbildes netika saņemtas, kā arī preses izdevumos, kuros tika izteikts viedoklis daudzās, vairāk nekā desmit, publikācijās par materiālo vērtību izzagšanu, tika noklusēts. Palika iespaids, ka Latvijā valda "mafija".

Par tiltu, kas ved uz nekurieni, vai par tramvaju caur kapiem uz Skanstes purvu. Mani kā inženieri, kā būvniecības speciālistu pārsteidza, ka iesaka vai ir jau nolemts pārveidot Rīgas centra vēsturisko reljefu stacijas rajonā, nerēķinoties ar valsts materiālo kabatu un sabiedrības domu. Vēl lielāka afēra ir jautājums par metro būvniecību. Pie pašreizējā iedzīvotāju blīvuma, kad dienas lielāko daļu pilsētas satiksmes līdzekļi pilsētā pārvietojas pustukši.

Sabiedrība tiek muļķota ar domu – ja kāds objekts tiek būvēts ar Eiropas naudas palīdzību, tad jebkura summa ir pieņemama, jebkurš purvs ir apbūvējams. Relatīvi lieli līdzekļi tiek tērēti ārzemju speciālistu iesaistīšanai un konsultāciju veikšanai.

Būvniecības nozarē tiek izlietotas lielas materiālās vērtības. Būtu jāatjauno Būvniecības ministrija ar kompetentu un morāli stabilu ministru priekšgalā.

Pēc veikala "Maxima" sabrukšanas, lai uzlabotu būvniecības kvalitāti valstī, iespējams, tika nodibināta ap simts būvniecības uzraugu kopa ar pienācīgu atalgojumu. Tas veicināja to, ka palielinājās birokrātija un dažādas komisijas.

Apmeklējot objektus, speciālisti lielākoties konstatē faktus – bez ieteikumiem defektu novēršanai. Vai kāds ir izvērtējis šo darbinieku atdevi?

Pēc veikala "Maxima" sabrukšanas dzirdētais medijos nedeva skaidrību par avārijas būtību. Starp citu, no visa dzirdētā varu atzīmēt inženiera Meirovica un inženiera Dzirkaļa konstatējumus.

Vai bija kāda nozīme ūdens laistīšanas procesam, ar ko imitēja noslogojumu metāla konstrukcijai, pie kāda rezultāta nonāca, un cik tas pasākums izmaksāja?

Četrdesmit gadus vadīju betona un dzelzsbetona konstrukciju zinātniski pētniecisko laboratoriju ar 10–12 inženieru sastāvu. Bez zinātniski pētnieciskā darba mūsu būvspeciālisti veica arī jauno būvkonstrukciju mehānisko izpēti un deva slēdzienus konstrukciju ražošanai Latvijā. Laboratorijas pastāvēšanas laikā tika izdoti vairāk nekā 1000 atzinumi. Apsekojām būves un devām atzinumus par būvju tehnisko stāvokli Latvijā. Apsekojot būves bez formalitātēm, bez juristu piesaistes, uz vietas sniedzām defektu novēršanas ieteikumus, apstiprinājām ar parakstu un personīgo zīmodziņu.

Par darbu atskaitījos kompetentiem speciālistiem ar attiecīgām amata zināšanām – direktoram un būvniecības ministram.

Atkārtoju, Būvniecības ministrijas atjaunošana būvniecības nozarei dotu gan morālu, gan materiālu atdevi.