Sniegputenis Rīgā - 67
Foto: DELFI
Portāls "Delfi" martā saņēmis lasītājas Jeļenas krievu valodā rakstīto pateicības vēstuli kādam nezināmam jaunam cilvēkam, kurš pirms aptuveni gada viņai apmaksāja izdevumus par parkošanās laikā nodarīto skādi automobilim. Sievieti joprojām pacilā tas, ka Latvijas sabiedrībā ir krietni jauni cilvēki.

Gribiet ticiet, gribiet neticiet, bet pirms apmēram gada es piedzīvoju tādu, lūk, nelielu notikumu. Es izgāju no savas kāpņu telpas un zem sava auto logu tīrītājiem ieraudzīju – stāv zīmīte, bet uz tās uzrakstīts tālruņa numurs.

No sākuma nesapratu, kamdēļ tāda zīmīte tur atrodas, taču piezvanīju. Man atbildēja jauns cilvēks, kurš drīz vien atnāca pie manis. Izrādījās, ka viņš, novietojot savu auto, bija nedaudz aizķēris manu mašīnu, ko es pat nepamanīju, jo saskrāpēts bija sāns aizmugurē. Nezinu, vai viņam bija apdrošināšana, bet viņš man piedāvāja apmaksāt remontu. Mēs aizbraucām uz tuvāko servisu, uzzinājām remonta cenu, un jaunais cilvēks man kompensēja skādi, kā arī piemaksāja vēl 10 eiro par morālo kaitējumu.

Šis gadījums un jaunā cilvēka godīgums manī izraisīja gūzmu pretrunīgu emociju. Es pateicos viņam par krietnumu un novēlēju viņam un viņa ģimenei veselību, laimi un visu to labāko. Jaunais cilvēks man atbildēja, ka viņš rīkojies tā, kā vēlētos, lai identiskā situācijā izturētos pret viņu pašu. Tad es aizdomājos, ja mēs visi viens pret otru izturētos pēc šāda paša principa, tad mūsu sabiedrība kļūtu daudz labāka.

Reiz jau es biju nokļuvusi tādā pašā situācijā, bet to, ka manu auto aizķērusi mašīna, pamanīju tikai nākamajā dienā, izbraucot no garāžas. Un, kā jau nojaušat, neviens man savas koordinātes nebija atstājis. Kad saviem paziņām stāstīju par krietno jauno cilvēku, tad man teica: "Tu mums te stāsti pasakas." Tomēr fakts paliek fakts, nevis pasaka. Vēlos vēl piebilst, ka man un jaunajam cilvēkam bija atšķirīga nacionālā izcelsme. Taču tas nekādā veidā neatsaucās uz mūsu CILVĒCISKAJĀM attiecībām.

Vēlreiz vēlos novēlēt nepazīstamajam cilvēkam, viņa ģimenei – veselību un laimi. Es ticu, ja viņam ir vai būs bērni, tad viņš tos audzinās krietni. Protams, kāds var padomāt, ka šajā notikumā izšķirošais bija nevis godīgums, bet jaunā cilvēka bailes, ka kāds pa logu varbūt redzēja, kas notika, un nepieciešamības gadījumā apstiprinātu faktu par vadītāja bēgšanu no ceļu satiksmes negadījuma vietas. Tie, kuri tā domā, notikušo vērtē pēc savas vērtību skalas. Bet es personīgi ticu vienkāršam cilvēciskam godīgumam, kas piemīt šim jaunajam cilvēkam. Visiem vēlu labu noskaņojumu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!