Vācijas lēmums par 'Nord Stream 2' – nožēlas vērts, uzskata Rinkēvičs  (557)

Tāpat Rinkēvičs Vašingtonā uzreiz pēc Baltijas valstu līderu un ASV prezidenta Donalda Trampa samita portālam "Delfi" komentēja notikumus saistībā ar bijušā Krievijas spiega Sergeja Skripaļa un viņa meitas Jūlijas Skripaļas saindēšanu un tā ietekmi uz starptautiskajām attiecībām, sarunā viņš arī raksturoja Krievijas propagandas apmēru Eiropā, Latvijas enerģētikas drošības nosacījumus un politiķes Tatjanas Ždanokas aktivitātes Latvijā. Rinkēvičs uzskata, ka Ždanokas piedalīšanās demonstrācijās pret "krievu valodas apspiešanu" būtu vērtējama kā politiskā kapitāla audzēšana pirms Saeimas vēlēšanām.

Lietuvā ir LNG jeb sašķidrinātās gāzes terminālis. Vai varam cerēt, ka arī Latvijā tāds tiks atvērts?

Šim jautājumam ir ļoti ilga priekšvēsture. Bija doma par to, ka būtu nepieciešams reģionālais sašķidrinātās gāzes terminālis, bija diskusijas, kur tas varētu būt – Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Somijā. Diemžēl daudz un dažādu iemeslu dēļ mēs redzam, ka pagaidām nav tāda projekta, kas lielā mērā saistīts ar savstarpējām valstu nesaskaņām. Mums ir Klaipēdas projekts. Mēs redzam, ka šobrīd veidojas samērā normāla sadarbība starp Klaipēdu un Latviju kaut vai saistībā ar Inčukalna gāzes krātuvi. Redzam, ka notiek plašas diskusijas par to, kādā veidā varētu modernizēt šo infrastruktūru. Bija diezgan nopietnas diskusijas par to, vai Klaipēdas LNG var kļūt par reģionālo termināli, saņemot Eiropas naudu. Tas, vai Latvijai vajadzētu savu termināli, tomēr būtu jāspriež mūsu Ekonomikas ministrijai kopā ar industriju, saprotot, vai tas tiešām ir rentabli un nepieciešami.

Tas, ka mēs jau faktiski ar Klaipēdas termināli, ar likumiem, kurus esam pieņēmuši, esam lauzuši 100% atkarību no Krievijas gāzes piegādēm, ir pozitīvi. Tas, kas ne vienmēr ir labs stāsts, bet tā tas ir – drošības jautājumos Baltijas valstis vienmēr sadarbojas, ir vienotas, bet atsevišķos ekonomikas un enerģētikas jautājumos mēs, pirms tiekam pie kāda lēmuma vai lēmuma īstenošanas, pavadām ļoti daudz laika strīdos. Piemēram, "Rail Baltica" transporta sektorā ir pēdējais uzskatāmais piemērs. Mums ir jāstiprina Eiropas Savienības enerģētikas dimensija. Mums ir zināmi līdzekļi gan Polijas, Lietuvas gāzes starpsavienojumiem, gan infrastruktūras modernizācijai, ko mēs varētu investēt, bet vai, kur un kā vērt vai nevērt vaļā sašķidrinātās gāzes termināli, to gan es atstātu nozares ekspertu un biznesa ziņā.

Ne tikai gāzi tagad iegūstam no dažādiem avotiem, bet arī elektrības tīklus pakāpeniski pārslēdzam uz Eiropu, iegūstot lielāku neatkarību no Krievijas. Kur vēl jāpiestrādā, lai mēs kļūtu neatkarīgāki enerģētikas jomā?

Gāze un elektrība ir faktiski divas būtiskākās lietas. Es tagad atkārtošu vecu tēzi. Iestājoties Eiropas Savienībā un NATO 2004. gadā, pēc nu jau diviem gadiem OECD, mēs savā ziņā esam pabeiguši, manuprāt, politisko integrāciju eiroatlantiskajās struktūrās pilnībā. Vienlaikus mēs labi saprotam – ja runājam par ekonomiku, enerģētiku, transportu, kaut vai "Rail Baltica" projekts – tā ir pirmā reālā dzelzceļa savienojuma līnija, kas mūs integrētu Rietumeiropas dzelzceļa sistēmā. Par enerģētiku – mazinot 100% atkarību no gāzes, mēs arī stiprinām savu politisko neatkarību. Ar elektrības tīkliem ir visai līdzīgi. Protams, ka tas nav vienkārši. Tas ir dārgi, tas arī tehnoloģiski ir darbietilpīgs process. Tas ir jautājums, par kuru jāpanāk vienošanās pašiem savā starpā un jāpanāk vienošanās arī ar Eiropas Savienības institūcijām, bet tas, ka mums gan tehnoloģiski, gan infrastruktūras ziņā arī jāpabeidz šī integrācija Eiropas Savienībā un, es pat teiktu, Ziemeļeiropas struktūrā, tas ir fakts. Tas nav jādara triecientempos, tas ir jādara pārdomāti, bet kavēties nevajadzētu.

Šobrīd citu tādu projektu, kas būtu enerģētikas jomā ārpus elektrības un gāzes, manuprāt, nav. Mēs diezgan daudz vēl diskutēsim par klimata pārmaiņu paketi un to, kas ir nolemts saistībā ar Parīzes nolīguma ieviešanu. Tur vēl būs daudz strīdu, kur ko kāda nozare dara, bet tam ir maz sakara ar kaut kādiem Krievijas faktoriem.

Nākamā virsotne mums visiem ir veidot digitālo tīklu un digitālo ekonomiku Eiropas Savienības ietvaros, kas ir samērā pretrunīgs stāsts, kur, no vienas puses, mēs gribas maksimālo ekonomisko efektu, bet, no otras puses, mēs labi redzam, kas notiek ar tādām lietām kā dati, kas tiek izmantoti ne pārāk korekti, – privāto datu aizsardzības jautājums, arī dažāda veida iespējām manipulēt ar šiem datiem politiski un citādi.

Jebkurā gadījumā ir trīs lielas nozares – enerģētika, transports, kur mēs esam lēni, smagi, bet uz pareizā ceļa, un trešā joma, kur mēs visu īstenībā darām kopā un no nulles, no jauna, kur mums nav no kaut kā jāiziet un kaut kur jāpievienojas, mēs visi kopā veidojam digitālo platformu. Tas, manuprāt, būs interesants un izaicinošs process.

Vācija ir devusi zaļo gaismu "Nord Stream 2" projektam. Kā jums liekas, vai projektu tiešām īstenos un kā tas ietekmēs Baltijas valstis?

Mēs esam vienmēr bijuši vienoti savā nostājā saistībā ar "Nord Stream 2" projektu un uzskatām, ka tas nav ekonomisks un biznesa, bet gan politisks projekts. Varu paust tikai nožēlu par šo Vācijas lēmumu. Mēs uzskatām, ka tas jārisina Eiropas līmenī, Eiropas Savienībai un Eiropas Komisijai, jo tas lielā mērā ir saistīts ar Eiropas enerģētikas savienības veidošanu.

Starp citu, par "Nord Stream 2" jautājumu diezgan plaši tika diskutēts samita laikā, kur, jāsaka, arī ASV un Baltijas valstu nostāja ir vienota. Nedomājam, ka atkarības veicināšana no Krievijas gāzes piegādēm Eiropā šobrīd ir prāta darbs. Es nemaz nerunāju, ka te ir Ukrainas faktors, nerunāju par drošības faktoru, par ekoloģiju. Visi šie jautājumi arī ir būtiski. Gribētu cerēt, ka tomēr beigās panāksim to, ka šis kļūs par Eiropas Savienības institūciju jautājumu, nevis atsevišķas Eiropas Savienības dalībvalsts jautājumu. Pie tā strādājam, ir daudzas valstis, kam ir līdzīgs viedoklis kā Latvijai, piemēram, Baltija, Višegradas valstis. Zinu, ka intensīvas diskusijas notiek arī Dānijā.

Katrā gadījumā domāju, ka tas, kas notiek, ir nožēlas vērts.

Ne vien Eiropā, bet arī ASV, kā jau minējāt, par šo projektu diskutē. Pirms pāris nedēļām desmitiem senatoru parakstīja vēstuli, kurā nosoda "Nord Stream 2" projektu. Vai ASV reāli var ietekmēt šī projekta attīstības gaitu, vai atliek vien cerēt, ka Eiropā šis jautājums tiks atrisināts?

Jā, ASV var darīt. Jautājums, vai, teiksim, visā kopējā attiecību dinamikā tik skarbi soļi var notikt. Gribu jums atgādināt, ka pagājušogad, kad Kongresā tika apspriests sankciju likumprojekts, jautājums par "Nord Stream 2" un par zināmu sankciju ieviešanu pret kompānijām, kas sadarbojas ar "Nord Stream 2", bija diezgan aktuāls. Tajā brīdī, tā kā tas skar daudzas Eiropas kompānijas, tika panākts zināms kompromiss. Šāds attiecību pavērsiens ir iespējams. Vai tas būtu vajadzīgs? Es negribētu, lai nonāktu līdz kam tādam. Ir politiskie līdzekļi. Arī tas, ka ASV ir lielā mērā ieinteresētas – kas ir ekonomisks stāsts – savas gāzes eksportā uz Eiropu un citām pasaules daļām. Šeit ir pietiekami daudz gan politisku, gan cita veida iespēju, bet, manuprāt, mums ir jābūt arī piesardzīgiem. '

Labi redzam, ka šobrīd ir daudzi jautājumi, kur pretrunas starp ASV un daudzām Eiropas valstīm ir pietiekami lielas. Mēs neesam objektīvi ieinteresēti, lai šīs pretrunas padziļinātos. Esam ieinteresēti, lai ASV un Eiropa strādātu roku rokā daudzu jautājumu risināšanā. Ir lietas, kur mums ir jāpiekrīt vairāk mūsu amerikāņu partneriem, – "Nord Stream 2", drošības jautājumi, aizsardzības tēriņi. Un ir lietas, kur mēs tomēr redzam, ka, piemēram, Eiropas partneriem un mums ir vienots viedoklis – klimata pārmaiņas, Parīzes līgums, kur ASV izstājās. Jautājumu loks, kas skar, teiksim, tirdzniecību un tarifus. Te redzu, ka Latvija vienmēr bijusi ļoti aktīva gan klimata pārmaiņu, gan brīvās tirdzniecības politikas veicinātāja. Nav tā, ka visos jautājumos mums būs līdzīgs viedoklis ar daudziem mūsu Eiropas draugiem vai mūsu amerikāņu draugiem. Tās lietas ir ļoti niansētas.

Runājot par Rietumu attiecībām ar Krieviju, tikko redzējām, ka pēc Skripaļa saindēšanas Rietumu valstis tomēr spēja stāties koalīcijā un kopīgi reaģēt uz šo gadījumu. Kā šīs attiecības varētu attīstīties nākotnē? Vai tās tikai pasliktināsies un kļūs sarežģītākas, vai tomēr varam cerēt uz kādu pozitīvu pavērsienu?

Jāsaka tā – vai ir vēl kā sliktāka iespēja? Protams, bruņots konflikts ir pats sliktākais scenārijs, kas ir iespējams, bet attiecības jau ir ļoti sarežģītas, visnotaļ zemā līmenī. Tas ir rezultāts jūsu pieminētajai Skripaļa lietai, bet ne tikai – progresa trūkums Ukrainā, Sīrija, viss, kas attiecas uz Eiropas valstu, kā arī ASV pamatotajām bažām, jaukšanās, izmantojot sociālos tīklus, sniedzot finansējumu atsevišķām ekstrēmām partijām, dažādu citu instrumentu izmantošana, jaukšanās mūsu demokrātiskajos un politiskajos procesos.

Tā mega propaganda, ko ik pa brīdim redzam ne tikai Latvijā, bet faktiski visur, RT un "Sputnik", sociālie tīkli un vēl visa veida instrumentārijs, kas vien tur ir, – tas viss rāda, ka attiecības ir ļoti sarežģītas, tās ir asas. Vienlaikus es noteikti vēlētos redzēt, ka pat šajos ārkārtīgi sarežģītajos apstākļos tiek uzturēts dialogs. Nav gaidāmi sensacionāli pavērsieni, nav gaidāmi samiti, kuros pēkšņi viss atrisināsies piecu minūšu laikā, bet, par spīti visam, mums ir jāskatās, kādā veidā būt principiāliem.

Domāju, tas, ka tik daudz valstu vienojās par kopīgu rīcību saistībā ar Solsberi incidentu, bija tāds pats pārsteigums Krievijai kā savulaik 2014. gadā Eiropas Savienības un vairāku līdzīgi domājošu valstu, tostarp ASV, Austrālijas un Kanādas, ieviestās sankcijas. Es domāju, ka to negaidīja. No vienas puses, jābūt principiāliem, stingri novelkot zināmas robežas, kas ir mūsu teritorijas, mūsu, NATO un Eiropas Savienības, valstu aizsardzība, sankcijas saistībā ar Minskas vienošanos nepildīšanu, situācija Ukrainā. No otras puses, jāmeklē arī veidi, kā šos jautājumus risināt no principiālām pozīcijām, mēģinot šo spriedzi mazināt. Neviens nebūs atcēlis diplomātiju pat vissarežģītākajos brīžos.

ASV prezidents Donalds Tramps samita laikā teica, ka ar Krieviju jāmēģina satikt. Kā, jūsuprāt, prezidents saprot šīs komunikācijas veidošanu?

Es domāju, ka ASV prezidents un viņa administrācija joprojām meklē pareizo stratēģiju attiecību veidošanai ar Krieviju, jo ļoti labi saprot, ka tas, kas notiek Ukrainā, tas, kas notika kaut vai saistībā ar Lielbritānijas gadījumu, kas notiek ar kiberaizsardzības jautājumiem un uzbrukumiem kibersistēmām, faktiski retorika no Krievijas puses par jauniem kodolieročiem, raķetēm un vēl visu ko, ka tas viss, protams, liek gan ASV, gan NATO, gan ASV sabiedrotajiem būt visnotaļ stingriem un principiāliem. Domāju, mēs vēl redzēsim, ka būs jaunas ASV sankcijas. Domāju, būs vēl daudz skaidru politisku, un ne tikai, signālu, sākot no NATO stiprināšanas, no ASV lomas mūsu drošības stiprināšanā līdz dažādu kopīgu jautājumu risināšanai.

Domāju, ka visi labi saprot, ka bez sarunām, bez diplomātiskiem kontaktiem vienkārši nevar iztikt. Lielā mērā tas, ka ASV tiešām, izraidot 60 Krievijas diplomātus un slēdzot vienu konsulātu, deva ļoti skaidru un stingru signālu, parāda, ka ASV ir principiāli jautājumi, bet tajā pašā laikā ASV meklēs dialogu, sarunu iespējas, un tiek formulēta šī stratēģija. Tā nav pirmā reize, kad mēs to dzirdam, tāpēc man vairāk palika prātā (no samita): "Mēs redzēsim, vai Putins ir draugs vai ienaidnieks." Domāju, ka pēc visa tā, ko Krievija ir darījusi pēdējo gadu laikā, politiski saukt Krieviju par draugu būs maz iespējami daudzām valstīm un daudziem politiķiem. Bet to, ka varbūt ir iespējams panākt progresu kaut vai Minskas vienošanās izpildē, Sīrijas problemātikā, mazināt spriedzi, vienlaikus nenododot savus principus, tas ir tas, ko šobrīd mēģina līdzsvarot ne tikai ASV, bet arī Eiropas Savienība. No vienas puses, stingro, principiālo nostāju, no otras puses, meklēt kaut kādu komunikācijas kanālu, lai risinātu problēmas un mazinātu spriedzi.

Šobrīd spriedze ir ne tikai starp ASV un Krieviju, bet arī starp ASV un Ķīnu. Kā tas varētu attīstīties un ietekmēt Baltijas valstis?

Mēs, protams, redzam, ka šobrīd notiek tarifu ieviešana. Zinām, ka arī Eiropas Savienībai un Ķīnai ir diezgan daudz sarežģītu tirdzniecības jautājumu. Nav tik vienkārša arī attiecību gamma starp Eiropas Savienību un Ķīnu vienā otrā jautājumā. Labi atceros, cik daudz mēs diskutējām par to pašu tēraudu, importu Eiropas Savienībā pa dempinga cenām ne tikai no Ķīnas, bet arī vēl no vienas otras citas valsts. Šie ekonomiskās sadarbības jautājumi ne vienmēr ir tik vienkārši – tirgojamies un visi ir laimīgi.

Kas attiecas uz ASV un Ķīnas attiecībām, es atturēšos no plašākas analīzes un komentāriem, neesmu eksperts. Gribu tikai teikt, ka, manuprāt, tirdzniecības kari un tarifu ieviešana ir pietiekami radikāls līdzeklis, kas atstāj iespaidu uz visiem. Protams, parasti pēc šāda radikālu paņēmienu posma seko arī sarunas un mēģina rast kompromisu. Es gribētu cerēt, ka ASV un Ķīna radīs savstarpēju vienošanos, problēmjautājumi tiks noņemti un abas puses redzēs, ka ir iespējams atrisināt jautājumus, kas ir abpusēji izdevīgi. Neesmu ekonomists, tādēļ nesniegšu dziļu analīzi no ekonomiskā viedokļa, bet nav tā, ka tad, ja divas pasaulē ļoti nozīmīgas – faktiski lielākās – ekonomikas savstarpēji nonāk konflikta situācijā, to nejūt neviens cits. Neaizmirsīsim, ka mēs arī skatāmies uz Ķīnu kā savu preču noieta tirgu daudzās nozarēs – loģistika, transports, tranzīts. Laiks parādīs, bet šeit var būt iespējami dažādi pavērsieni, nebūt ne uzreiz pozitīvi vai negatīvi. Katrā gadījumā ietekme būs, un, ja tiešām šī tarifu politika no abu valstu puses tiks īstenota tā, kā tā šobrīd ir pieteikta, tad jāskatās, kā tas atsauksies uz pārējiem.

Atgriežoties pie tēmām, kas tuvākas Latvijai, – Tatjana Ždanoka Latvijā piedalās protesta gājienos pret krievvalodīgo apspiešanu saistībā ar Izglītības likuma maiņu. Kādas ir jūsu domas par šo notikumu attīstību?

Ziniet, parādiet man vēl otru valsti, kur bijusi un joprojām ir tik demokrātiska attieksme pret ne valsts valodas lietošanu. Nebūs daudz tādu valstu. Kad mani kāds mēģina pamācīt – vai tā būtu Krievijas Valsts dome vai Krievijas Ārlietu ministrija – par tēmu, kā mēs apspiežam krievu valodu, ko mums būs darīt vai nedarīt ar savu Izglītības likumu, es gribētu atgādināt, ko Krievijas Federācija dara kaut vai pati savā teritorijā, kas, piemēram, notiek Tatarstānā.

Mūsu Izglītības likuma reforma pilnībā ir valsts iekšpolitikas jautājums, un Krievijas Federācijai – ne Ārlietu ministrijas, ne Valsts domas, ne kādā citā personā – nav nekādas darīšanas un nekādu tiesību aizrādīt, ko un kā mums darīt. Lai paskatās paši uz sevi.

Cik bīstamas ir pieminētās aktivitātes, un kā Krievija tās varētu izmantot?

Pirmkārt, Ždanokas kundze mēģina sev taisīt politisko kapitālu. Beigu beigās nāk vēlēšanas, un katram jāiznesas, kā nu viņš māk, – atbilstoši savām spējām un arī savam iepriekšējās politiskās pieredzes līmenim. Es domāju, ka te, neapšaubāmi, ir mēģinājums mobilizēt daļu krievu valodā runājošo vēlētāju, bet, ziniet, ja šajās protesta akcijās piedalās cilvēki, kuriem ir stipri pāri 60, kuri, nabadziņi, noteikti netiks spiesti nolikt eksāmenu valsts valodā fizikā, ķīmijā vai astronomijā, tad, manuprāt, šāda veida aktivitāte tiešām ir vairāk attiecīgu politiķu spalvu spodrināšanai, nevis tiešām patiesās rūpēs par tiem bērniem, kuriem īstenībā tas nāk par labu.

Ja viņi spēs lieliski runāt latviski un runās krieviski, angliski, varbūt franciski, vāciski, viņu izredzes darba tirgū būs ļoti labas. Mani vienkārši pārsteidz, ka var šādi ākstīties par tēmu "mūsu bērni cietīs". Tieši viņi iegūs.

Kas attiecas uz Krieviju, domāju, ka tā to izmantos tieši to pašu iemeslu dēļ – lai mēģinātu šeit mobilizēt kādu daļu savu politisko piekritēju un atbalstītāju, bet, kā jau teicu, mēs neļausim jaukties mūsu lietās. Visas deklarācijas un paziņojumus kategoriski noraidām, bet man te jāsaka kas cits. Vienu otru reizi tiek pamanīts, ko saka tas vai cits Krievijas vēstnieks vai amatpersona. Mūsu diplomātiem Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā, Apvienoto Nāciju Organizācijā, Eiropas Padomē, patiesību sakot, šādas diskusijas, vārdu kaujas ar Krievijas diplomātiem un apmaiņa ar laipnībām ir absolūta ikdiena. Tā ir daļa no darba, un daļu jūs pat neredzat. Jūs redzat gājienus. Mums tā ir ikdiena jau gadu gadiem.