Pagarinātā normālā darba laika ieviešana nav sasniegusi mērķi, secina tiesībsargs  (26)

Viņš skaidroja, saskaņā ar Veselības ministrijas (VM) pērn apkopotiem datiem starp medmāsām vien 40% izjutušas pārdegšanas pazīmes, taču kā viens no pagarinātā normālā darba laika ieviešanas mērķiem krīzes laikā bijis medicīniskās aprūpes pieejamības nodrošināšana iedzīvotājiem. Pēc viņa domām, medicīnas darbinieks, tuvojoties pārdegšanas robežai, nav spējīgs pakalpojumus sniegt kvalitatīvi, attiecīgi arī netiek veicināta pieejamība.

Tāpat tiesībsargs pauda, ka mediķi nostādīti "ķīlnieku lomā", jo 2009. gadā ieviestais pagarinātais normālais darba laiks nevienlīdzīgi atalgo nozares darbiniekus par virsstundām, kā arī vēl viens no šīs sistēmas mērķiem esot atturēt šo darbinieku vēlmi meklēt papildu darba vietu. Pēc Jansona domām, šāda situācija nozares darbiniekiem nesniedz tādas pašas iespējas kā citu nozaru vai operatīvo dienestu darbiniekiem.

Viņš arī pauda nostāju, ka līdz 2020. gada 1. janvārim spēkā esošie pagarinātā normālā darba laika pārejas noteikumi ir ieviesti tikai tādēļ, lai medicīnas nozares arodbiedrības nevērstos ST. Jansons uzskata, ka pārejas noteikumi teju nekā neatšķiras no iepriekšējā pagarinātā normālā darba laika normatīviem.

Savukārt Saeimas Juridiskā biroja vecākā juridiskā padomniece Ilze Tralmaka norādīja, ka tiesībsarga paustās pretenzijas ir nevis pret pagarināto normālo darba laiku pašu par sevi, bet gan vienīgi darbinieku atalgojumu par virsstundām.

Taujāta par pārejas noteikumu izstrādi vien 2017. gadā, Tralmaka atbildēja, ka saskaņā ar veselības nozares budžeta rādītājiem tikai pērno gadu var uzskatīt par krīzes beigām tajā.

Tāpat viņa uzsvēra, ka bez šiem pārejas noteikumiem pagarinātā normālā darba laika sistēmas izbeigšana nav iespējama.

ST priekšsēdētājas palīdze Ketija Strazda informēja, ka līdz 18. aprīļa pulksten 10 izsludināts sēdes pārtraukums.

Kā ziņots, ST otrdien ar lietas dalībnieku piedalīšanos sāk skatīt lietu, kas ierosināta pēc Jansona pieteikuma par Ārstniecības likumā iekļautu neatbilstību Satversmē noteiktajam vienlīdzības principam un garantētajām tiesībām uz taisnīgu atlīdzību mediķiem.

Lietā pieaicināta Saeimas Sociālo un darba lietu komisija, Veselības ministrija (VM), Finanšu ministrija, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība, eksprezidents traumatologs ortopēds Valdis Zatlers, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētā profesore Kristīne Dupate, kā arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece Irēna Liepiņa.

Pērnā gada 10. maijā ST ierosināja lietu par Ārstniecības likuma normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 107. pantam.

Apstrīdētā norma nosaka, ka, ja ārstniecības personai noteikts pagarināts normālais darba laiks, darba samaksu par darbu laiku, kas pārsniedz Darba likumā noteikto normālo darba laiku, nosaka proporcionāli darba laika pieaugumam ne mazāk kā noteiktās stundas vai dienas algas likmes apmērā, bet, ja nolīgta akordalga - atbilstoši akorddarba izcenojumam par paveiktā darba daudzumu.

Savukārt Satversmes 91. panta pirmais teikums paredz, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, bet Satversmes 107. pants - ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.

2016. gada 1. februārī Saeimai un VM tiesībsargs nosūtīja detalizētu izklāstu par pārbaudes lietā konstatētajiem trūkumiem attiecībā uz nesamērību medicīnas darbinieku nostrādātajā darba laikā un saņemtajā atalgojumā. Līdz 2016. gada 1. augustam viņš aicināja Saeimu veikt likuma grozījumus, novēršot atšķirīgu attieksmi pret ārstiem attiecībā uz kompensāciju par darbu pagarināta normālā darba laika apstākļos.

Papildus tam tiesībsargs lūdza VM izvērtēt šāda darba laika ietekmi uz ārstu veselību un drošību, kā arī pacientiem sniegtās veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti. Kā būtisku tiesībsargs norādīja arī nepieciešamību likumā noteikt nedēļas un mēneša maksimālā darba laika robežu un izstrādāt mehānismu ar mērķi pakāpeniski atteikties no pagarinātā normālā darba laika.