"Nolēmu 27. aprīļa agrā rītā Mangaļsalā pameklēt zaķi. Kā jau vienmēr, metereologi ar prognozēm pievīla, bet, ja reiz biju sagatavojies, tomēr devos. Viss, kā jau ierasts. Slapjas lapas, gandrīz nedzirdams eju pa taciņu, kāpjot pāri zariem. Klausos mežā. Tikai gliemeži nodevīgi kraukšķ. Noeju no taciņas, kraukšķēšana mitējas. Klusums. Tikai putni dzied. Pēc kādām 15 minūtēm aiz kuplām priedēm pamanu kaut kādu kustību. Apstājos, kustība pārtrūkst. Zaķis vai nav zaķis - nesaprotu. Notupjos, praktiski nogulstos uz zemes, lai vismaz kaut ko zem zariem saskatītu. Nekas nav saprotams. Pieceļos un klusītiņām tuvojos. Apeju krūmus, paceļu galvu.. un sastopos ar, lūk, šī monstra skatienu. Stāv, aplūko jaunos dzinumus.
Esmu kādus trīs metrus no viņa, nu varbūt piecus. Labi, varbūt 10. Paši jau zināt, kādas bailēm acis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
