Provocē viedokļu sadursmes un rosina mācīt bērnus – pētnieki par svētkiem Latvijā  (103)

Svinēšanas diskurss ir pārņēmis Latviju — aptaujas, īpaši preču un pakalpojumu piedāvājumi, zinātniskas konferences, kārtējais parlamentārais laika politikas revidēšanas mēģinājums — debates par 1. maija un 11. novembra statusu valsts kalendārā. Saprotams, ka ar lielāku pacilātību un atbildību, nekā ierasts, šogad tiek sagaidīti visi valsts svētki.

Pērn 8. martā Latviešu folkloras krātuve (LFK) uzsāka pētījumu par svinēšanas paradumiem mūsdienu Latvijā. Gada garumā raudzījām kalendāra galvenos zīmīgos datumus sagaidīt ar iedzīvotāju — LFK līdzjutēju un portāla "Delfi" lasītāju — aptaujām. Paldies visiem, kuri piedalījās!

Vērtīgas ziņas guvām gan no atbildēm, gan komentāriem, gan svētku vizuālajiem iespaidiem. Vienlaikus vērojām dažādos svētku vēstījumus arī publiskajā telpā — gan fiziskajā, gan virtuālajā. Pirms uzsākam nākamo posmu — padziļinātas tiešsaistes aptaujas par atsevišķām kalendāro paradumu tēmām, gribam īsi atskatīties uz līdzšinējo guvumu, kā arī aicināt cilvēkus turpināt vēstīt — nu jau par savu šī gada svinēšanas pieredzi, papildinot līdzšinējās aptaujas LFK mājaslapā. (Raksta attēlā folkloristi pie baltā galdauta 1967. gadā 21. zinātniskajā ekspedīcija Valkā.)

Tuvojoties Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienai, publiskā telpa un mediji piedāvāja aizvien jaunas 4. maija interpretācijas un svinēšanas scenārijus, palaikam nonākot līdz simbolu pārbagātībai un sacensībai dažādu nosaukumu starpā. Kādu laiku bija diezgan pieņemts šo dienu dēvēt par Brīvības svētkiem, nu jau pāris gadus pazīstam arī Baltā galdauta svētkus, bet šogad daudzviet Latvijā — Vaiņodē, Krāslavā, Subatē — 4. maijā svinēti Brīvības ielas svētki. Tie acīmredzot tapuši Brīvības ielas projekta ierosmē, atsaucoties uz aicinājumu apzināt Brīvības ielu katrā apdzīvotā vietā, kur vien tāda ir. Un tā Vaiņodē noritēja "Brīvības ielas svētki Brīvības ielas garumā, atzīmējot Baltā galdauta svētkus".

Aptaujas rāda attieksmju dažādību — gan atsaucību, gan skepsi. Izskan pārdomas — vai valsts simboli drīzāk nav himna, ģerbonis un karogs, nevis galdauts? Vai ir pareizi vēsturisko neatkarības atjaunošanas faktu aizmiglot ar maltītes rituālu? Ir cilvēki, kuri šai kontekstā saasināti izjūt sociālo nevienlīdzību, papildinot baltās krāsas simboliku ar jaunām (tukšuma) nozīmēm — galdauts tā kā būtu, bet "aizvien mazāk ir, ko uz tā likt". Vienlaikus tomēr vērojama patiesa jaunrade un izdoma, ar kādu tiek radīti un piekopti dažnedažādi baltā galdauta rituāli. Gadās, ka cilvēki, kas jau izveidojuši noturīgus 4. maija svinēšanas paradumus, tajos labprāt iekļauj arī jaunieviesto simbolu. Kāda ģimene, piemēram, savā ikgadējā pārgājienā gar upi vai ezeru nu ņemot līdzi arī baltu galdautu.

Dažādās nozīmes, ko cilvēki piešķir svētkiem, dažādie svinēšanas scenāriji un prakses — tās ir galvenās ziņas, pēc kurām lūkojamies savā pētījumā. Pirmkārt, tas, ko šī gada garumā esam lasījuši un vērojuši, lieku reizi apliecina neskaitāmos starptautiskos pētījumos pausto, proti, ka svētki ir nozīmīga kultūras daļa. Tie turpina tādi būt, pat ja mūsdienās zaudējuši saikni ar cilvēka saimniecisko darbību un izvērtušies par brīvā laika, izklaides un kalendāro tēriņu brīžiem. Arī tad, ja mūsu izvēlētā rīcība attiecībā uz svinēšanu ir negatīva — "lentītes nelocīšu, svecītes nededzināšu, svētku mielastu netaisīšu... brīvdienās vienkārši atpūtīšos".

Svētkos sabiedrība paskatās pati uz sevi, un cilvēks pastiprināti apzinās savas sociālās saites. Būtībā, tas, ko aizvien svinam — neatkarīgi no svētku nosaukuma un satura — ir mūsu atrašanās sabiedrībā un mūsu būšana kopā ar citiem — ar valsti, kopienu, tuviniekiem. Būtu vienkāršoti to dēvēt par svinēšanu, patiesībā vienlaikus notiek arī kritiska izvērtēšana, kas ne vienmēr ved pie pozitīvām atklāsmēm. Tā līdztekus tiem 38,5% patriotisma nedēļas aptaujas dalībnieku, kuri atzina, ka šai laikā pie apģērba nēsā sarkanbaltsarkanu lentīti, bija arī tādi, kas jautāja: "Šeit vēl ir kāds patriots??? Izņemot tos, kuri tuvu silei…" Svētki saasina identitātes jautājumus. Gan kolektīvā mērogā, gan dziļi personiski: svētkus lielākoties cenšamies nepavadīt vienatnē; tie ir iemesls satikt tuviniekus, paraudzīties uz cilvēkiem, kas ir ap mums un atskārst to svarīgumu. Vai arī ikreiz no jauna apzināties to, kā dzīvē pietrūcis: "Māte, kura pameta mani bērnunamā. Atstāja par izsmieklu visiem? Vai es svinu. Nē, es nesvinēšu".

Svētki ir skaļa kultūras forma, tajos tiek paustas vērtības un patiesības, par ko ikdienā klusējam. Tie tādējādi ir audzinoši, un nav nekāds izņēmums, ka cilvēki svētkus svin bērnu dēļ, — svinēšana ir izdevīgs ietvars, lai nodotu tiem zināšanas par dabu, vēsturi, pasaules kārtību, kultūras un ģimeniskajām vērtībām. Vienlaikus svinēšanas patoss var būt arī kaitinošs cilvēkiem, kuru gaumē nav saukļi vai deklaratīvisms — "viss tas trādirīdis un urrā patriotisms". Vērtības un patiesības ir saistītas ar dažādu sabiedrības grupu un indivīdu interesēm, tās mēdz būt pretrunīgas, kālab svētki nereti provocē viedokļu sadursmes. Zīmīgi, ka tieši strīdīgie datumi — 8. un 16. marts, 9. maijs — mūsu aptaujās tika skaitliski visvairāk apcerēti, kamēr tādi visiem pieņemami svētki kā Jāņi tikpat kā palika bez ievērības, lai arī tiek svinēti vismaz tikpat plaši kā Ziemassvētki (šāds rezultāts, protams, var būt saistīts arī ar to, ka vasarā cilvēks mazāk laika pavada telpās pie datora).

Svētki ir vienlaikus demokrātiski, izdomu un jaunradi (pārsteigums!) veicinoši, bet tie ir arī zināms diktāts: kalendārs paģēr, lai cilvēks šai dienā uzvestos kā īpaši. Tas var raisīt protestu: "Atļaujiet taču man izlemt, vai un kā gribu mīlēt savu māti!" Nereti cilvēki šo svinēšanas pienākumu pat uztver par tādu apgrūtinājumu, ka cenšas kādu svētku — Jāņu, Ziemassvētku, Jaungada, savas dzimšanas dienas — laikā doties ceļojumā — "lai izvairītos no iespringuma — kā un ar ko svinēt".

Svētki ir tradīcijas, un tradīcijām piemīt inerce. Tās nav vienkārši maināmas, pārceļamas uz citiem datumiem vai pārsaucamas ar politisku lēmumu palīdzību. Redzam, ka neveiksmi piedzīvojis mēģinājums skaust Sieviešu dienas atzīmēšanu no neatkarību atguvušās valsts pilsoņu kalendāra; ir cilvēki, kas atjaunoto (!) Mātes dienu joprojām uztver kā "jaunieviestus" svētkus. Tas būtu vērts ņemt vērā politiskās jaunrades iniciatoriem.

Svētki un svinēšana ir tēmas, ko cilvēki labprāt pārcilā savstarpējās sarunās; tie ir arī viela humoram: "Kas ir 1. aprīlis? Tā ir vienīgā diena gadā, ka cilvēki kritiski izvērtē ziņas sociālajos tīklos un medijos".

Laika periodā no 2017. gada marta līdz 2018. gada februārim kalendāra izpētes grupa ietvaros sagatavoja 15 aptaujas (8. marts, Mūslaiku kalendārs martā, Apri, april, Klusā nedēļa un Lieldienas, Mātes diena, Baltā galdauta svētki, Strīdīgie maija datumi, Maija dziedājumi, Vasarsvētki, Jāņi, Zinību diena, Rudens svētki, Patriotisma nedēļa, Ziemassvētki, Valentīna diena), kopumā aptverot 31 atzīmējamu notikumu kalendārā gada ietvaros (Starptautiskā sieviešu diena, Leģionāru piemiņas diena, Ģertrūdes diena, Benedikta diena, Jāzepa diena, Pavasara saulgrieži, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, Māras diena, 1. aprīlis, Baltā galdauta svētki, Pūpolsvētdiena, Zaļā Ceturtdiena, Lielā Piektdiena, Lieldienas, Nacisma sagrāves diena, Eiropas diena, Maija dziedājumi, Mātes diena, Vasarsvētki, Jāņi, 1. septembris, Lāčplēša diena, 18. novembris, Miķeļdiena, Mārtiņdiena, Veļu laiks, Simjūda diena, Helovīns, Ziemassvētki, Jaunais gads, Valentīna diena).

Aptaujas tika izvietotas Latviešu folkloras krātuves (LFK) mājaslapā www.lfk.lv sadaļā LFK jautā un portālā "Delfi". LFK jautā sadaļā uzdotie jautājumi paredzēja atvērta tipa atbildes, aicinot cilvēkus dalīties ar saviem svētku svinēšanas pieredzes stāstiem, savukārt "Delfi" aptaujas iekļautie jautājumi, ar iespēju izvēlēties kādu no atbilžu variantiem, bija mērķēti uz sabiedrības viedokļa noskaidrošanu. Iegūto datu analīzē tika izmantoti arī "Delfi" komentāri un portāla lietotāju iesūtītās reportāžas par svētku norisi.

No Latviešu folkloras krātuves mājaslapas sadaļā LFK jautā ievietotajām aptaujām vislielāko atbilžu skaitu pārliecinoši saņēma aptauja 8. marts. Otrajā un trešajā vietā ierindojās Valentīna diena un Mūslaiku kalendārs martā. Vismazāko atsaucību guvusi aptauja Patriotisma nedēļa.

80% respondentu bijušas sievietes, vīrieši – 20%. Visticamāk, ka šāda proporcija neliecina par vīriešu zemo aktivitāti svētku norisēs, bet gan lielāku sieviešu atsaucību iesaistoties projekta aptaujās.

Savukārt, ģeogrāfiski visvairāk ir pārstāvēta Rīga – 64% no respondentiem to norādījuši kā savu dzīvesvietu. 31% dzīvo citviet Latvijā (pārstāvot visus Latvijas novadus), savukārt 5% no anketām aizpildījuši latvieši ārvalstīs: Birmingemā, Londonā, Bredfordā, Briselē, Minesotā, Vinipegā un Stokholmā.

Uz portālā "Delfi" uzdotajiem jautājumiem, kopumā atbildējuši 4215 respondenti. Tāpat kā LFK jautā, arī portālā "Delfi" visvairāk atbildes saņēmusi aptauja 8. marts – 1496 atbildes. Nākamās divas populārākās anketas ir Strīdīgie datumi maijā un Mūslaiku kalendārs martā. Vismazāk uzmanības saistījusi Jāņu aptauja.

Visas aptaujas kopumā saņēmušas 291 komentāru. Ne vien atbilžu, bet arī komentāru skaita ziņā 8. marta aptauja izrādījusies vissaistošākā.

Portāla "Delfi" aicinājumam iesūtīt reportāžas, dokumentējot svētku norisi foto liecībās, atsaukušies 19 svētku svinētāji. Visvairāk reportāžas iesūtītas par 8. martu un Baltā galdauta svētkiem.

Pētījums norisinās LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta ERAF projektā Nr. 1.1.1.1/16/A/040 "Stiprinot zināšanu sabiedrību: starpdisciplināras pieejas sabiedrības iesaistei digitālā kultūras mantojuma radīšanā".