Saeimas vēlēšanu likuma norma, kas liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās personām, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās noteiktās ar kādreizējo PSRS saistītās organizācijās, atbilstoši to interpretējot, atbilst Satversmei, piektdien lēmusi Satversmes tiesa (ST).
Tiesa lietu bija ierosinājusi pēc partijas "Latvijas Krievu savienība" līderes un bijušās Eiropas Parlamenta deputātes Tatjanas Ždanokas pieteikuma. Ždanoka līdz 1991. gada augustam ir bijusi Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Kontroles un revīzijas komisijas locekle. Tiesa, pamatojoties uz prokuratūras lūgumu, konstatējusi faktu, ka viņa pēc 1991. gada 13. janvāra ir darbojusies LKP.
Viņa ST bija apstrīdējusi likuma normas, kas noteic aizliegumu kandidēt vēlēšanās personai, kura pēc 1991. gada 13. janvāra, darbojoties PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās.
Līdz ar to Ždanoka gaidāmajās 13. Saeimas vēlēšanās kandidēt nevarēs.
29. jūnijā ST pieņēmusi spriedumu lietā "Par Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 9. un 91. pantam", portālu "Delfi" informēja ST.
Ždanoka 2017. gadā vērsās ar iesniegumu Centrālajā vēlēšanu komisijā CVK, lai noskaidrotu, vai viņai ir tiesības kandidēt Saeimas vēlēšanās. CVK sniegusi uzziņu, ka minētajos apstākļos saskaņā ar apstrīdēto normu pieteikuma iesniedzēja nevar kandidēt Saeimas vēlēšanās. Ždanoka uzskatīja, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. pantam un 9. pantam, kā arī pārkāpj no Satversmes 91. panta 1. teikuma izrietošo vienlīdzības principu.
ST apstrīdēto normu interpretēja, ievērojot tās objektīvo mērķi 2018. gadā, un ņemot vērā Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts pašreizējo attīstību. ST secinājusi, ka apstrīdētā norma ir viens no pašaizsargājošās demokrātijas instrumentiem, ar kura palīdzību demokrātiska tiesiska valsts aizsargā tās konstitucionālos orgānus un valsts drošības iestādes no personām, kuras ar savu rīcību apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. Demokrātiska un tiesiska valsts ir tiesīga prasīt, lai personas, kuras ieņem valsts amatus, būtu lojālas valstij un jo īpaši konstitucionālajiem principiem, uz kuriem tā balstīta.
ST secinājusi, ka apstrīdētā norma interpretējama tādējādi, ka tā liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās personai, kura pēc 1991. gada 13. janvāra, darbojoties PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, ar savu rīcību apdraudēja un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus.
Vērtējot pamattiesību ierobežojuma esību, ST secinājusi, ka apstrīdētā norma ierobežo personas tiesības kandidēt Saeimas vēlēšanās. ST atzinusi, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. To, vai pamattiesību ierobežojumam vēl joprojām ir leģitīms mērķis, ST vērtējusi, ievērojot pašreizējo sabiedrības un valsts demokrātiskās attīstības pakāpi.
ST secinājusi, ka apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmais mērķis ir nepieļaut to, ka persona, kura ar savu rīcību vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus, varētu kandidēt Saeimas vēlēšanās. Tātad apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis – demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Šāds mērķis ir izvirzīts atbilstoši pašaizsargājošās demokrātijas principam.
Runājot par pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, ST secinājusi, ka apstrīdētajā normā noteiktais personas pamattiesību ierobežojums ir piemērots līdzeklis tā leģitīmā mērķa sasniegšanai.
Apsverot to, vai nepastāv saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai, ST ņēmusi vērā to, ka valstij ir plaša rīcības brīvība savas vēlēšanu sistēmas organizēšanā.
Lai arī Latvija ir Eiropas Savienības, NATO, Eiropas Padomes, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas un citu organizāciju dalībvalsts, tomēr šis apstāklis pats par sevi vēl neizslēdz iespējamos Latvijas valsts apdraudējumus. Vienlaikus vērtējot to, vai pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ST ņēmusi vērā arī to, ka Latvijas sabiedrībā demokrātija vēl nebūt netiek uzskatīta par pašsaprotamu.
ST norāda, ka valsts, sargājot savu demokrātisko iekārtu, ir tiesīga pastāvīgi vērtēt tās apdraudējuma pakāpi un lemt par ierobežojuma turpmāku saglabāšanu. Ja likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir nolēmis, ka apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums vēl joprojām ir nepieciešams, tad par saudzējošāku līdzekli nevar atzīt regulējumu, kas ļautu attiecīgajai personai kandidēt Saeimas vēlēšanās un pieprasītu vienīgi norādi par tās dalību kādā no apstrīdētajā normā minētajām organizācijām.
ST arī secināja, ka likumdevējs apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu pēc būtības pēdējo reizi ir pārskatījis 2010. gadā. Konstitucionālā tiesa uzsver, ka, lai gan nedz no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, nedz no Satversmes neizriet, cik bieži jāpārskata konkrētais personas tiesību kandidēt vēlēšanās ierobežojums, kritiski vērtējams, ka pēc 2010. gada Saeima šo ierobežojumu nav pārskatījusi.
Tomēr Latvijas konstitucionālo orgānu sistēmā, arī ST kompetencē, ir pārliecināties, ka apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma saglabāšanai pēc 2010. gada ir saprātīgs pamatojums. Proti, ka ierobežojums nav noteikts patvaļīgi. ST norādījusi uz ārējiem un iekšējiem apdraudējumiem, kas Latvijas valsts demokrātiskās attīstības kontekstā ir būtisks faktors ierobežojuma saglabāšanai.
ST pauž, ka apstrīdētā norma vērsta nevis pret ideju plurālismu Latvijā vai kādas personas politiskajiem uzskatiem, bet gan pret tādu personu, kura ar savu rīcību apdraudēja un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. Vienlaikus apstrīdētā norma neliedz personai, uz kuru attiecas tajā ietvertais ierobežojums, aktīvi darboties politiskajās partijās un sabiedriskajās organizācijās.
Tāpat ST norāda, ka Saeimas vēlēšanu likumā ir ietverts mehānisms, kas ļauj katru gadījumu izvērtēt individuāli un pārliecināties par to, vai uz personu ir attiecināms ietvertais aizliegums kandidēt Saeimas vēlēšanās. Pārbaudot pieteikto kandidātu, CVK jāpārliecinās ne tikai par to, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēta personas aktīva darbība kādā no minētajām organizācijām, bet arī par to, vai persona ar savu rīcību vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. CVK lēmums ir pārsūdzams tiesā, norāda ST.
Tiesa secinājusi, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma valstī, kurā, ievērojot gan tās demokrātisko attīstību, gan vispārējo situāciju Eiropā, pastāv nepieciešamība aizsargāt demokrātisko iekārtu, ir lielāks nekā nelabvēlīgās sekas personai, kura ar savu rīcību apdraud valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus.
ST ņēmusi vērā arī to, ka likumdevējam jebkurā brīdī ir pienākums pārskatīt apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu un lemt par grozījumiem Saeimas vēlēšanu likumā. Tas darāms, ja likumdevējs konstatējis, ka politiskā situācija valstī mainās un ārpolitiskie apdraudējumi mazinās.
Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. pantam, tiesa norāda, ka ar to likumdevējs ierobežojis to pilsoņu tiesības kandidēt Saeimas vēlēšanās, kuri pēc 1991. gada 13. janvāra, aktīvi darbojoties minētajās organizācijās, ar savu rīcību apdraudēja un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus.
Tie Latvijas pilsoņi, uz kuriem attiecas šis ierobežojums, un tie Latvijas pilsoņi, uz kuriem neattiecas šis, kā arī citi Satversmē un Saeimas vēlēšanu likumā noteiktie vēlēšanu tiesību ierobežojumi, atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos. ST norādījusi, ka no Satversmes 91. panta 1. teikuma neizriet likumdevēja pienākums paredzēt vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos. Līdz ar to ST atzinusi, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta 1. teikumam.
Līdz ar to ST atzinusi Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktu par atbilstošu Satversmes 1. pantam, 9. pantam un 91. pantam.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā.
Jau ziņots, ka Ždanoka pēc 1991. gada 13. janvāra darbojusies kompartijā, tāpēc vēlēšanu likums viņai liedz piedalīties Saeimas vēlēšanās. Tādi pat vēlēšanu tiesību ierobežojumi ir noteikti pašvaldību vēlēšanu likumā, tāpēc Ždanoka 1999. gadā ar tiesas lēmumu zaudēja Rīgas domes deputāta mandātu.
Lieta nonāca arī ST, kas 2000. gada augustā bija izvērtējusi vēlēšanu tiesību ierobežojumus valsts demokrātiskās attīstības, kā arī politisko un vēsturisko apstākļu kontekstā un konstatējusi, ka izvērtēšanas brīdī deviņus gadus pēc 1991. gada notikumiem parlamenta rīcība nebija nedz patvaļīga, nedz nesamērīga. ST gan tolaik atzinusi, ka vēlēšanu tiesību ierobežojumi nevar būt bez termiņa, ka tie nevar pastāvēt ilgstoši un tie ir regulāri jāpārskata.
2000. gadā Ždanoka pārsūdzēja šo lēmumu un aizliegumu tikt ievēlētai Saeimā Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), kas 2004. gadā ar piecām balsīm pret divām sprieda par labu Ždanokai. Latvijas valdība šo lēmumu pārsūdzēja tiesas Lielajā palātā, kas 2006. gadā ar 13 balsīm pret četrām sprieda par labu Latvijas valstij.
Ždanokas lietā ECT atzina, ka tiesību kandidēt vēlēšanās ierobežojumu mērķis bija nevis sodīt tos, kas bija pret demokrātisko procesu integritāti, bet drīzāk izslēgt tādu personu dalību likumdošanas procesā, kuras aktīvi darbojušās partijā, kas vardarbīgā veidā mēģinājusi gāzt no jauna izveidoto demokrātisko režīmu valstī.
ECT atzina, ka, ievērojot Komunistiskās partijas iesaisti traģiskajos 1991. gada janvāra notikumos, bija saprātīgi uzskatīt, ka vadošās Komunistiskās partijas amatpersonas ietur antidemokrātisku pozīciju, ja vien ar aktīvām darbībām tās nav no šīs pozīcijas norobežojušās.
Ja Latvijas likumdevējs neturpinās strādāt pie ierobežojumu atcelšanas, ECT nākotnē varētu līdzīgās lietās nonākt pie pretēja sprieduma, tolaik par ECT spriedumu informēja Ārlietu ministrija.
ST ir bijuši arī citu personu iesniegumi par minētajiem vēlēšanu tiesību ierobežojumiem, taču tie tikuši noraidīti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
