Straume: nevienā gadījumā nevēlējāmies šovu, citādāk nevarējām  (211)

Esot pie KNAB stūres, sarunā ar portālu "Delfi" Straume atstāj iespaidu, ka ir apmierināts ar padarīto – birojs paliekot stiprāks un veiksmīgi strādā, lai arī "kadru bilance" liecina, ka darbinieku skaits nav audzis, sākti 34 kriminālprocesi, 19 nodoti prokuratūrai un iekšējo ķildu vairs neesot.

Par aktīvām biroja lietvedībā esošām lietām Straume runāt negrib, norādot, ka aizstāvība to vienmēr var izmantot savā labā, lai, piemēram, "izgāztu lietu", taču labprāt skaidro procesus, kāpēc birojs kādā no publiski izskanējušajām lietām darījis tā un ne citādāk. Vaicāts par lielajām lietām, par kurām varētu teikt, ka viņš lepojas ar biroja darbu, Straume izceļ krimināllietu pret Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču, ko birojs jūnija vidū nodeva kriminālvajāšanai.

Gadu esat pavadījis amatā – kādas bija tās ekspektācijas, ar kurām nācāt, un kas ir piepildījies, kas nav? Vecās darba vietas nepietrūkst?

Par to gan es neesmu domājis. Laikam nav bijis laika par to domāt. Ekspektācijas bija nodrošināt, lai birojs būtu veiksmīgs, stiprs un strādātu. Tās katru dienu piepildās arvien vairāk un vairāk. Darbinieki strādā, saprot savus mērķus un virzās uz rezultātu.

Darbinieku palicis vairāk vai mazāk?

Jāsaka atklāti – ir bijusi gan kadru aizplūde, gan pieņemti jauni darbinieki. Esam aptuveni tajā pašā skaitliskajā sastāvā. Laikam ir divas personas vairāk - 14 pieņemti, 12 aizgājuši. Neviens no darbiniekiem nav atlaists.

Atšķirībā no laika, kad biroju vadīja iepriekšējais priekšnieks, patlaban KNAB iekšienē ķildu nav?

Protams, ka ikdienā birojā, pieņemot dažādus lēmumus vai plānojot savu darbu, vienā vai otrā jautājumā ir nepieciešama diskusija. Tā nav, ka dara tikai un vienīgi kā priekšnieks pasaka. Mēs diskutējam. Bet tādu iekšēju kašķu nav.

Kā ir ar bijušo darbinieku tiesvedībām, kas vēsturiski nāca līdzi no KNAB iepriekšējā priekšnieka Jaroslava Streļčenoka laikiem? Cik joprojām ir aktīvas un ir redzams noslēgums?

Jā, ir dažas aktīvas dažādās tiesu instancēs. Man ir ziņas par četriem bijušiem darbiniekiem. Es uz to skatos pragmatiski – ja man nav iespēja kādās panākt mierizlīgumu bez kompensāciju maksāšanas, tad es ļaušu tiesai izvērtēt, kuram ir taisnība.

Darbinieki mēģina pietiesāt būtiskas naudas summas?

Atsevišķās lietās ir dažāda izmēra kompensācijas prasītas. Es labprāt gribētu, lai šo tiesvedību nebūtu un panākt mierizlīgumu, bet man nav īsti tiesību maksāt kompensācijas, ja var gadīties, ka tam darbiniekam beigu beigās nav tomēr taisnība, un tiesa spriestu par labu birojam. Tā nebūtu īsti tāda likumīga rīcība.

Jūs minējāt, ka 12 ir aizgājuši pēc savas vēlmes uz citiem izaicinājumiem. Cik lielā mērā šie citi izaicinājumi ir saistīti ar atalgojuma jautājumu birojā salīdzinājumā ar citām tiesībsargājošām iestādēm, uz kurām, iespējams, viņi ir pārgājuši?

Vistiešākajā mērā. Lai arī šī gada ietvaros birojā nodarbinātajiem vidēji izdevies to atalgojuma līmeni palielināt no 10% līdz 30% atkarībā no amata un darba rezultāta, tomēr mēs joprojām neesam spējīgi ļoti konkurēt ar līdzīgām tiesībsargājošām iestādēm. Mēs joprojām cīnāmies, lai mūs atalgojums būtu konkurētspējīgs. Mūsu uzstādījums ir tāds, ka birojā būtu jāstrādā labākajiem no labākajiem šās jomas speciālistiem. Tas rezultāts, ko mēs redzam un sagaidām no sava darba, tā ietekme uz valsti, tautsaimniecību, ekonomisko attīstību, tiesisku valsti, ir nopietna. Korupcija tomēr ir tā, kas ietekmē visas nozares. Mums ir daudz un dažādi piemēri, kāpēc, samazinot korupcijas līmenī valstī, mēs dzīvotu labāk, iedzīvotāji būtu turīgāki, būtu vairāk nodokļu, būtu godīgi iepirkumi, kuros uzvarētu labākais piedāvājums.

Saistībā ar gaidāmajām Saeimas vēlēšanām – liela daļa partiju aktīvi komentē ar KNAB saistītus procesus un darbības. Vai šobrīd jūs jūtat politisku atbalstu, proti, ja ejiet un lūdziet papildu finansējumu, tad variet to arī dabūt? Kā veraties nākotnē, jo pastāv iespēja, ka partijas, kas asi kritizē KNAB darbu, varētu iekļūt Saeimā?

Ja mēs vadīsimies pēc tā, ko politiskie spēki domā vai domās nākotnē, tiekot ievēlētiem, un kā tie varētu vērsties pret KNAB, tad mēs savus darba pienākumus vispār nevarētu pildīt. KNAB pret visiem politiskajiem spēkiem izturas vienādi. Ja ir pārkāpums, tad politisko spēku vadītājiem jāsaprot, ka tā nav vēršanās pret politisko spēku kā tādu, bet pret konkrētām personām, kas, piemēram, izdarījušas noziedzīgu nodarījumu. Līdz ar to laiks rādīs... Protams, šīs būs pirmās vēlēšanas man esot šajā amatā, bet es abstrahējos no visa tā un tieši tāpat dara izmeklētāji. Mēs esam neatkarīgi savos lēmumos.

Kā šajā gadā, kopš esiet amatā, KNAB ir veicies ar noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu. Cik kriminālprocesi sākti, cik nodoti kriminālvajāšanai un vai variet minēt tos kriminālprocesus, ar kuru nodošanu kriminālvajāšanai, varētu teikt, ka lepojaties?

Var jau būt, ka pēc gada ir jānovelk iedomāta līnija un jāpavērtē... Skaidrs ir tas, ka darba apjoms un darba efektivitāte, un kvalitāte pa šo gadu ir uzlabojusies. Arī statistikas dati rāda, ka šī gada laikā – no 2017. gada 15. jūnijam līdz šī gada 15. jūnijam – birojs ierosinājis 34 kriminālprocesus, bet 19 aizsūtījis kriminālvajāšanai. Tie skaitļi noteikti ir lielāki nekā iepriekšējos periodos. Es izvairos runāt par procesiem vai pārbaudēm, kuri ir aktīvā stadijā biroja lietvedībā. Izmeklētāji tomēr vēlas, lai šīs izmeklēšanas tiktu sargātas. Sabiedrību informējam, kad lieta nodota prokuratūrai un prokurors pieņēmis lēmumu.

Protams, ka lielākā lieta, kas šī gada griezumā nosūtīta kriminālvajāšanai, ir Latvijas Bankas prezidenta krimināllieta. Tā faktiski tika sākta šī gada laikā un arī nosūtīta kriminālvajāšanai šajā pat laikā. Es gan gribētu uzsvērt, ka ne jau Straume atnāca un viss sākās. Arī iepriekš strādāts. Daļa no šiem 19 kriminālprocesiem, kas nosūtīti kriminālvajāšanai, sākti ilgu laiku pirms manas stāšanās amatā. Varbūt var teikt, ka es esmu veicinājis, lai izmeklētājiem un operatīvajiem darbiniekiem būtu visi nepieciešamie apstākļi, lai varētu pildīt savus darba pienākumus.

Latvijas Bankas prezidenta krimināllietu izdevās izmeklēt tik ātri, jo tai bija prioritārs statuss, spēcīgākie izmeklētāji vai arī salīdzinoši viegli veikt procesuālas darbības – iegūt un nostiprināt pierādījumus?

Varētu teikt, ka viss kopumā, Mēs skaidri apzināmies, ka šī ir nozīmīga lieta ne tikai birojam, bet arī valstij, tai skaitā arī starptautiski, jo tomēr tā ir augstu stāvoša amatpersona. Novirzījām visus iespējamos resursus, lai izmeklēšana būtu pēc iespējas ātrāka. Jāpiemin arī sadarbība ar citiem sadarbības partneriem, iestādēm, kas arī sniedza atbalstu. Arī izmeklēšanas darbību apjoms šajā gadījumā nebija tik liels. Tas arī paātrināja izmeklēšanu un to, ka izdevās procesu nosūtīt daudz ātrāk nekā citus.

Lielākais šķērslis, kas kavē izmeklēšanu, parasti saistīts ar ārējiem apstākļiem, nevis pašu biroja darbu. Tiesiskās palīdzības lūgumu atbildes mēs gaidām un tās nenāk, bet vajag skaidrojumus – kas un kā noticis ārvalstīs. Bieži vien arī Ekspertīžu centrs ir ļoti noslogots, un uz ekspertīzēm jāgaida. Tas arī jāņem vērā. Nav tā, ka izmeklētājs sēž uz rokām un mēģina tās lietas turēt seifā. Nav arī tā, ka vienam izmeklētājam ir tikai viena lieta – bieži to ir vairāk.

Kad nosūtījāt lietu prokuratūrai, prokurore preses konferencē atklāja, ka par kukuļošanu ziņojušas divas personas, kas tāpēc no kriminālatbildības likumā paredzētajā kārtībā atbrīvotas. Vai abas personas ir personas, pret kurām sākts kriminālprocess, vai apsūdzētās personas kādā citā kriminālprocesā?

Birojā nē. Vai ir kādā citā tiesībsargājošā iestādē to es nevarēšu komentēt.

Turpinot par citām krimināllietām, vai variet ieskicēt, cik biroja lietvedībā patlaban ir krimināllietas par politisko spēku iespējamu nelikumīgu finansēšanu?

Nokomentēt nokomentēšu tikai tās, kas publiski zināmas. Vienā (ZZS un NSL iespējams nelikumīgas finansēšanas krimināllieta – aut.] mēs gaidām tiesiskās palīdzības lūguma izpildi. Vai mums ir kādas citas lieta - kā jau es minēju, par aktīviem kriminālprocesiem, kādām pārbaudēm vai personu aptaujāšanu vai pratināšanu – birojs izvairās sniegt informāciju. Nevis tāpēc, ka nevēlas, vai grib noslēpt no sabiedrības acīm, pasarg dievs, bet gan tāpēc, jāsaka atklāti, lai nedotu aizstāvības pusei trumpjus rokā, lai viņi varētu "izgāzt lietu", neļaut savākt pierādījumus. Tas arī viss. Mēs labprāt gribam, un izmeklētāji ir lepni par savu darbu un grib, lai tas kļūtu sabiedrībai zināms, bet ir noteikts laiks, kad tas ir pieļaujams.

Stājoties amatā jūs minējāt, ka centīsities izvairīties izvairīties no aizturēšanām, kas līdzinās šoviem. Patlaban tas ir palicis par tādu kā joku, jo pēdējās aizturēšanas tomēr izvērtušās ļoti publiskas. Vai jums liekas, ka ir izdevies īstenot šo savu vēlmi? Savukārt otrs jautājums – mazliet nopietnāks -, runājot par lūgumu Saeimai kratīšanai izdot deputātu Askoldu Kļaviņu - kāpēc tas tika darīts burtiski pēdējā brīdī, pēdējā Saeimas pavasara sesijas sēdes pašā vakarā? Vai bija kāda problēma ar pierādījumu iegūšanu?

Šis būs garš komentārs. Iepriecināšu žurnālistus, lai varētu turpināt jokot. Tīri matemātika pasaka – 34 kriminālprocesi - cikos no tiem jūs ziniet par aizturēšanām? Tā noteikti ir atbilde. Nevienā no šiem gadījumiem mēs neesam vēlējušies, lai tas būtu kas līdzīgs šovam. Vienkārši nav bijusi iespēja citādāk. Paskaidrošu kāpēc. Pirmkārt, kas attiecas uz žurnālistu salšanu februāra salos pie iepriekš vecās KNAB ēkas - ļoti vienkārši. Kad KNAB sāka kratīšanas un aizturēja citas personas šajā procesā, žurnālisti to nezināja. Rimšēviča kungs atradās ārzemēs un skaidrs, ka līdz nākošās dienas vakaram šī informācija, ko KNAB ir veicis, žurnālistiem bija zināma. Kādā veidā? Es esmu pārliecināts, ka ne no biroja. Pastāv iespējamība, ka no aizturēto personu advokātiem. Es nesaku, ka tas tā ir, bet tāda iespējamība pastāv.

Kas attiecas uz Saeimas deputātiem, kad izmeklētājs, saskaņojot ar uzraugošo prokuroru, pieņem lēmumu par aizturēšanu, tad tas ir jādara, jo pastāv iespējamība, ka persona slēps pierādījumus, pazudīs tālēs zilajās. Ja šai personai ir imunitāte, tad vienīgais brīdis, kad mēs to varam darīt, ir kad šī imunitāte atņemta, kad Saeima nobalsojusi par šiem konkrētiem kriminālprocesuāliem pasākumiem. Mums nebija vēlme, lai tas tiktu nofilmēts un būtu šovs. Par Kļaviņa kungu tur ir cits jautājums – tur patiešām bija izmeklēšanas taktikas jautājums, kurā brīdī tos pierādījumus var iegūt. Kad tas bija noticis, mēs varējām to darīt. Jāsaka atklāti – paldies Dievam, ka tas notika Saeimas sesijas laikā. Citādi būtu jāsasauc Saeimas ārkārtas sēde. To, protams, darītu, ja tas būtu vajadzīgs.

Vispār par šīm Saeimas deputātu imunitātēm būtu jādiskutē kādā veidā... skaidrs, ka ne par velti Satversmes tēvi šo 29. pantu un 30. pantu Satversmē ielika. Bet ir jādomā par to kā, kad, kādā veidā un formā. Par to vai bija atbilstošs izmeklētāja un uzraugošā prokurora lēmums aizturēt, neaizturēt, veikt , neveikt kratīšanas... Tajā ziņā tas ir neatkarīgs lēmums, kas izriet no kriminālprocesā iegūtajiem materiāliem. To akceptējusi tiesa, jo kratīšanām nepieciešams tiesas akcepts, un pēc tam seko ģenerālprokurora lūgums Saeimai par konkrētām kriminālprocesuālām darbībām. To izskata Saeimas komisija, kas atbalsta, un Saeima, kas atbalsta – tad par to vispār nav nekādu jautājumu.

Skaidrs, ka no izmeklēšanas taktikas un pierādījumu iegūšanas viedokļa, kratīšanām jābūt pēkšņam elementam, kad potenciālā aizdomās turētā perona nezina, ka kaut kas tāds notiks, un nav iespējas potenciāli slēpt pierādījumus. Šī imunitātes atcelšana zināmā mērā tomēr ir publiska. Tajā pašā laikā es saprotu, ka Saeimas deputātiem ir noteikta neatkarība, viņi nedrīkst tikt prettiesiski ietekmēti. Tagad Latvija strauji virzās demokrātiskas un tiesiskas valsts virzienā, bet tik pat labi kādā mirklī kaut kas var aiziet ļoti šķērsām.

Ja sākumā lūgumu akceptē ģenerālprokurors un tiesa, tad visas institūcijas, kas sargā tiesiskumu, akceptē, bet, ja Saeimas deputāti noraida, tad sanāk, ka viņi neuzticas nevienai no šīm institūcijām.

Bet redziet abos gadījumos Saeimas deputāti, vismaz lielākā daļa, uzticējās un tas mani iepriecina. Acīmredzot gan lūgumi bija pamatoti, gan atbilstoši noformēti un izskaidrots, kas, kāpēc. Tā kā es te bažas īsti nesaskatu.

Turpinot par Saeimas deputātiem, nesen izskanējis, ka KNAB aktīvāk pievērsies Saeimas deputātu pieprasītajām un saņemtajām kompensācijām, to pamatojamībai. Vai tas sākts pēdējā laikā vai tas darīts jau visu laiku?

Gribu pieminēt vienu lietu, kas būtu jāsaprot, sitot uz pleca žurnālistiem un pētnieciskajiem žurnālistiem. Fakts, ka kaut kas nav labi ar kompensācijām, tika darīts zināms plašsaziņas līdzekļos šī gada pavasarī. KNAB šīm ziņām pievērsa uzmanību un iedziļinoties tas rezultējās ar kriminālprocesu pret vienu Saeimas deputātu, kurš atzīts par aizdomās turēto. Savukārt par to, vai birojs veic vēl kādas citas pārbaudes, mēs atgriežamies pie tā, ka KNAB nekomentē, vai veic kādas pārbaudes.

Bet vai ir indikācijas, ka runa varētu būt par vairāk nekā vienu Saeimas deputātu?

Es to nekomentēšu, vai ir kādas indikācijas. Saprotiet, kas ir tas būtiskākais - sabiedrība vai žurnālisti var izdarīt secinājumus, balstoties uz pieņēmumiem. Tiesībsargājošajām iestādes balstās tikai uz vienīgi uz pierādījumiem. Tāpēc mēs nekādas pārbaudes nekomentējam.

Vai KNAB redz veidus, kā uzlabot šo kompensāciju uzskaites sistēmu?

Skaidrs ir tas, ka katrs kriminālprocess bieži vien gadās, ka skar dažādas nozares un par dažādām jomām. Pēc tam tiek izanalizēts, kur tad bija problēma, kāpēc tāda situācija varēja rasties, kāpēc vienai vai otrai amatpersonai kāja paslīdēja korupcijas virzienā – vai iekšējās kontroles mehānismi nebija pietiekoši stingri, vai normatīvajos aktos, kādā regulējumā ir problēma. Arī, protams, šajā gadījumā savu vērtējumu un redzējumu ar Saeimas priekšsēdētāju esam pārrunājuši, kas ļaus pieņemt vienu vai otru lēmumu.

Bet jūs negribat savus secinājumus atklāt?

Nē, tas nav īsti manas kompetences jautājums. Tas jājautā tad Saeimai. Jautājumi, kā var šo sistēmu uzlabot, vai varbūt no šādām kompensācijām atteikties vispār un deputātiem vienkārši maksāt lielākas algas – tie ir jautājumi, kas ir pašu politiķu ziņā.

Jūs iepriekš sarunā uzteicāt KNAB labo sadarbību ar citām tiesībsargājošajām iestādēm, bet pašās iestādēs mēdz runāt, ka varbūt tā sadarbība ir laba, bet informācijas apmaiņa klibo un uzticības līmenis starp iestādēm ir diezgan zems, jo baidās par informācijas noplūdēm. Piemēram, arī laikraksts "Diena" nesen vēstīja par iespējamu informācijas noplūdi ar uzņēmēju Martinsonu saistītām personām. Kāds ir jūsu vērtējums par informācijas apmaiņu vai nav tā, ka tā mazliet klibo?

Sākšu ar jautājuma beigām, informācija, ko publicēja laikraksts "Diena" – mēs tur nerunājam par šī brīža KNAB. Tur runa ir par 2013. gadu/2014. gadu, man liekas. Izmeklēšana, kurā notikusi noplūde, nebija KNAB izmeklēšana, tā bija Finanšu policijas izmeklēšana. Cik man ir zināms, KNAB sniedza atbalstu, bet kādu tieši atbalstu – es nevarēšu teikt. Vai bija noplūde un vai bija noplūde no KNAB, vai Finanšu policijas, vai kādiem citiem avotiem – to es atkal atturēšos komentēt. Mēs šos faktus pārbaudīsim. Ar Nodokļu un muitas policijas vadību es šos faktus esmu pārrunājis, un mēs pie kaut kāda konstatējuma nonāksim. Bet izdarīt secinājumu, ka KNAB strādā personas, kuras nopludinājušas kaut kādu informāciju, es tā atturēšos teikt, jo man nav šo faktu, kamēr nav pierādījumu.

Ja atgriežamies pie sadarbības ar citām iestādēm, es teikšu tā – skaidrs ir tas, ka, ņemot vērā, KNAB darbības jomu un nosacītos klientus, tomēr ir ļoti būtiski sargāt šo informāciju. Varbūt, ka patiešām ir situācijas, kad mēs saprotam, ka nevaram stāstīt kamēr vien nav bijusi kāda KNAB aktivitāte, lai realizētu iegūto informāciju. Tajā pašā laikā manā komunikācijā ar citām iestādēm es vienmēr esmu bijis atvērts un pastāvējis par to, ka mums ir jādarbojas kopā. Tikai kopīgi mēs varam sasniegt kādu rezultātu. Jā, varbūt ir neapmierinātie, ka kāda informācija nav sniegta. Tajā pašā laikā ir piemēri, kurus nedrīkstu saukt, bet kur esam sadarbojušies, snieguši informāciju, snieguši reālu atbalstu otrai iestādei vai tā sniegusi mums.

Tā neapmierinātība vairāk no KNAB puses, ka neesiet saņēmuši ziņas, kas jums noderīgas, ātrāk vai drīzāk no citām iestādēm par KNAB?

Gan jau, ka ir gan tā, gan tā vēsturiski. Jā, atzīšu, kad kļuvu par vadītāju un iepazinos ar citu iestāžu vadītājiem, jā, man bija norādes, ka mums šī uzticēšanās, savstarpējā draudzība ir jāuzaudzē. Audzēt viņu var ilgi, bet sagraut - vienā dienā ar vienu kaut kādu faktu, informācijas noplūdi.. Faktiski visu gadu esmu mēģinājis nodarboties ar šo savstarpējās uzticēšanos uzaudzēšanu, lai veicinātu sapratni - ja mūsu rīcībā nonāks informācija vai mūsu kompetencē esošu informāciju iegūs kāda cita iestāde, mēs ar to rīkosimies atbilstoši.

Pērnā gada rudenī intervijā Jānim Domburam runājāt par uzticēšanās kredītu, jo līdz brīdim, kad stājāties amatā, nebijāt publiski zināma persona. Vai jums liekas, ka jums to izdevies atmaksāt vai jau uzaudzēt uzkrājumu?

Grūti pašam to izvērtēt. Tas noteikti būtu jāprasa tiem, kas sākuši uzticēties man. Tas, ko es arī Dombura kungam teicu – tas nebija tik ļoti vērsts uz mani. Protams, es reprezentēju biroju, bet svarīgākais, lai birojam uzticētos, lai saprastu, ka birojs ir apolitisks, ka nav tā, ka strādā vienai partijai par vai kādai pret. Nē, mēs darām tikai to, kas likumā prasīts – mēs ņemam un pildām, nedomājam un neņemam vērā nekādus citus aspektus. Tajā pašā laikā ārkārtīgi liela nozīme tam, lai sabiedrība mums uzticētos, jo tas, kas mums ir jāizmeklē ir bieži vien sabiedrībā ļoti labi zināms. Iespējams, ka daļa no viņiem paši iesaistījušies, bet es atgādinu, ka likums pieļauj atbrīvot no atbildības personas, kas paši ziņojuši.

Streļčenoka laikā birojs ik pa brīdim veica aptaujas, lai noskaidrotu uzticības līmeni KNAB. Vai jums nav šāda ideja?

(Iesmejas.) Neesmu par to domājis. Vai sabiedrība mums uzticas, parāda arī citi statistikas dati, kas ir mūsu rīcībā. Piemēram, cik daudz ir tādu, kas pie mums atnāk un pastāsta, cik daudz informācija atnāk no citām iestādēm, kā mums veicas ar izmeklēšanām, vai mūsu procesuālos lūgumus respektē tiesa. Tā ir tā mijiedarbība. Man ir sajūta, ka visos līmeņos ir uzlabojums. Vai SKDS dati un sabiedrības barometrs pateiktu tāpat – to es neņemos teikt, bet es tam naudu netērēšu.

Nav tā, ka liela daļa no priekšnieka sloga ir tā, ka ir jāklausās nepatīkamas lietas par savu darba vietu, zinot, ka tā ne vienmēr ir patiesība. Dažreiz ir dusmas?

Atzīšos, man premjerministrs kaut kad pavasarī jautāja, vai es nemetīšu plinti krūmos. Nē, nē, skaidrs, ka diezgan bieza āda vajadzīga, lai šādā amatā strādātu, nav ko noliegt. Bet laikam esmu tāds cilvēks, kuru grūtības, izaicinājumi dzīvē piepilda. Protams, ka man ļoti nepatīk saņemt ziņas, ja patiešām izrādās taisnība, ka birojs ko izdarījis nepareizi vai, nedod Dievs, kādi pārkāpumi bijuši. Tas man būtu ļoti nepatīkami un jāveic soļi, lai to novērstu un nekad nekas tāds neatkārtotos. Tomēr lielākā daļa publiskajā telpā informācija par biroja darbu... Es aicinātu sabiedrību tomēr uzklausīt biroju. Ja birojs tajā brīdī vēl nav tiesīgs izklāstīt situāciju, tad vienkārši pagaidīt un tad izvērtēt, kā tad tur īsti bija. Skaidrs, ka tiem, kuri raksta par biroju visādas lietas, viņiem nav nekādu ierobežojumu.

Birojam jāstrādā un jāveic savi pienākumi tad, kad tas ir jādara. Kriminālprocesos parasti tas ir tad, kad izmeklētāji ir pārliecinājušies, ka slieksnis, lai uzsāktu kriminālprocesuālas darbības, ir sasniegts. Izmeklētājs neskatās, vai rīt ir Saeimas vēlēšanas. Viņam tas nav būtiski. Būtiski ir izmeklēt kriminālprocesu. KNAB vadītājs nav tas, kas nosaka, ko darīt vai ko nedarīt. Kriminālprocesa likums to neatļauj un ļoti labi, ka neatļauj.

Cik lielā mērā jūs interesējaties par lietām, kas sāktas birojā?

Ir ļoti daudz jautājumu, kuri biroja vadītājam jārisina paralēli. Viņš nepiedalās kriminālprocesa izmeklēšanā, bet viņam ir jautājumi, kuri paralēli jārisina, ieskaitot skaidrojošā daļa. Es noteikti esmu informēts par visu, kas birojā notiek, bet arī, ja es izsaku savu viedokli par vienu vai otru procesu, tad tas nav nekādā veidā pavēles formā.

Straumi Saeima KNAB vadītāja amatā iecēla 2017. gada 15. jūnijā. Viņš par savām prioritātēm Straume nosauca KNAB kolektīva atjaunošanu, sašķeltības novēršanu birojā un valsts tautsaimniecības izaugsmes veicināšanu caur korupcijas novēršanas prizmu.

1976. gadā dzimušais Straume vairāk nekā 16 gadus strādājis MIDD, no tiem desmit gadus - pārvaldes priekšnieka amatā. Pirms tam viņš strādājis Valsts policijas Organizētās noziedzības un apkarošanas birojā.

Straume darbojies kā MIDD pārstāvis NATO Pretizlūkošanas dienestā Afganistānā, Mazārešarīfā, un kā MIDD pārstāvis NATO struktūrā Beļģijā un Afganistānā, Kabulā.