Strīdu par invaliditāti Latvijā tiesas skata deviņus gadus; ECT atzīst pārkāpumu  (49)

Savā 2011. gada 14. septembra iesniegumā ECT iesniedzēja sūdzējās par vairāk nekā deviņus gadus ilgušo strīda par viņas invaliditātes grupas noteikšanu izskatīšanu nacionālajās tiesās.

Tiesa noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka sūdzība nav pieņemama izskatīšanai, jo iesniedzēja nebija izmantojusi savas tiesības sūdzēties par procesa ilgumu vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Atsaucoties uz lietu Veiss pret Latviju, arī lietā Kirjaņenko pret Latviju ECT norādīja, ka valdības sniegtais tiesu prakses piemērs nav pietiekams, lai konstatētu, ka iesniedzēja varēja efektīvi izmantot Satversmes 92. pantā nostiprināto tiesību aizsardzības līdzekli, jo šis piemērs bija attiecināms uz laika posmu pēc 2013. gada 11. aprīļa, proti, gandrīz divus gadus pēc galīgā nolēmuma pieņemšanas iesniedzējas lietā.

Tāpēc ECT ieskatā šis piemērs par iespēju vērsties ar sūdzību vispārējās jurisdikcijas tiesā nevarēja liecināt par pietiekami skaidru tiesu praksi laikā, kad noritēja iesniedzējas tiesvedība.

Izskatot sūdzības būtību, ECT uzsvēra, ka tiesvedības ilgums atsevišķos gadījumos ir jāaprēķina no brīža vēl pirms jautājums tiek skatīts tiesā. Tiesa norādīja, ka šajā lietā par tiesvedības termiņa sākumu ir uzskatāms 2001. gada 9. novembris, kad Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisija (VDEĀK) atteica pagarināt iesniedzējai piešķirto invaliditāti.

Tiesvedība iesniedzējas lietā beidzās 2011. gada 14. martā ar galīgo Augstākās tiesas nolēmumu. Tādējādi kopējais tiesvedības ilgums pārsniedza deviņus gadus, kuru laikā iesniedzējas lietu izskatīja divos procesos trīs tiesu instancēs, tostarp Augstākā tiesa divas reizes atcēla apelācijas instances nolēmumus, nosūtot lietu jaunai izskatīšanai.

ECT uzsvēra, ka abi tiesvedības procesi bija savstarpēji saistīti, jo tie attiecās uz vienām un tām pašām iesniedzējas tiesībām pieprasīt invaliditātes grupas noteikšanu.

ECT atkārtoja, ka katras tiesvedības ilgums ir jāvērtē konkrētās lietas faktu gaismā un ņemot vērā šādus kritērijus: lietas sarežģītību, iesniedzēja un kompetento iestāžu rīcību, procesā skartās intereses. Tiesa atgādināja, ka šī lieta bija par iesniedzējas invaliditātes statusu, kas piešķir personai tiesības uz noteiktām sociālajām garantijām un invaliditātes pensiju, un tādēļ šāds lēmums būtu pieņemams savlaicīgi.

ECT, atsaucoties uz tās secinājumiem lietās Veiss pret Latviju un Ļutova pret Latviju, norādīja, ka tā jau iepriekš vairākkārt ir konstatējusi Konvencijas pārkāpumu līdzīgās Latvijas lietās. Lai gan ECT atzina, ka šajā lietā tiesvedība atsevišķos gadījumos ieilga arī pašas iesniedzējas vainas dēļ, ECT no tās rīcībā esošajiem materiāliem secināja, ka tiesvedība iesniedzējas gadījumā bija pārmērīgi ieilgusi un iesniedzējas lieta netika izskatīta "saprātīgā laikā".

Šie secinājumi bija pietiekami, lai ECT konstatētu, ka ir noticis Konvencijas pārkāpums.

Pieteikuma iesniedzēja bija lūgusi piespriest viņai kompensāciju 4 015 eiro par materiālo kaitējumu saistībā ar negūtajiem ienākumiem, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un izmaksas 1 400 eiro. Jautājumu par morālā kaitējuma kompensāciju iesniedzēja atstāja ECT ieskatā.

ECT noraidīja prasību par materiālā kaitējuma un tiesvedības izmaksu kompensāciju, vienlaikus piespriežot kompensāciju 2 700 eiro par morālo kaitējumu.

Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

ĀM atzīmē, ka 2002. gada 9. janvārī sieviete vērsās Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā ar sūdzību, lūdzot atzīt par prettiesiskiem un atcelt VDEĀK pieņemtos lēmumus, ar kuriem iesniedzējai netika pagarināta viņai iepriekš piešķirtā invaliditātes grupa.

2002. gada 22. aprīlī Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa noraidīja iesniedzējas prasību, secinot, ka VDEĀK lēmumi bija pamatoti un nebija pamata apstrīdēt ekspertu medicīniskos slēdzienus. 2002. gada 27. maijā iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību, kā arī lūdza lietu izskatīt ātrāk par tiesas noteikto datumu. Šo lūgumu tiesa apmierināja. Tomēr lietas izskatīšana tika trīs reizes atlikta, līdz 2004. gada 30. jūlijā Administratīvā apgabaltiesa iesniedzējas prasību apmierināja daļā, konstatējot, ka VDEĀK lēmumi nebija pietiekami pamatoti, un lūdzot VDEĀK veikt iesniedzējas invaliditātes ekspertīzi.

2004. gada 30. jūlijā iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību, lūdzot atcelt apelācijas instances spriedumu daļā. 2004. gada 30. novembrī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments atstāja Administratīvās apgabaltiesas 2004. gada 30. jūlija spriedumu negrozītu, noraidot iesniedzējas kasācijas sūdzību.

Pamatojoties uz tiesas spriedumu, VDEĀK veica jaunu medicīnisko ekspertīzi un 2005. gada 11. janvārī atteica piešķirt iesniedzējai invaliditātes grupu. 2006. gada 9. janvārī iesniedzēja iesniedza sūdzību Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot atzīt VDEĀK lēmumu par spēkā neesošu, noteikt viņai invaliditātes grupu un piešķirt kompensāciju. 2006. gada 29. septembrī Administratīvā rajona tiesa noraidīja iesniedzējas pieteikumu, savukārt 2008. gada 26. martā Administratīvā apgabaltiesa noraidīja iesniedzējas apelācijas sūdzību. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments ar 2008. gada 23. oktobra spriedumu atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu un nodeva lietu jaunai izskatīšanai.

Izskatījusi lietu no jauna, Administratīvā apgabaltiesa ar 2009. gada 9. septembra spriedumu noraidīja iesniedzējas pieteikumu. 2010. gada 12. aprīlī Augstākās tiesas Senāts Administratīvo lietu departaments vēlreiz atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu un nodeva lietu jaunai izskatīšanai.

Administratīvā apgabaltiesa 2010. gada 24. novembrī noraidīja iesniedzējas pieteikumu daļā par invaliditātes grupas noteikšanu un zaudējumu atlīdzinājumu. Ar 2011. gada 14. marta galīgo lēmumu Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments atteica ierosināt kasācijas tiesvedību.