Lepnais tētis Rihards Antonovs: Visa patiesība par bērnu vasaras nometnēm  (64)

Nesen aizdomājos par tematu, vai nometnes bērniem ir naudas pelnīšanas pasākums, vai tomēr tā ir mīlestība pret sevi un savu darbu.

Atceros, kad biju mazs, man nebija vajadzīgas nometnes. Mēs ar brāli dzīvojāmies vasarnīcā, kas atradās maza ciemata meža ielokā. Jā, varbūt mums ar viņu nebija labas attiecības, bet tas netraucēja vizināties ar riteņiem uz karjerām, spēlēt "kazakus razboiņikus", "policistus un bandītus", mēs mežā būvējām štābiņus, organizējām futbola mačus, cieņā bija basketbols. Protams, ja tas viss būtu jādara tikai ar brāli, domāju, šīs atmiņas nebūtu tik jaukas, bet mums bija draugi. Liela zēnu un meiteņu draugu kompānija. Bijām sabraukuši no visas Latvijas uz savām vasaras mājām vai ciemos pie vecmāmiņām un vectētiņiem.

Atceros, ka vakaros mēdzām stāstīt spoku stāstus vai iet pārgājienā gar upīti. Dažkārt vienkārši sēdējām pie vietējā kantora un runājām par dzīvi. Katrs dalījās savās izjūtās par to, kas viņš vēlas kļūt, kad izaugs liels. Bērnības vasaras atceros kā īpašus, radošus mirkļus. Vasarām bija pilnīgi citas dimensijas, ja salīdzina ar skolu.

Esmu pārliecināts, ka iekulšanās pareizā kompānijā bērnam dod ne tikai veselīgu dzīves devu, bet arī palīdz izvirzīt sev mērķus, saprast savas ambīcijas. Ko lai iesāk, ja mūsdienu bērni nav tik radoši, kādi mēs bijām kādreiz? Sociālie tīkli, jaunie telefoni. Rodas sajūta, ka viņi ir iesūnojuši un to vien dara, kā savu dzīvi pavada virtuālajā vidē. Ik vasaru savu atvasi sūtām uz vasaras nometnēm, šķiet, viņš noteikti ir pabijis Latvijas nometņu Top 10.

Man kā viņa galvenajam ģenerālsponsoram vienmēr ir bijis svarīgi, lai nometne, uz kuru viņu sūtām, ir droša, lai tur labi baro, lai ir saplānotas dažādas aktivitātes. Un, jā, daudzas nometnes Latvijā ir uzstādījušas augstu latiņu, bet līdz šim vēl nebijām atraduši nometni, kas būtu mūs apmierinājusi par visiem 100.

Šopavasar draugi, apspriežot iespējamās nometnes, ieteica mums savu mantinieku aizsūtīt uz nometni, ko organizē kāda sieviete. Līdz šim neko nebiju dzirdējis par šo nometni, lai arī tā darbojas jau 15 gadus. Galvenokārt mūs uzrunāja, ka nometnes mājaslapā ir apkopotas visas šī gada nometnes, katrai no tām ir cita norises vieta, cita tematika. Domājām, – lai notiek! Ļāvām mazajam pašam izvēlēties, kuru tematiku vēlas. Kad viņš mums pavēstīja, ka grib braukt uz kartingu nometni, izbrīnījos, jo nezināju, ka viņu kaut kas tāds vispār interesē, bet, kā izrādījās, tad interesē gan.

Protams, ka tad, kad uzzinājām, ka nometnes nolikums liedz bērniem līdzi ņemt telefonus, samulsām. Mazais sacēla traci, ka nebrauks uz nometni, ja telefons jāatstāj mājās, bet, kārtīgi visu apdomājis, nolēma, lai notiek. Arī man pašam bērnībā telefona nebija, tāpēc nospriedu, ka viņam tas būs labs piedzīvojums un pieredze, kā vasaru pavadīt bez tā.

Pašu nometni man ir grūti komentēt, jo pats nebiju klāt, bet visu laiku aktīvi sekoju līdzi nometnes ierakstiem "Facebook". Tur viņa atspoguļo dienas plānu, aktivitātes, pat pusdienas bildēja, mums, vecākiem, bija liels gandarījums, jo pēc bildēm likās, ka viss ir fantastiski.

Nedēļa paskrēja ļoti ātri. Atvase to vien darīja, kā vēl ilgu laiku stāstīja par nometnē piedzīvotu. Pamanījām, ka kopš atbraukšanas no nometnes, telefons viņam vairs nav pirmajā vietā, un bieži viņš pat to atstāj mājās, bet tas vēl nav viss. Pamanījām, ka savos 11 gados viņš ir sācis interesēties par autosportu, skatās dokumentālās filmas, kas ir saistītas ar autosportu, un katru vakaru mums vaicā, vai šovasar varēs aizbraukt uz vēl vienu nometni.

Gribēju, padalīties ar šo stāstu, varbūt kādu tas uzrunās un iedvesmos. Lai jums visiem jauka šīs vasaras nu jau laikam finiša taisne.

Lepnais tētis Rihards.