Valstij trūkst noteiktības, kas potenciālajos remigrantos radītu drošības un stabilitātes sajūtu, apgalvo Saulīte  (118)

Viņasprāt, lai no Latvijas aizbraukušie cilvēki vēlētos un spētu atgriezties, no Latvijas valdības ir vajadzīgs skaidrs skatījums par nākotni - "kas mēs esam, kurp mēs ejam, kas mums, kā valstij ir svarīgs", un tad šo vēstījumu nodot arī visiem valstspiederīgajiem. Viņa arī pieļāva, ka remigrāciju veicinātu pretimnākošāka noskaņa sabiedrībā.

"Manuprāt, ļoti daudz kas mainītos, ja mēs visi, ne tikai valdība, saprastu, ka ikvienam ir jāatbild par sevi un savu zemi. Tas, kas nav atrisināts, ir vispārīgā noskaņa sabiedrībā, proti, vai tā ir labvēlīga un pretimnākoša vai tieši pretēji - citi tevi pastumj malā un nepasaka labdien. Daudz tiek runāts par fiziskām lietām, bet mazāk par attieksmi. Vairāk būtu jādomā tieši par attieksmi un tās maiņu. Un jāatceras, ka sabiedrība ir arī valdības spogulis," uzsvēra Saulīte.

Ja valstis vēlas savā zemē piesaistīt gudras galvas un zinošus cilvēkus, politikai jābūt vērstai uz to, ka valsts atbalsta pārcelšanās procesu un valsts tam ir atvērta, sacīja Saulīte, piebilstot, ka daudziem cilvēkiem aizbraukšana vai bailes par pārcelšanos bieži vien slēpjas nevis finansiālajā aspektā, bet gan attieksmē. PBLA priekšsēde arī norādīja, ka tie cilvēki, kas nevēlēsies atgriezties Latvijā, vienmēr atradīs aizbildinājumus, nevis rīkosies.

"Cilvēki Latvijā ir nelaimīgi, bet īsti pat nevar saprast kāpēc. Varbūt tā ir pašvērtības sajūta. Tad, kad par šīm lietām sāk runāt, cilvēki atzīst, ka nemaz tik slikti viss Latvijā nav. Daudzviet citur pasaulē cilvēki būtu gatavi atdot jebko par primārām lietām, proti, mieru, tīru gaisu, dzeramo ūdeni, zaļu mežu un auglīgu zemi. Latvieši to īsti nevēlas novērtēt. Vairāk jārunā par to, kas ir, nevis par to, kā nav. Kopējais noskaņojums ir tāds, ka visu laiku notiek sūkstīšanās par kaut ko," secināja Saulīte.

Viņa apliecināja, ka veicināt remigrāciju būtu jāpalīdz arī Diasporas likumam. Likumam šajā ziņā ir jāformulē valsts vajadzības un funkcijas, lai šo procesu veicinātu, tomēr mākslīgi likums remigrāciju veicināt nevarēs. Tomēr ar likuma palīdzību var panākt, lai tiem cilvēkiem, kuri vēlas pārcelties uz Latviju, būtu pārliecība, ka viņi to var izdarīt, teica PBLA priekšsēde.

Pēc Saulītes domām, cilvēkos, kas no Latvijas izbraukuši finansiālu apstākļu dēļ, manāms rūgtums. "Skaļos vārdos šis rūgtums ir vērsts pret valdību un nesakārtotību, bet pamatā, domāju, šis rūgtums tomēr ir vērsts pašam uz sevi par lietām, kas varbūt nav izdevušās. Tas arī ir saprotams," norādīja PBLA priekšsēde, piebilstot, ka diasporas daļa ir arī cilvēki, kuri no Latvijas izbrauca politisku apstākļu spiesti.

Šiem cilvēkiem Latvija sirdī ir ļoti dārga, jo atstāt Latviju nozīmēja bēgt, lai glābtu savu dzīvību, uzsvēra Saulīte. Savukārt šo cilvēku pēctečiem Latvija ir iespēju zeme, un šie cilvēki uz Latviju neskatās ar aizvainojumu vai sāpēm - viņiem tā ir vecmāšu un vectēvu dzimtene, kas ir tālāk nodota nākamajām paaudzēm, viņa skaidroja.

"Tie, kas izbrauc mūsdienās, arī izbrauc dažādu iemeslu dēļ, tādēļ es nevēlētos viņus visus likt vienā katlā. Ilgus gadus cilvēki pavadīja Padomju Savienībā, kad nekur nevarēja braukt, taču fakts, ka šobrīd ir brīva kustība un Latvija ir Eiropas Savienībā, šo kustību ļoti veicina. Tāpat ir cilvēki, kas brauc un izglītojas, kas ir apsveicami, un, protams, visvērtīgāk un labāk ir tad, ja šīs zināšanas atgriežas Latvijā. Nekad nevaram zināt, kad un kuram pienāk kritiskais posms, kad parādās vēlme atgriezties Latvijā," teica Saulīte.