Foto: Piloti svin Latvijas simtgadi un ar motoparaplāniem pārlido Kurzemi  (5)

Portāls "Delfi" jau vēstīja, ka ieceri plānots realizēt laika posmā no jūlija līdz septembrim. Kopumā izvēlēti seši posmi, katrs no tiem ir 70 līdz 100 kilometrus garš. Uzzināt, kā lidotājiem veicās pirmajā posmā (Ainaži – Saulkrasti), var šeit, bet par otro posmu (Kolka–Ķesterciems) lasi šeit.

Paraplanierisms ir aviosporta veids, kurā lidošanai nepieciešamais minimums ir pats paraplāns jeb spārns, uzkabe, kurā pilots sēž lidojot, ķivere un rezerves izpletnis. "Paraplanierisms ir planēšana no kalniem uz leju, līdzīgi kā ar izpletni, tikai šajā gadījumā tiek lidots vairāk uz priekšu nekā uz leju. Motors ir tas, kas ir izdomāts, lai varētu pacelties arī vietās, kur nav kalnu," skaidro Ķirps.

Pilots atklāj –, lai varētu aplidot Kurzemes piekrasti, vispirms bija jāsaskaņo lidojums ar Liepājas un Ventspils lidostu, proti, jāiegūst oficiāla atļauja šķērsot lidostas gaisa telpu, kurā ik dienu vērojama intensīva gaisa satiksme. Pilots atzīst, ka gatavošanās process bija laikietilpīgs un prasīja vairākas nedēļas, līdz paramotoru pilotiem tika dota atļauja izlidot cauri pilsētu gaisa telpai.

Trešā posma sākuma datums tika izvēlēts mēnesi pirms lidojuma. Iniciatīvas autors stāsta, ka parasti lēmums tiek pieņemts atkarībā no laikapstākļiem. "Paramotoru lidojumiem ir nepieciešami ļoti specifiski laikapstākļi. Aplidojot piekrasti, svarīgs ir ne tikai vēja ātrums, brāzmu intensitāte un nokrišņi, bet arī noteikts vēja virziens, kas visu sarežģī vēl vairāk. Ir neiespējami mēnesi iepriekš noteikt dienu, kurā iespējams lidot," atzīst Ķirps. Tika nolemts par labu 11. augustam, lai dotos pāri Liepājas lidostas kontrolētajai gaisa telpai.

Labvēlīga prognoze

Projekta organizators norāda, ka, tuvojoties noliktajam datumam, Kurzemes piekrastē parādījās spēcīgi valdošie vēji, savukārt rietumu pusē bija pamatīgi nokrišņi un vējš plosījās ar vētrai līdzīgu spēku. Taču dienu pirms plānotā lidojuma Ķirps pamanījis, ka sinoptiķu prognozes ir lidojumam pateicīgas un valdošie vēji vajadzīgajā laika periodā būs aprimuši, vētrai atsākoties tikai vakarā.

Piloti nolēma nelaist radušos izdevību vējā un traukties pretī izvirzītajam mērķim. Viņi devās Latvijas–Lietuvas jūras krasta robežas virzienā uz Nidu jau iepriekšējā naktī, jo izlidošana bija plānota nākamajā dienā no robežas un pēc tam tālāk pa krasta līniju uz augšu. Ķirps atklāj, ka Liepājas pārlidošanai tika rezervēts laiks no pulksten 8 līdz 10 no rīta. "Šīs divas stundas bija mūsu ilgi gaidītā iespēja, ko nevarējām atļauties sabojāt. Visi piloti, kuri bija piekrituši šai avantūrai, ir no Latvijas otras puses, un šim četras līdz sešas stundas ilgajam braucienam uz Nidu bija jābūt pilnvērtīgi izmantotam," stāsta Ķirps.

Pulksten 6 no rīta septiņi piloti sāka rosīties, lai pēc stundas startētu no paredzētās vietas. Vējš bija pierimis, neliedzot paramotoristiem veikt lidojumu. Piloti izlidoja katrs no savas kempinga vietas, tādēļ sarunāja satikties gaisā virs Latvijas un Lietuvas robežstaba jūras krastā.

"Tā kā pacēlāmies no dažādām vietām un atšķirīgos apstākļos, bija piloti, mani ieskaitot, kuriem nācās startēt pat vairākas reizes, jo traucēja mainīgais vēja virziens un rotori, kas veidojās no tuvumā esošajiem šķēršļiem," atceras Ķirps.

Pilots atklāj, ka bija pēdējais, kas palika uz zemes un nevarēja laikus uzsākt lidojumu. Par radušos situāciju tika ziņots pa rāciju, lūdzot lidotājiem nekavēties un doties tālāk. Ķirps stāsta, ka plānotais posms, kas stiepies 98 kilometru garumā, bija garākais no visiem, kas nozīmē, ka degvielas rezerves arī bija ierobežotas.

Tiklīdz Ķirpam izdevās veiksmīgi atrauties no zemes un tālumā pie horizonta bija redzami pārējie piloti, viņš sev blakus pamanīja kolēģi Ati, kurš nebija devies prom un uzticīgi gaidījis aizkavējušos pilotu.

"Laiks bija pārsteidzoši mierīgs, saule mijās ar mākoņiem, brīžiem iespīdot un izkrāsojot Kurzemes piekrasti spilgtākās krāsās, taču tas nebija uz ilgu laiku. Tuvojoties Liepājai, pamanījām, ka virs jūras veidojas lieli mākoņi, kas virzās uz mūsu pusi un paliek arvien tumšāki," atminas Ķirps. Pēc tam no mākoņu apakšas virs ūdens parādījušies divi vēja virpuļi. Tie ņipri "dauzījušies" blakus pilotiem, un ik pa laikam starp mākoņiem iespraukusies kāda zibens šautra.

Vēju pilsētas šarms

Pēc stundas, kas pavadīta ceļā, piloti nonāca Liepājā un steidza fotogrāfijās un video materiālos iemūžināt pasakainos skatus, kas pavērās visapkārt. Projekta organizators Ķirps apliecina, ka diezin vai otrreiz dzīvē būs dota iespēja ar paramotoru pārlidot vēju pilsētu. Pilots atceras, ka posmam pievienojies arī liepājnieks, paraplāna pilots Māris, kurš bija atbraucis uz krastmalu kopā ar dēlu un vēlējās lidotājus notvert pāris kadros.

Ķirps saka, ka abi ar Ati no pārējiem pilotiem atpalikuši gandrīz septiņus kilometrus, kad pēkšņi sācies spēcīgs lietus.

Ķirps, sazinoties ar citiem pilotiem, konstatējis, ka lietus ieskāvis tikai viņus vien. Spēcīgās lietusgāzes pieņēmās spēkā, un piloti saprata, ka jānolaižas pēc iespējas ātrāk, jo lidot ar slapju spārnu ir pārāk bīstami. "Piezemējāmies uz Liepājas fortiem, turpat pilsētas nomalē. Nodevām ziņu lidojuma drošības uzraugam pavadošajā auto, ka viss ir kārtībā un lai turpina ceļu uz galamērķi, nodrošinot drošu piezemēšanos pārējiem pilotiem," skaidro Ķirps.

Pilots apliecina, ka sazvanījis Māri, kurš iepriekš no zemes uzņēmis fotogrāfijas, un sarunājis, ka viņš abus pilotus nogādās Pāvilostā pie pārējiem lidotājiem. "Šeit kārtējo reizi pierādījās paraplānistu saliedētība un savstarpējā izpalīdzība," atzīst Ķirps. Ierodoties Pāvilostā, piloti izžāvēja spārnus, pārvilka slapjās drēbes, piepildīja degvielas bākas un atkal pacēlās gaisā, lai veiktu nākamo posmu.

Dzintars, viens no pilotiem, 66 kilometrus garo posmu bija iecerējis veikt kopā ar savu astoņgadīgo meitu Anniku, taču Pāvilostas pludmale nebija piemērota divu cilvēku startam. Viņš gaisā pacēlās pirms pārējiem pilotiem un devās uz Jūrkalni, lai tur sagaidītu mazo lidotāju.

Meita jau sen gribēja lidot ar "lielajām šūpolēm" kopā ar tēti. Dzintars atklāj, ka šī ir viena no retajām Latvijas vietām, kur dinamiskajā vēja plūsmā iespējams lidot arī bez motora. Pilots skaidro, ka, lidojot tandēmā, pasažieris sēž priekšā līdzīgā iekarē kā pilots. Viņš ir nodrošināts ar nepieciešamo drošības komplektu – ķiveri, zābakiem un iekari ar drošības spilvenu apakšā.

Ainaviskie dabas skati paspilgtināja lidojumu. "Užavas bāka, Sārnates mežonīgais stāvkrasts ar vēja izgāztajām priedēm, piejūras parks, re, pat bānīti var redzēt – viss tika komentēts ar žestiem un saucieniem. Vēl taču jāmāj tiem, kas sauļojas. Tās ir ļoti pozitīvas emocijas, reti kurš nemāj pretī. Ja kāds māj īpaši centīgi, tad taisām gaisā "lielās šūpoles", lai pašiem un publikai prieks," pauž pilots.

Meita Annika pēc lidojuma atzina, ka gandrīz iesnaudusies, propellera rūkoņas ieaijāta, taču bail it nemaz neesot bijis, galvenais, lai tētis "lielās šūpoles" uztaisa biežāk.

Vētra strauji tuvojas

"Vējš Pāvilostā bija pieņēmies spēkā, taču tas pilotiem atviegloja startu. Neskatoties uz šauro pludmales zonu, kurā nācās startēt pret jūras krastu, pietika tikai ar pāris soļiem, lai katrs no mums tiktu gaisā. Devāmies ceļā un cerējām, ka neuznāks lietus," atceras pilots Ķirps. Viņš min, ka šis bija viens no baudāmākajiem posmiem, kurā piloti lidoja pāri skaistākajiem Latvijas stāvkrastiem. Lai gan debesis brīžiem apmācās un ik pa laikam iepūta kāda stiprāka vēja brāzma, tas nevienu pilotu nesatrauca. Galvā bija tikai viena doma – šodien jātiek pēc iespējas tālāk.

Lidotāju iecere lika sasparoties arī lidojuma uzraugam Andrim, kuram galamērķī bija jānonāk pirms pilotiem. "Ventspils pludmale bija cilvēku pilna, bet Andris jau bija paspējis "uzklāt" mums piezemēšanās vietu pašā pludmales krastā pirms mola," atzīmē Ķirps. Viņš norāda, ka ventspilniekiem un pilsētas viesiem bijis liels pārsteigums, ieraugot, ka pēkšņi no debesīm nāk lejā vesela paraplānu rinda. Piloti veiksmīgi piezemējās, taču jau pēc pusstundas atkal bija jāceļas gaisā, lai turpinātu lidojumu, izvairoties no gaidāmās vētras.

"Jau pirms pacelšanās bija skaidrs, ka mūs ceļā sagaidīs neizbēgama turbulence, jo vēja virziens mainījās un posmā no Ovišiem līdz Miķeļtornim vējš pūta no sauszemes, sakuļot gaisu mūsu ceļā un veidojot nepatīkamus rotorus. Arī lietus varēja uznākt jebkurā brīdī, bet tas nevienu neapturēja, un spārni bija gatavi startam," stāsta Ķirps. Pilots atminas, ka debesis bija apmākušās un tajās drūzmējās lietus mākoņi, taču pavējš dzinis lidotājus uz priekšu ar ātrumu no 60 līdz 70 kilometriem stundā.

Ķirps stāsta, ka pusceļā pēkšņi sācis līt un nav bijis iespējams nosēsties. Taču lietus ātri mitējies un neliedzis pilotiem turpināt lidojumu.

Projekta organizators atzīst, ka, nokļūstot Ovišos un turpinot ceļu uz austrumiem, sākās jau iepriekš sagaidāmā turbulence, kas visus lidotājus kārtīgi patricināja. Piloti to saucot par "diskotēku gaisā". Lidotāji mēģināja mainīt lidošanas augstumu, trajektoriju, spārnu konfigurāciju, taču nesekmīgi, jo vējš pieņēmās spēkā. "Atlika vien cītīgi strādāt ar spārnu 20 kilometru garumā, līdz krasta līnija pagriezās atpakaļ uz ziemeļu pusi," atminas pilots. Savukārt, tuvojoties Kolkai, mākoņi virs pilotiem savilkās arvien biezāki un tumšāki. Drīz bija gaidāms finišs, taču laikapstākļi bija neparedzami.

Latvijas piekrastes lepnums

Ķirps atzīst, ka, nonākot Kolkas ragā, tas viņu uzreiz apbūris: "Skats vienreizējs, cik tālu tas iestiepjas jūrā un cik neapdzīvota ir šī teritorija. Pārsvarā viens vienīgs mežs, kas ieskauj mazus ciematiņus." Taču, mēģinot iemūžināt ainaviskos skatus, pilots mērinstrumentos pamanīja, ka no 300 metriem nokļuvis līdz 700 metru augstumam un strauji turpina celties augšup. Ķirps bija ticis zem liela mākoņa, kas vilcis viņu iekšā.

Viņš stāsta, ka zem katra mākoņa ir augšupejošas gaisa masas, kas īpaši spēcīgas veidojas zem topošajiem lietus un negaisa mākoņiem. Pilots mēģināja samazināt augstumu, griežot spirāles, taču tas nepalīdzēja, viņš turpināja celties arvien augstāk. "Norāvu spārnam galus uz leju, ko piloti sauc par "ausīm". Tas samazina spārna laukumu un līdz ar to arī celtspēju. Tikai tā tiku zemāk. Izdevās izmukt no mākoņa apakšas un veiksmīgi piezemēties," noteic Ķirps.

Drīz pēc pilotu finiša Kurzemes krastā sāka plosīties stipri vēji, kas viņu teltis bija raustījuši iepriekšējā naktī. Pēcāk sākās arī vētra. Ķirps joko: "Tā vien šķiet, ka tā mūsu dēļ bija pierimusi un nogaidīja, kamēr pieveiksim savu lidojumu."

Pilots informē, ka atlicis pēdējais, noslēdzošais, simtgades lidojuma posms Saulkrasti–Ķesterciems, kurā plānots pārlidot Rīgu. Ķirps projekta izskaņā cer uz rekordlielu pilotu atsaucību.