Reformators, liberāls vai radikālis – kāds ir pāvests Francisks, kurš apciemo Latviju  (162)

Ar portālu "Delfi" savās pārdomās par pāvestu Francisku, viņa vizītes nozīmi Latvijas simtgadē, viņa personību, kā arī prioritātēm un izaicinājumiem šajā augstajā amatā, raksturojot tieši cilvēcisko, garīgo, ne politisko lomu, dalās pāvesta pārstāvētā jezuītu ordeņa Latvijā priesteris un sociālantropologs Jānis Meļņikovs, kurš bija arī viens no pāvesta Latvijas vizītes sagatavotājiem.

Vairāk par to, kas jāzina par pāvesta Franciska vizīti Latvijā, iespējams uzzināt "Delfi" apkopojumā šeit.

Trīs būtiski biogrāfiskie fakti, kas jāņem vērā, runājot par pāvestu Francisku, – laicīgajā vārdā Horhi Mario Bergoljo, jo tiem ir būtiska ietekme gan uz viņa darbību, gan rakstītajiem tekstiem – viņš ir pirmais pāvests no Latīņamerikas, Argentīnas, no itāļu imigranta ģimenes, kā arī pirmais jezuīts, stāsta Meļņikovs. Viņš ieskicē kontekstu – Latīņamerikā tobrīd ir strauji augoša kristiešu kopiena, bet vienlaikus katoļticība sāk piekāpties evaņģēliskajam kopienām.

Tagadējais pāvests 1936. gadā piedzimst itāļu imigrantu ģimenē un vēlāk piedzīvo arī to, kā no apkārtējām valstīm cilvēki meklē labāku dzīvi Argentīnā. Milzīgā nabadzība, bezcerība, korupcija un vardarbība, kas valdīja Argentīnā, ietekmēja visu sabiedrību. Vienīgais izņēmums bija maza, pie varas esoša elites grupa. Arī vēlāk, jau būdams kardināls, Bergoljo atrodas tālu no Romas un Vatikāna birokrātijas mašinērijas, tāpēc viņam ir nedaudz citi, no Eiropas diktētajiem izaicinājumiem atšķirīgi izaicinājumi un risināmas problēmas.

Pāvesta iepriekš piedzīvotajā sakņojas viņa dokumenti vai runas – vai tēma būtu kristietības jēga, par ko runājot, pāvests uzsver prieku kā vienu no pamata tikumiem, ekumēnisko sadarbību, bez kuras kristietībai, viņaprāt, nav nākotnes un iespējas būt jēgpilnai, vai arī tēma būtu nabadzības mazināšana, vai viņa izvirzītā kategoriskā prasība korupcijas izskaušanai taisnīgas, līdzvērtīgas sabiedrības un pasaules veidošanā, stāsta Meļņikovs. Pāvests arī uzstājīgi rosina decentralizāciju un lielāku "vienkāršo" ticīgo līdzdalību lēmumu pieņemšanā un īstenošanā.

Jezuīti

16. gadsimtā – nozīmīgā katoļu baznīcas un Eiropas transformāciju laikā – Ignācija no Lojolas izveidotā Jezuītu jeb Jēzus sadraudzības ordeņa garīdznieku formācija vēsturiski tika organizēta tā, lai jaunais jezuītu priesteris būtu spējīgs doties misijā – kalpot pasaulē, ārpus klostera mūriem, un būtu labi apmācīts, cilvēcīgi un garīgi nobriedis, lai spētu palīdzēt jau esošajiem kristiešiem dzīvot kristīgu dzīvi, bet tos, kuri nepazīst kristietību, piemēram, Ķīnā, Japānā, ar to iepazīstinātu.

Šajos apstākļos jezuītus nebalstīja katoļu baznīcas hierarhiskā struktūra ar dziļi iesakņotām tradīcijām, bet viņi saskārās ar pilnīgi citāda kultūru, valodu un arī reliģiskajām tradīcijām – viņiem vajadzēja visu to apgūt, lai spētu atbilstoši runāt ar cilvēkiem.

Meļņikovs stāsta, ka arī mūsdienās jezuītu formācija ir tāda, kas gatavo vispusīgus, garīgi un cilvēcīgi nobriedušus, izglītotus un patstāvīgus priesterus, kuriem varētu uzticēt darbu jeb misiju, kalpojumu, tādās ģeogrāfiskās, bet vēl vairāk, kultūras un sociālās sfērās kur citi kalpot ne tikai negribētu, bet arī nebūtu tam sagatavoti.

Bieži tas nav garīdzniekiem tradicionāls vai ierasts darbības lauks, bet, piemēram, darbs Jezuītu bēgļu servisā, kas ir viņu pašu izveidota organizācija un strādā ar bēgļu jautājumiem, vai darbs tā dēvētajos karstajos punktos, nodrošinot pārtiku, apģērbu, pajumti, medicīnisko atbalstu, vai arī strādājot sociāli politiskā līmenī, lai veicinātu bēgļu jautājumu risināšanu valstu likumdošanas līmenī.

Meļņikovs norāda, ka, izgaismojot šos Franciska dzīves faktus, iespējams pamanīt to, kas pāvestu ir veidojis un kādēļ viņš tik dedzīgi iestājas par cietējiem, nabagiem, atstumtajiem un pamestajiem, aicinot viņiem izrādīt to cieņu, respektu un atzīšanu, kas tik daudziem tikusi un tiek atņemta.

Pāvests Francisks Latvijā ierodas 25 gadus pēc Jāņa Pāvila II vizītes, kas bija dziļi simbolisks un vienlaikus sarežģīts laiks. Arī šobrīd Franciska vizīte ir simboliskā laikā, svinot Latvijas simtgadi, taču vienlaikus šis ir arī sarežģīts posms, atzīmē Meļņikovs. Tāpat kā pirms 25 gadiem Jānis Pāvils II, tā arī tagad Francisks ierodas, lai iedvesmotu, sniegtu atbalstu un iedrošinājumu turpināt ceļu uz Latvijas valsts labklājības celšanu, kurā garīgām un kristīgām vērtībām ir būtiska loma.

Abi šie pāvesti tiek salīdzināti un saukti par "pāvestiem reformatoriem". Jānis Pāvils II centās reformēt smagnējo Vatikāna birokrātiju un pāvesta institūciju uz vienkāršāku un "cilvēcīgāku", un to tagad dara arī Francisks.

"Manuprāt, viņu varētu saukt par radikālo pāvestu. Šis termins "radikālais" mūsdienu kontekstā jālieto ar piesardzību, jo pāvesta radikalitāte nav saistīta ar vardarbību vai savas pārliecības uzspiešanu. Tā ir drīzāk bībeles radikalitāte, kuru pāvests Francisks kā Dieva vietnieks virs zemes cenšas īstenot, sekojot savam tiešajam "bosam" Jēzum," saka Meļņikovs.

Viņš skaidro, ka arī Jēzus radikalitāte izpaudās tajā, ka viņš nebaidījās izaicināt sava laika cilvēkus, tai skaitā garīgās un laicīgās autoritātes, paškritiski izvērtēt savu tradīciju, dzīves principu un vērtību modeļus, norādot uz to nepareizo izpratni vai pielietojumu dzīvē, kā arī tajā, ka viņš sastapās ar cilvēkiem, kurus sabiedrība atstūma un izolēja, pat pakļaujot nāves briesmām, tādēļ, ka viņi neiekļāvās pieņemtajās tradīcijās un normās.

Jēzus radikalitāte ir mīlestībā un ticībā cilvēka labestībai, neskatoties uz viņu šķietami "nepareizo dzīvesveidu", kļūdām un nepilnībām, ko baznīca sauc par grēkiem. Un pāvests Francisks dara tieši to – radikāli īsteno Kristus evaņģēlija centrālo vēsti – mīlestība pāri visam, saka Meļņikovs.

Pāvests savos darbos atkal un atkal uzsver, ka "cilvēka sirds nav izolēta, tā nav noslēgta sevī. Sirds ir cilvēka sirds tikai tik daudz, cik tā spēj atsaukties uz kaut ko citu, cik tā spēj pieķerties, cik tā spēj mīlēt vai liegt mīlestību (ienīst)."

"Manuprāt, šie vārdi, līdzīgi kā visa šī mazā grāmata ["Pazemības ceļš" – red.], liek skaudri apzināties savu cilvēcisko ierobežotību un tādēļ vēl jo vairāk apzināties cilvēcisko lielumu un cēlumu, ja spējam ieraudzīt sev blakus esošo, un ar cilvēcisku žēlsirdību pastiept otram roku, kad ir tāda vajadzība, turklāt nešķirojot es-tu, mēs-jūs, mūsējie-svešie," saka Meļņikovs.

Viņaprāt, tas attiecas arī uz baznīcu, kas "diemžēl tā ir zaudējusi savu cilvēciski – dievišķo seju, kļūstot par likumu un prasību nežēlīgu tiesnesi, bet savu patieso dabu padarījusi neatpazīstamu aiz klerikālisma, liekulības un neticības skaisti izrotātām ārišķībām".

Pāvests jau no pirmās dienas amatā atklāti runā par šīm lietām baznīcā un ārpus tās robežām, bet vēl jo vairāk viņš pats ar savām izvēlēm rāda piemēru – izvēlas vienkāršu mašīnu tā vietā, lai lietotu luksus klases modeļus, dzīvo Vatikāna viesnīcas piedāvātajā dzīvoklī, nevis oficiālajos apartamentos, nesēž augstā tronī un ir atteicies no pāvesta amata autoritātes simbola – sarkano kurpju – valkāšanas. Viņš apmeklē nabagus un citādos, lai kur viņš dotos, cietumā mazgā kājas sievietēm un musulmaņiem, iestājas par vājākiem un neaizsargātākajiem, ko pirms viņa nav darījis neviens katoļu baznīcas vadītājs.

"Tās šķietami ir sīkas un maznozīmīgas lietas, kāds var pārmest, un tā tiešām arī ir, bet tās ir ļoti simboliskas ar pārveidojošu vēsti, kas runā skaļāk kā tūkstotis vārdi un aizskar sirdis ar transformējošu spēku," atzīmē Meļņikovs, piebilstot, ka šādi pāvests atklāti un godīgi paskatās uz sevi un uz baznīcu.

"Jāapzinās, ka pāvests savā amatā ir salīdzinoši ierobežots pamatā drošības protokola dēļ, un līdz ar to šīs viņa izvēles var šķist mazas. Bet vienlaikus tās ir "šokējoši lielas", jo tradicionālais pāvesta protokols to visu pieprasīja no pāvesta, bet Francisks izvēlas rīkoties citādi. Līdz ar to, savā mazumā un vienkāršībā šie simboliskie žesti atklāj daudz niansētāku pāvesta ietekmi uz pāvestību, bet vienlaikus arī uz baznīcu un priesteriem," norāda garīdznieks.

Šādi tiek rādīts piemērs kā baznīca klusējot sludina evaņģēlija vēsti ar savu dzīvesveidu un pamazām, bet neatgriezeniski mainās pati, nokāpjot no "pjedestāla", atjaunojot sevi un tā padarot vajadzīgu, vēl joprojām vērtīgu un vērā ņemamu.

Pāvesta Franciska darbība var tikt raksturota ar frāzi, "vērsieties pie savām cerībām un sapņiem, nevis pie savām bailēm." Šis izteiciens nāk no cita pāvesta, Jāņa XXIII, kurš sasauca Vatikāna II koncilu (1962 – 1965). Tieši šis koncils, kā zināms, izmainīja katoļu baznīcu, padarīja to atvērtāku un pieejamāku cilvēkiem.

Francisks turpina koncila uzsākto darbu, ļaujot tā atziņām, domām un idejām īstenoties baznīcā, kā arī norādīt uz būtisko baznīcas attiecībās ar mūsdienu pasauli, proti, ka cilvēku sāpes, ciešanas, rūpes un raizes, kā arī sapņi un cerības, prieki un mērķi ir arī baznīcas sāpes, rūpes un raizes, sapņi un cerības.

Tā ir pāvesta Franciska galvenā vēsts, kas izsauc sašutumu vienos sabiedrības un baznīcas slāņos, bet citos tiek sveikta ar atvērtību un sajūsmu. "Protams, cik cilvēku – tik viedokļu, izpratnes, vajadzību, pieredzes un vēlmju, jo, kā māca baznīca, Dievs tā to ir iecerējis. Mēģinot saprast sašutuma vai sajūsmas reakcijas uz pāvesta teikto pašā baznīcā, protams, var lietot tādas šabloniskas koncepcijas kā liberāļu un konservatīvo sadursmes. Tajā pilnīgi noteikti ir kāda daļa patiesības, bet šie koncepti nevar ietvert visu patiesību, lai netrivializētu notiekošo," saka Meļņikovs.

Pilnīgi noteikti šie procesi nav nekas jauns un neparasts pasaulē un sabiedrībā, arī baznīca nav izņēmums. Jau no pirmsākumiem varam lasīt Bībelē par to, kā pirmie apustuļi risināja sarežģītus jautājumus par to, vai cittautiešiem, kuri vēlējās kļūt par Jēzus sekotājiem, būtu jāpakļaujas tādām jūdaisma tradīcijām kā apgraizīšana vai ēšanas paražām. Baznīcas vēsturē ir daudz tādu piemēru.

Taču būtiskākais paliek viens un tas pats – tiek meklēta patiesība. Lai cik cilvēciski nepilnīgs šis process būtu, baznīca māca, ka šķietami neizprotamā un pretrunīgā veidā Dievs tomēr šajā procesā ir klātesošs, norāda garīdznieks.

Pāvests ļoti godīgi skatās uz baznīcu un sabiedrību kopumā, nosauc lietas pēc būtības, atzīst, ka ir daudz slikta, problēmu, sāpju un ciešanu, bet vienlaikus viņš iedrošina nekrist izmisumā, un redzēt cerību, ka ir iespējams mainīties, uzlabot un pilnveidoties. Un viņš norāda virzienu, kā varam skatīties un domāt, lai varētu notikt izmaiņas. Konkrētākus virzienus redzam pāvesta dokumentos, saka Meļņikovs.

Ekoloģija. Šai tēmai pāvests pievēršas dokumentā "Laudato Si" ("Esi slavēts"), jo, manuprāt, pats ir piedzīvojis to, kā daba tiek piesārņota viņa dzimtajā Argentīnā. "No manas personīgās pieredzes, ceļojot pa Argentīnu – bija šokējoši redzēt, cik piemēslotas ir upes un daba kopumā," atminas Meļņikovs. Viņš gan saka, ka vēl cits iemesls pāvesta interesei par ekoloģiju ir zinātnisko pētījumu pierādījumi, kas pieprasa tūlītēju rīcību.

Meļņikovs atzīst, ka pāvestam kristietība nav skaistu koncepciju un teoriju mācība, bet gan ļoti konkrēts un reāls dzīvesveids, kurā rūpes par ekoloģiju ir būtiska daļa. Pāvests uzsver, ka "ekoloģija ir daļa no lielākas bildes, kur jālūkojas uz realitāti kopumā, un kur ekoloģisko problemātiku nespēsim risināt, ja tā netiks aplūkota arī no sociālas, kultūras, garīgas un ētiskas perspektīvas," stāsta Meļņikovs.

Ģimene un laulība, ieskaitot tā dēvētos neērtos jautājumus par tā saucamajām, "neregulārajām" attiecībām, vai tie būtu šķirti un vēlreiz laulāti cilvēki, vai homoseksuālās attiecības. Dokumentā "Amoris Leatitia" ("Mīlestības līksme") pāvests šiem jautājumiem pievēršas ļoti skaidri un tieši, un viņa vēsts ir ļoti vienkārša, bet nepārprotama: baznīcas uzdevums ir būt par atbalstu un iedrošinājumu pāriem no attiecību sākuma līdz beigām, tai skaitā arī tad, kad pāri saskaras ar grūtībām un piedzīvo krīzes.

Baznīca nevar ignorēt realitāti, ar kuru cilvēki, katoļi un kristieši, kā arī reliģiskām organizācijām nepiederošie, dzīvo. "Ja tas neliek Baznīcai aizdomāties, tad kaut kas nav kārtībā, saka Francisks. Baznīcas mācība par laulību ir ideāls modelis, kas var nodrošināt jēgpilnas un ilgstošas attiecības, bet, lai to sasniegtu un izdzīvotu mūsdienu pasaulē, ir nepieciešams, ka cilvēki tiktu pavadīti šajā ceļā, kur būtiski ir veidot cilvēku iekšējo kompasu – sirdsapziņu, kas ir augstākā autoritāte, lai, gan pāri, gan ikviens cilvēks, varētu brīvi, atbildīgi izdarīt izvēles savā dzīvē, tai skaitā uz attiecību veidošanu un laulību," skaidro Meļņikovs.

Korupcija. Grāmatā "Pazemības ceļš", ko pāvests Francisks sarakstīja, būdams vēl kardināls, pievēršoties savas dzimtās Argentīnas korupcijas skandāliem, viņš runā par korupciju, kas ir dziļi iesakņojusies gan cilvēku, indivīdu, gan arī visas sabiedrības dziļākajos slāņos, ka tā tiek pieņemta kā pašsaprotama – ikdienišķa parādība, un tādējādi visu un visus notrulina un paralizē. Korupcija nav tikai dienesta stāvokļa izmantošana sava labuma gūšanai.

Pāvests uzsver, ka korupcijai ir cilvēku iekšējais stāvoklis, kas ir vērsts tikai uz sevi, noslēgtas sirds stāvoklis, lai sasniegtu savu labumu, pašpietiekamība un egoistiska izolācija. Turklāt vissliktākais, ka šādi cilvēki notic paši sev, padarot gandrīz par neiespējamas jebkādas izmaiņas. Lai kaut kas izmainītos, bieži vien ir jānotiek traģiskai katastrofai, kas var burtiski "izplēst vietu cilvēka dvēselē priekš otra, likt atvērties un mainīt dzīvi un ieradumus. Tas attiecas kā uz privātpersonu dzīvesveidu, tā arī uz politisko procesu norisēm. Būtiski, ka pāvests, runājot par korupciju, šķietami noliek spoguli priekšā arī pašai baznīcai un liek palūkoties arī uz pašas baznīcas "korumpētības un samaitātības svētulīgi apslēptiem vaibstiem," stāsta Meļņikovs.

Meļņikovs atstāsta paša piedzīvotu gadījumu šovasar Argentīnā kādā konferencē. Tur kāds jezuīts, pāvesta vienaudzis un viņa līdzbiedrs, kādā brīdi piecēlās un apmēram 250 cilvēkiem konferences laikā, kur tika spriests par to, vai pāvests Francisks tiešām ir liberāls, paziņoja, ka tas Bergoljo, ko viņš pazinis pirms daudziem gadiem, esot bijis pavisam citāds, nekā tagadējais pāvests.

Šo citādību vienaudzis raksturojis, lietojot visnotaļ sulīgu, negatīvu epitetu "maita", sakot, ka tai laikā, kad Bergoljo bijis jezuītu provinciālis jeb priekšnieks, viņš bijis ļoti autoritatīvs un stingrs cilvēks, piemēram, pārbaudījis jezuītu zābaku pazoles, lai pārliecinātos, vai viņi patiešām bijuši tajos smagajos darbos, kurp daudzreiz sūtīti. Šī viņa nostāja izraisījusi nesaskaņas ar citiem jezuītiem. Bet, redzot kā pāvests šobrīd darbojas, ko viņš māca un dara, pāvesta kādreizējais biedrs noticējis, ka Dievs "visus cilvēkus var izmainīt".

Meļņikovs atzīmē, ka šis stāsts gan vairāk norāda uz to, ka pāvests tiešām dzīvo ar to, ko māca un katrā situācijā meklē vislabāko iespējamo risinājumu. Argentīnā tajā laikā, kad Bergoljo bija jezuītu priekšnieks, bija politiski ļoti sarežģīta situācija, nedaudz līdzīga PSRS režīmam attieksmes ziņā pret politiskiem oponentiem un citādi domājošiem. Bergoljo jau tolaik meklēja risinājumus, lai no brutālas nošaušanas pasargātu savus padotos, un tāpēc bija ļoti stingrs.

Arī šobrīd pāvests ir situācijā, kurā viņš meklē vislabāko iespējamo pieeju mūsdienu izaicinājumiem un problēmām, tādēļ pāri visam uzsver Bībeles vēsts radikalitāti. Tā nav ērta vēsts vai viegla vēsts, bet spēj izmainīt cilvēku un sabiedrību attiecības un dzīvi.

Neskatoties uz viņa visnotaļ spēcīgajiem paziņojumiem, pāvests nav liberāls tādā ziņā, lai vienpersoniski mainītu baznīcas mācību, bet ir radikāls evaņģēlija vēsts sludinātājs, un to viņš dara tādā veidā, kas neatstāj vienaldzīgu, kā arī bieži vien izsauc pretrunīgas reakcijas un kritiku. Ir cilvēki, kuri gribētu skaidri un precīzi definētus likumus un rīcības šablonus, lai risinātu jebkuru neierastu situāciju, bet ir arī citi, kas izprotot cilvēku dzīves situāciju sarežģītību un neparedzamību, un vēlas, lai šīs realitātes netiktu ignorētas vai noliegtas, rezumē Meļņikovs.