'Zaķis cilpoja padarīt sev galu' – tētis bažīgs bērniem lasīt tautas pasakas  (137)

"Jau kuro reizi, lasot bērniem pasakas, pārliecinos, ka daudzi latviešu tautas stāsti patiesībā ir nederīgi. Man liekas, ka šīs pasakas bieži vien ir vairāk kaitīgas nekā labas," raksta tētis Jānis. Viena no pasakām, kas, viņaprāt, atvasēm nebūtu jādzird, ir par to, kā divi eži nolemj piemuļķot zaķi, lai varētu viņam izraut desmit ūsas: "Kāpēc lai mazam bērnam mācītu, ka ir labi muļķot otru ar nodomu nodarīt fizisku kaitējumu?"

Tomēr jo sevišķi tēti Jāni šokēja nesen no bibliotēkas sievas pārnestā pasaku grāmata ar stāstiem "Kas bailīgāks par zaķi" un "Sala derības ar zaķi". Pirmajā stāstā garausim apnika dzīve, jo pa dienu to vajāja mednieks ar suņiem, bet naktīs bija jābaidās no vilka. Zaķis nolēma doties mežā padarīt sev galu. "Kuram vispār varēja ienākt doma bērnu pasakā rakstīt par pašnāvību kā veidu, lai atbrīvotos no problēmām?" neizpratnē vīrietis. Savukārt otrajā pasakā galvenais varonis zaķis saderēja ar lauski, ka tas nevarēs garausi nosaldēt. Lauskis tik stipri saldēja, ka zaķim "acis no pieres leca ārā", bet tas vienalga nepadevās. "Un ko tas māca bērniem?" vaicā tētis. "Pēc tam brīnās, ka bērni sader uz bīstamām muļķībām. Bet, kāpēc ne? Ja jau mamma un tētis tādas pasakas lasa vakaros, tad jau tas prātīgi saderēt uz lietām, kuras tevi var nogalināt."

Lielākoties tās pasakas, kuras tēta ieskatā ir neatbilstošas bērnam, viņš pārveido, lasīšanas procesā mainot tām sižetu vai beigas. Piemēram, pasakā par eža kažociņu galveno varoni ezīti, kuram valdnieks prasīja palīdzēt izkļūt no biezokņa, Jānis ielika cietumā, jo adatainis par palīdzēšanu prasīja valdniekam meitu par sievu. "Tātad nonākam līdz brīdim, kad ezītis mežā gana govis trīs gadus. Viss ir bumbās, ganāmpulks aug," pasaku atstāsta tētis. "Vienu dienu piečāpo vietējais zemes valdnieks, kurš apmaldījies mežā, un prasa ezim palīdzību (turklāt pieklājīgi prasa). Ko ezis atbild: "Kālab ne? Dod man savu jaunāko meitu par sievu, tad tūlīt!" Normāli?"

Bērnu psiholoģe, trīs bērnu māmiņa un pasaku autore Anna Kašina atzīst, ka tautas pasakas dažkārt šokē, tajās ir daudz cietsirdības, taču tās nevar kaitēt bērna psihei, padarot viņu slimu vai nežēlīgu, ja atvase aug atbilstošā vidē. Apstākļos, kur mamma un tētis mīl un ciena viens otru, ģimenes locekļi pavada laiku kopā vakariņojot. "Šāda droša un mīlestības pilna vide bērnam ļauj pārvarēt nelielas bēdas, ar kurām viņš ikdienu sastopas," teic psiholoģe. Turklāt pat šķietami cietsirdīgo pasaku lasīšana ir veids, kā vecāki saviem bērniem var palīdzēt pārvarēt bailes, mācīt latviešu kultūru, universālas vērtības par to, kas ir labs un kas ir slikts.

Vecākiem pirms tautas pasaku lasīšanas derētu arī paturēt prātā, ka stāsti ir no vismaz 100 līdz 200 gadu senas pagātnes – laika, kad pusaudžu vecuma bērns varēja uzlikt lamatas, notvert pūkainu zaķēnu, nodīrāt to un no ādas uzšūt dūrainīšus. Bērni auga, redzot, kā dzimst telēni un sivēni, kā vairojas mājlopi. "Tāpēc "sadot pa ausīm" palaidnim vai to nopērt ar pātagu audzinošiem mērķiem – neskaitījās vardarbības akts," atgādina psiholoģe. Veroties no tā laika perspektīvas, mūsdienās gan būtu jāsaglabā pasaku vēstījuma nodošanas princips. Tikpat svarīgs kā stāsts ir arī mazo klausītāju jautājumi: "Kāpēc vīrs devās pie velna? Kāpēc galvenais varonis bija lācenes dēls? Kāpēc Laima vai Māra nāca tieši pie viņa? Tieši šāda saruna, kas balstīta bērna interesē par svarīgo, palīdz nogludināt nežēlīgā stāsta asos stūrus un izskaidrot, cik dažkārt sarežģīta bija senču dzīve un cik labi, ka mēs dzīvojam šobrīd."

Ja tomēr pasaka bērnā izraisa bailes, vecākiem vajadzētu ar atvasi pārrunāt, kas tieši viņu satrauc. Bailes un bēdas, kas mazajam klausītājam rodas stāsta klausīšanās brīdī, visticamāk, viņā bijušas jau iepriekš. Nepieciešams jautāt, no kā viņš baidās, kas viņu skumdina, aicina psiholoģe: "Mierīga un labvēlīga saruna ar tuviniekiem, nozīmīgajiem pieaugušajiem ir dziedinoša bērna dvēselei. Nereti kāda pasaka vai stāsts no paša personīgās bērnības ir vislabākais pavadonis, tikai jāmāk to izmantot."

Mammām un tētiem, kuru bērni nevēlas klausīties pasakas, psiholoģe iesaka sākt ar īsiem stāstiem no savas dzīves, piemēram, "kā bērnībā nokritu ar velosipēdu un nesāku raudāt", "kā es iegāju mežā un apmaldījos". Vai arī vecāki var pastāstīt atsevišķas daļas no saviem mīļākajiem stāstiem, smieklīgus stāstus, izmantojot ilustrētas grāmatas. "Galvenais – lasiet paši. Ir grūti uzaudzināt lasošu bērnu ģimenē, kur vecāki paši neatver grāmatu, bet brīvo laiku pavada datorā vai skatoties televizoru," pauž Kašina. Viņa arī mudina vienmēr paturēt prātā, ka tautas pasakas ir latviešu kultūra. Stāstot pasakas, kultūra tiek nodota bērniem: "Būtu ļoti skumji, ja mūsu bērni nezinās, kas ir Auseklis, Ūsiņš, Laima un Pērkons, toties no galvas varēs nosaukt visus multfilmas "Sūklis Bobs" personāžus."