Tajā skaidrots, ka, lemjot par biedrības reģistrēšanas atļaušanu, tiesai bija jārod atbilde uz jautājumu, vai biedrības mērķis panākt izmaiņas Latvijas likumos ir pretrunā ar Satversmi, likumiem, vai Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem.
Tiesas sprieduma motīvu daļā aprakstīts, ka no biedrības statūtos rakstītā var secināt, ka tās ieskatā būtu jāatceļ likumos noteiktie ierobežojumi apreibinošo vielu lietošanai. Tā kā Latvijā nav ierobežojumu alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu lietošanai pilngadīgām personām, tad jāsaprot, ka strīdus biedrība vēlētos panākt aizlieguma atcelšanu marihuānas un citu vielu, ar to acīmredzot domājot narkotiskās un psihotropās vielas, individuālai lietošanai.
Savukārt UR pēc būtības uzskata, ka šāds darbības mērķis ir pretrunā ar Latvijas likumdošanu. Reģistrs savā atbildē akcentējis, ka aicinājums grozīt normatīvo regulējumu, arī iniciējot attiecīgus grozījumus, pats par sevi nav pretrunā ar normatīvajiem aktiem, taču mērķis panākt šo grozījumu apstiprināšanu, kas legalizētu narkotisko vielu, tostarp marihuānas, lietošanu, jau ir pretrunā ar tiem.
Tiesa šādam apsvērumam nepiekrita, jo saskatīja tajā loģikas kļūdu. Tiesas ieskatā ierosināt kāda normatīvā regulējuma izmaiņas bez mērķa panākt šo izmaiņu īstenošanu ir bezjēdzīgi, jo normatīvo aktu regulējuma izmaiņu iniciēšana ir nesaraujami saistīta ar mērķi panākt, lai šādas izmaiņas tiktu realizētas.
Tiesa savā spriedumā atzina, ka piekrīt tam, ka iniciatīva mainīt noteiktu tiesisko regulējumu pati par sevi nevar būt pretrunā likumiem, taču tikai pie nosacījuma, ja šāda veida izmaiņas pašas par sevi nerada likumos nostiprināto vērtību diskreditāciju vai kā citādi negrauj valsts pamatus.
Spriedumā skaidrots, ka tiesai nebija pamata uzskatīt, ka biedrības definētais mērķis saistībā ar apreibinošo vielu aizlieguma atcelšanu varētu tikt aplūkots kā mēģinājums panākt labvēlīgus apstākļus narkomānijas veicināšanai un izplatībai. No lietā esošajiem materiāliem ir saprotams tas, ka biedrība atbalsta tādu koncepciju, ka saprātīgs cilvēks ir spējīgs pats, bez valsts iejaukšanās, noteikt, kas viņam ir labs un derīgs, līdz ar to valsts noteiktie aizliegumi ir nevajadzīgi.
Tiesa uzsvēra, ka jāņem vērā, ka personas izvēle lietot vai nelietot apreibinošās vielas ietilpst indivīda tiesību uz privāto dzīvi saturā, kas iekļauj tiesības uz savu ķermeni, arī nodarīt kaitējumu savai veselībai, pat izdarīt pašnāvību, kā norādīts Satversmes tiesas 2005. gada spriedumā. Šādā kontekstā tiesa uzskatīja, ka biedrības statūtos norādītais vērtējams arī kā centiens panākt izmaiņas ar likumu noteiktam pamattiesību ierobežojumam. Tiesas ieskatā tādam pamattiesību ierobežojumam, kas vērsts uz citu pamattiesību ierobežojuma tvēruma pārskatīšanu, būtu jābūt vēl jo vairāk samērīgākam.
Savukārt vērtējot biedrības vēlmi panākt izmaiņas Latvijā iedibinātajā baznīcas un valsts atdalījuma modelī, tiesa nesaskatīja valsts pamatvērtību apdraudējumu vai diskreditāciju, līdz ar to arī netika saskatīti pamati ierobežot biedrības reģistrāciju UR.
Tāpat spriedumā norādīts, ka ne Satversme, ne valsts naudas zīmes netiek uzskatītas par valsts simboliem. Spriedumā tiesa paudusi sapratni, ka strīdus biedrības mērķis ir apstiprināt par valsts himnu tādu kompozīciju, kuras tekstā netiktu pieminētas jebkādas atsauces uz reliģiskiem priekšstatiem, tostarp pieminēts dieva jēdziens. Tāpat biedrības priekšstatā šādas atsauces nebūtu pieļaujamas Satversmes tekstā un uz Latvijas emitētajām monētām. Tiesa secina, ka arī šādā kontekstā pēc būtības jautājuma risinājums slēpjas iniciēt atbilstošas izmaiņas normatīvajos aktos.
Tiesai nav saprotama pārsūdzētajā lēmumā ietvertā atziņa, ka izmaiņas valsts himnā vai Satversmē nav izdarāmas, pamatojoties uz viena tiesību subjekta vēlmi. Šajā sakarā spriedumā norādīts, ka biedrība nevienā brīdī arī nav apgalvojusi, ka attiecīgās izmaiņas būtu jāizdara, pamatojoties tikai pēc biedrības vēlmēm. Tas, ko izskatāmajā gadījumā tā vēlas panākt, ir reģistrēt biedrību, lai attiecīgi brīvprātīgas personu apvienības statusā varētu paust kopēju biedru viedokli par to, kādiem kritērijiem būtu jāatbilst valsts simboliem un kas tajos nedrīkstētu tikt iekļauts. Šāda viedokļa pareizība vai aplamība ir ārpus UR vai tiesas kompetences izskatāmās situācijas kontekstā, kurā var tikt izvērtēts vienīgi tas, vai minētais deklarētais mērķis nerada tiešu vai apslēptu potenciālu apdraudējumu valsts pamatvērtībām.
Spriedumā tiesa arī atsaucās uz 2011. gadā sabiedrības iniciatīvu platformā "Manabalss.lv" uzsākot parakstu vākšanu par esošās valsts himnas mainīšanu uz komponista Mārtiņa Brauna dziesmu "Saule, Pērkons, Daugava".
Ņemot vērā visus augstākminētos argumentus tiesa atzina, ka UR nebija tiesiska pamata liegt biedrības reģistrāciju.
Tiesas lēmumu vēl var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
