910086_88576939
Foto: stock.xchng
Kādēļ gan e-veselības laikmetā nevarētu būt kāds vienkāršs, elegants, elektronisks risinājums līdzšinējās papīra veidlapas vietā, kas jānēsā līdzi, lai to uzrādītu gan aptiekā, gan slimnīcā, gan pie ārsta, – šādas pārdomas pēc lielās pārcelšanās uz Latviju radās Lāsmai un viņas vīram Ojāram. Viņi pieder otrajai trimdas latviešu paaudzei. Viņu pieredzes stāsts par pirmajiem soļiem Latvijā uzdod jautājumu, vai mūsu valsts tiek līdzi laikam, kurā dzīvo tās pa visu pasauli izklīdušie pilsoņi, un vai rīkojas pietiekami, ja vēlas savest tos mājās pie Daugavas krastiem.

Piemēram, saistībā ar pieminēto veidlapu, rodas bažas, vai līdz šim pastāvošā kārtība ļauj Latvijai ātri un efektīvi atgūt no Vācijas puses izdevumus par senioru reemigrantu veselības aprūpi, ko vācu slimokase apņēmusies segt. Tiesa, atbildīgā iestāde gan atsevišķus soļus spērusi situācijas uzlabošanai.

Lāsma un Ojārs ir sasnieguši pensijas vecumu. Abi ir Latvijas pilsoņi, kuri nav te ne dzimuši, ne iepriekš dzīvojuši, taču Latviju uzskata par savām mājām un ģimenē runā latviski. "Esmu Vācijā dzimusi, Austrālijā uzaugusi, bet pēc tam nonācu Vācijā. Mājās sākuma gados runājām tikai latviešu valodā, bet skolā angliski mācījos. Tad bija posmi, kad latviešu valodā runāju tikpat daudz, cik angļu valodā. Tad Vācijā satiku Ojāru, apprecējāmies, un mūsu valoda ir latviešu valoda," saka Lāsma

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!