9. maijs Rīgā, golodomora propaganda un Staļins – 'Delfi' intervija ar profesoru Kotkinu  (168)

Sarunā ar Kotkinu, kuram 2014. un 2017. gadā iznākuši divi no trim apjomīgās Staļina biogrāfijas sējumiem (pirmais no tiem iekļuvis prestižās Pulicera balvas finālistu sarakstā), uzmanības lokā nonāk arī čekas maisu atvēršana. Kotkins slavē Latviju par lēmumu šos arhīvus beidzot publiskot.

Viņš arī skaidro, ka "Levada centra" dati, kas liecina par Staļina tēla uzlabošanos Krievijā, neieskandina nekādus trauksmes zvanus, bet vienkārši palīdz izskaidrot Krievijas sarežģīto vēsturi. Viņaprāt, pašreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins cenšas ieņemt Staļina varoņa tēlu.

Kotkins, kurš karjeras laikā daudzkārt devies pētniecības vizītēs uz Krieviju, aicina ļoti kritiski vērtēt vēstures politizāciju, kā vienu no piemēriem minot golodomoru, kas, viņaprāt, lai gan ir daļa no plašākiem traģiskiem notikumiem, vienlaikus ir Ukrainas propagandas produkts.

Kuru reizi jau viesojaties Latvijā?

Pirmo reizi šeit ierados 1989. gadā, tas bija ļoti neparasts laiks. Satiku Tautas frontes pārstāvjus, kā arī citus politiskos aktīvistus. Nākamā reize bija 2000. gadā, tas bija projekts saistībā ar augstākās izglītības kvalitāti. Es biju studiju programmu kvalitātes izvērtēšanas konsultants. Rakstīju pēc tam ziņojumu par saviem novērojumiem, kāda ir augstākā izglītība bijušās PSRS un tās satelīta valstīs. Tātad vienreiz ar politiskajiem aktīvistiem, otrreiz uzturējos vairāk universitātēs.

Pirms pirmās vizītes rūpīgi gatavojos. Zināju šo to par Rīgu, Latviju, par vēsturi, tostarp Hanzas periodu, Krievijas impēriju, neatkarības laiku un padomju laikiem. Tas bija saviļņojoši – pēc visa tā, ko biju lasījis, šeit ierasties un redzēt pašam savām acīm. Rīga ir maģiska, tā ir īsts dārgums. Tā laika gaitā ir ievērojami augusi. Tu lasi grāmatā, redzi fotogrāfijas, bet tad pieredzēt pašam bija ārkārtīgi aizraujoši.

Es pirmajā reizē satiku cilvēkus, kas centās saprast, ko domā Gorbačovs. Uzminēt. Un ko tas nozīmē Latvijai, kādas iespējas īsti paveras. No tā laika atceros pamatīgas diskusijas par to, cik tālu iespējams iet – vai iet līdz galam un neatkarībai? Vai varbūt būt nedaudz piesardzīgiem, tā, lai nesaņemtu pārāk smagu prettriecienu? Tas viss notika vēl pirms Berlīnes mūra krišanas, un līdz ar to iedomāties, ka Padomju Savienība varētu vienkārši sabrukt, vēl nebija tik vienkārši. Lielākā daļa to nepieļāva, tāpēc saruna par to, kādu taktiku īsti izvēlēties, nonāca debašu lokā arī Rīgā. Man bija iespēja to pieredzēt. Fascinējošas atmiņas.

Jau tolaik varēja droši teikt, ka Baltijas valstis atšķiras no citiem Padomju Savienības reģioniem. Piederības sajūta padomju iekārtai šeit bija krietni vājāka. Bet vienlaikus bija jāpatur prātā, ka Padomju Savienība ir milzu valsts ar lielu armiju, policiju un čekas iekārtu. Bija jābūt piesardzīgiem.

Kāpēc, jūsuprāt, bija šī atšķirība?

Par šo atšķirību zināja un zina visi. Un iemesls tai ir Baltijas valstu pieredzētā pirmskara neatkarība. Arī Somija un Ukraina – šīs valstis 20. gadsimta pirmajā pusē bija spējīgas pamest Krievijas impēriju, atdalīties no tās. Un šī atmiņa pašos pamatos ir svarīgs aspekts, domājot arī par Baltijas valstīm pēc PSRS sabrukuma. Tas arī veido šo atšķirīgo stāvokli salīdzinājumā ar Baltkrieviju un Kaukāza valstīm.

Kāda Latvija ir mūsdienās?

Latvija ir Eiropas Savienības valsts, valūta ir mainījusies, Latvija ir NATO valsts. Tās ir fundamentālas pārmaiņas, par kurām cilvēks saprot, pirms vēl izkāpis Rīgas lidostā no lidmašīnas. Vienlaikus blakus kaimiņos esošā Krievija, salīdzinot ar deviņdesmitajiem gadiem, ir kļuvusi aktīvāka un vairāk pamanāma. Tā uzdrīkstas vairāk.

Lai gan neredzu tik lielas izmaiņas tajā, kā mainījusies sabiedrība, ir skaidrs, ka dzīves līmenis ir ievērojami uzlabojies. Jauni talantīgi, ambiciozi cilvēki var atrast vietu, lai realizētos, izpaustos un sasniegtu savus mērķus. Padomju Savienībā nekā no tā nebija. Jūs, manuprāt, arī uztraucaties par Eiropas Savienības stabilitāti. Ir labi uztraukties un būt tās iekšpusē, nevis vērot no ārpuses, esot bez iespējas ko ietekmēt.

Ko jūsu studenti Prinstonā, kad runājat par šo reģionu, domā par Latviju un Baltijas valstīm?

Te ir paradokss, kas gan diez vai kādu pārsteigs. Latvija bija visvairāk attīstītā Padomju Savienības daļa, Baltija bija tāda kā padomju Rietumi. ASV bija svarīgi saprast tieši Baltiju, jo tā bija šī visvairāk attīstītā daļa milzu valstī. Bet, kad Latvija ieguva neatkarību, tā kļuva par mazu valstiņu Eiropas perifērijā. Līdz ar to studentiem ASV zuda interese. Paradokss ir tajā, ka Latvijas brīvība un neatkarība savā ziņā ir mazinājusi interesi par Latviju. Arī tāpēc, ka Latvija vairs nav Padomju Savienības problēma, tā tagad ir vienkārši daļa no Eiropas Savienības, bet šajā blokā ir daudzas citas, lielākas, valstis, kas piesaista uzmanību. Es tiešām tagad nevarētu teikt, ka par Baltijas valstu studijām ASV būtu liela interese.

Vai šo interesi par Latviju nemainīja Krievijas agresija Ukrainā un Krimas okupācija? Daudzi starpvalstu politologi un cienījami mediji šajā kontekstā pievērsa uzmanību arī Moldovai, Kazahstānai, kā arī Baltijas valstīm.

Neviens ASV netic, ka Baltijas valstīm draud kādas nepatikšanas. NATO ir ļoti nopietna organizācija, un ASV visu laiku ir norādījušas, ka 5. pants ir spēkā. Pat tad, ja ASV prezidents izteicis kādas divdomīgas tēzes, ASV savu nostāju nav mainījušas.

Tāpēc es tiešām nedomāju, ka mēs varētu likt Ukrainu un Latviju vienā un tai pašā kategorijā. Kāds no jums varbūt to tā uztverat šeit, bet mēs noteikti tā neuztveram ASV. Mēs redzam pamatīgu atšķirību tajā, vai valsts ir vai nav NATO sastāvā un vai saņem NATO drošības garantijas. Ir skaidrs, ka kopumā ir bažas par pašu reģionu, bet ne specifiski par Latviju, Lietuvu vai Igauniju.

Gan ASV vēstniece Latvijā, gan daudzi citi diplomāti ir atkārtojuši, ka 5. pants ir akmenī cirsts, taču, neskatoties uz to, publiskajā telpā šī diskusija aizvien vēl mēdz parādīties. Vislielākie skeptiķi dažkārt min, ka arī pirms Otrā pasaules kara Latvijai bija sabiedrotie, taču tā laika notikumi izvērtās traģiski un beidzās ar okupāciju.

Tolaik Rietumos nebija tādas lietas kā sabiedrotie. Ja kāds tā domāja, tā bija ilūzija un muļķības. Tāda veida partnerības vienkārši nebija. Latvija pirms kara centās būt neitrāla starp Vācijas un padomju lielvarām. Centās pārlieku nenosliekties kāda spēka pusē. Mūsdienu Latvijas rīcība ir pavisam cita. Pirmkārt, Latvija vēlas atrasties aliansē ar rietumvalstīm. Otrkārt, tagad ir NATO, nekā tamlīdzīga tolaik nebija.

Bailes un analīze tomēr ir divas dažādas lietas. Cilvēciskā līmenī bailes ir saprotamas, bet, lai kopumā izprastu ainu, mums jābūt analītiskiem un ar vēsu prātu. Ja Latvija, atrodoties NATO, aizvien vēl jūtas nedroši, es vienkārši nezinu, ko vēl mēs varam iesākt, lai to mainītu. NATO ir varenākā militārā alianse pasaules vēsturē. Ja jums ar to nepietiek, tad jūs nekad nejutīsities drošībā.

Jūs esat uzrakstījis tūkstošiem lapaspuses par Staļinu un staļinismu. Kopumā par šo tematu ir grāmatu pārbagātība. Vai maz ir palicis kas nepateikts un neizpētīts?

Jā, ir lērums grāmatu par Staļinu. Man pašam mājās ir tūkstošiem tādu. Kāpēc lai kāds uzvestos tik muļķīgi un rakstītu vēl vienu? Kādu labumu tas varētu dot? Pirmkārt, Staļina privātais arhīvs pētniecībai kļuva pieejams tikai 1999. gadā. Tātad visas grāmatas pirms tam ir bez šīs vērtīgās informācijas. Vēl jo vairāk, šis arhīvs nekļuva publisks vienā dienā, bet pakāpeniski. Vēl šodien mēs iegūstam piekļuvi dokumentiem, par kuriem nezinājām iepriekš.

Otrkārt, daudzas Staļinam veltītās grāmatas ir mitoloģija. Tās balstās uz teikām, baumām un anekdotēm. Ir piemēri tam, ka cilvēks pārdzīvo režīmu, dodas emigrācijā un uzraksta grāmatu par Staļinu. Un tad top stāsti, kā šis cilvēks atminas 30 vai 40 gadus senus notikumus, kā skolas pagalmā ieradies Staļins, solot visus noķert un ieslodzīt. Cilvēki 12 gadu vecumā it kā zinājuši – Staļins visus noslepkavos. Šāda veida stāstus mēs, vēsturnieki, uzskatām par drazām. Tie ir atmiņu krājumi, kas tik bieži pārveidoti režīma nežēlīguma iespaidā. Ir jāspēj atsijāt piepušķotās atmiņas par šo laiku. Ir jāspēj iegūt vairākus, nevis tikai vienu, uzticamus avotus rakstītajam un jācenšas izmantot tādu informāciju, kas rakstīta jau tolaik, nevis rekonstruēta desmitiem gadu pēc notikušā.

Ja cilvēki arī tā domāja, ka Staļins ir ļauns un bīstams, vai viņi to teica arī 1922. gadā vai 1925. gadā? Mums tam vienkārši tik bieži trūkst pierādījumu. Līdz ar to vēsture ir jāpēta, lūkojoties uz priekšu, nevis atpakaļ. Jāpēta avoti, kas ir pārbaudāmi.

Treškārt, lielākā daļa grāmatu par Staļinu ir ļoti fragmentētas. Staļins un kultūra, Staļins un politika, Staļins un terors, Staļins un lauksaimniecība, Staļins un ārpolitika, kas vēl atsevišķi nodalīta no temata par Staļinu un Āziju, Staļinu un Eiropu, bet šis sadalījums ir mākslīgs, tāpēc esmu centies strādāt pie tā, lai šos tematus neatrautu vienu no otra. Viņa dzīve nebija šādi sadalīta.

Ja jūs sēdētu viņa kabinetā, kas ir tikai nedaudz lielāks par šo telpu, kurā runājam, jūs redzētu galdu un 24 krēslus, un pie viena no tiem, nevis galā, bet sāņus, sēdētu Staļins. Viņš sēdētu viens vai ar padomniekiem, un katru dienu viņa priekšā tiktu likti dokumenti, tā varētu būt pat novele, kurā viņš paģērē izcenzēt kādu epizodi, uzreiz pēc tam varēja ienākties ziņojums par ekonomiku vai kāds tehnisks priekšlikums par to, kādā izmērā būtu jābūt tankiem vai skolas burtnīcām, un pēc tam secībai pievienojās slepenā dienesta ziņas par japāņu manevriem Mandžūrijā. Vakarā seko filma, par kuru jāizlemj, kuras ainas ir jāpārveido, bet filmas vidū ienākas ziņas par nacistisko Vāciju. Jūs redzat, viņa ikdiena nav atrauti sadalīta gabaliņos pa tematiem, tie ir sajaukušies visi kopā. Un tā arī uz Staļinu ir jāskatās, nevis jāmēģina mākslīgi sašķelt.

Jūs saprotat, ASV mums ir Losandželosa, kas ir kultūras industrijas centrs, Ņujorka – finanšu, bet Vašingtona – varas centrs. Staļina režīmā šādu sadalījumu jūs nevarat atrast, tur centrs bija visam viens. Turklāt tas koncentrējās ne tikai vienā pilsētā, bet pat vienā birojā. Un kā mēs šajos apstākļos varam šos lielumus nodalīt, vienlaikus pretendējot uz realitātes atspoguļošanu?

Ja jūs palūkotos "Netflix" satura izvēlē, jūs redzētu visai daudz filmu un seriālu par holokaustu, nacistisko režīmu, Hitlera nežēlību, bet ir ārkārtīgi grūti atrast teju jebko par Staļina teroru, golodomoru Ukrainā. Vai varam runāt par viena ļaunuma komercializāciju? Ja tā, kāpēc tajā neiekļaujas padomju režīms?

Jāatceras, ka lielais bads bija visā Padomju Savienībā, nevis tikai Ukrainā. Šī bada laikā arī pašā Ukrainā gāja bojā krievi, jo bads nezina tautību un valodu, kurā jūs runājat. Golodomora ideja ir propaganda, jo tas patiesībā ir visas Padomju Savienības bads, nevis vienas tautas. Bads postīja dzīves arī Murmanskā, Arhangeļskā, bet vistraģiskāk – Kazahstānā. Es atkārtošos, mums jābūt ļoti piesardzīgiem ar vēstures politizāciju. Bads Ukrainā, manuprāt, ir mēģinājums pielīdzināt ukraiņu traģēdiju holokaustam. Dot viņiem savu holokaustu. Bet šis nav tas veids, kā strādāt ar vēsturi pienācīgi.

Man grūti spriest, kāpēc "Netflix" nav atrodami materiāli par padomju režīmu, es neskatos "Netflix", to skatās mana sieva un bērni. Bet vienlaikus mēs ASV esam ļoti informēti un izglītoti par padomju režīmu. Es Padomju Savienības vēsturi Prinstonas Universitātē mācu jau 30 gadus. Esmu mācījis daudzus doktorantus, kas tagad ir profesori augstskolās. Manas grāmatas par Staļinu ir pirktas un lasītas. Es noteikti neteiktu, ka trūkst informācijas par šo tematu. Es tikai vēlos atgādināt, ka mums ļoti jācenšas vēstures jautājumos būt precīziem un izvairīties no tās politizēšanas.

Saprotu par akadēmisko līmeni. Bet kā paliek ar komercializāciju?

Ja jūs dzīvotu ASV ilgāku laiku, tad redzētu, ka vēsture kopumā masu kultūrā izpelnās visai maz uzmanības. Tajā līmenī, kur tomēr šī uzmanība tiek pievērsta, tā parādās stāstā par ASV dibināšanu un to dibinātājiem. Lai kādā komerciālā formātā jūs domātu, tieši šis temats visur būs pārliecinoši numur viens. Tomass Džefersons un Džordžs Vašingtons, Abrahams Linkolns, ASV vēsture pieder viņiem.

Viņi aizņem gandrīz visu tirgu. Vienlaikus jāatceras, ka vēsture kopumā ir tikai neliela daļa no ASV kultūras. Un tikai tālu, tālu, tālu aiz šiem stāstiem maza daļa ir arī nacistiskajam režīmam. Ja tā ir tiesa, ka Staļina Padomju Savienība nav proporcionāli atspoguļota filmās, man tam nav skaidrojuma.

Vai jūs uzticaties "Levada centra" socioloģijai Krievijā?

Jā, viņi ir profesionāļi.

Tādā gadījumā man ir jautājums par datiem saistībā ar Staļina uztveri Krievijā. Viņu pētījumos uzrādās tendence, ka neilgi pēc Putina nākšanas pie varas cilvēki Staļinu biežāk vērtēja kritiski, desmitgades beigās šī attieksme jau kļuvusi par drīzāk vienaldzīgu, bet pēc kara Ukrainā kritiskā attieksme pret Staļinu samazinājusies un kļuvusi vairāk pozitīva. Vai, jūsuprāt, šie dati atspoguļo patieso Krievijas iedzīvotāju noskaņojumu pret Staļinu?

Šajās aptaujās ļoti būtiski ir, kā ir uzdots jautājums. Kāds specifiski un precīzi ir formulējums. Pirmkārt, mums ir jāsaprot, ka Staļins bija Padomju Savienības līderis laikā, kad tā uzvārēja lielāko karu pasaules vēsturē. Jā, jūs varētu teikt, ka karš netika uzvarēts Staļina dēļ, bet drīzāk pat par spīti tam, ka viņš bija šis līderis. Jā, jūs varat teikt, ka viņa vadības spējas bija vājas, ka būtu iespējams izvairīties no daudziem upuriem, kā arī pats karš varēja būt īsāks. Jūs varat izvēlēties, kādu argumentu vien vēlaties.

Bet jūs nekad nevarēsiet izmainīt to, ka tieši Staļins bija Padomju Savienības līderis laikā, kad tika uzvarēts karš. Līdz ar to Krievijas vēsturē vismaz daļēji Staļins mūžīgi paliks pozitīva tēla lomā. Šie paši cilvēki, kas viņu vērtē pozitīvi, tikpat labi var arī zināt par teroru, par badu, par deportācijām. Un viņi, pat to visu apzinoties, novērtē to daļu, kurā tiek uzvarēts karš. Padomājiet – ja Hitlers būtu uzvarējis karu, kāda būtu viņa reputācija mūsdienu Vācijā? Arī tad tā nebūtu vienpusēji tikai negatīva. Būtu pozitīvais, būtu negatīvais, cilvēki to vērtētu, un uzvarai karā būtu sava loma šajā vērtējumā.

Hitlera režīms bija asiņains, tāds pats bija arī Staļina. Krievi nav nekādi muļķi, viņi labi zina, ka Staļins noslepkavoja daudzus jo daudzus cilvēkus. Un viņi to zina pat tad, ja propaganda cenšas šo slepkavniecisko daļu klusināt. Ģimenes Krievijā pašas tieši pieredzēja šīs šausmas. Es nezinu par jūsu ģimeni tieši, bet Krievijā katrs zina kādu citu ģimeni, kurā kāds gāja bojā Staļina režīma dēļ. Arī viņi tika noslepkavoti, izsūtīti uz gulagiem. Bet viņi arī zina, ka Staļina laikā tika uzvarēts karš, iegūti kodolieroči, kā arī valsts kļuva par lielvaru. Un, to visu zinot, kā jūs varat iedomāties, ka kāds cits Krievijas līderis varētu būt vēl lielāks krievu acīs nekā tieši Staļins? Jāatceras, ka pat Hruščova laikā, kad parādījās publiska kritika par Staļinu, pat tolaik ne visi viņu vienpusēji nosodīja.

Jā, šie dati un viņa reitings preses un propagandas ietekmē var nedaudz pamainīties, bet tas nemaina to, ka arī nākotnē Staļins paliks ļoti svarīga figūra Krievijas nacionālajā pašapziņā.

Putina režīms cenšas atdarināt vēl vienu Staļinu. Radīt jaunu iespaidu par Krievijas varenību. Es to neatbalstu, neakceptēju, bet saprotu. Šis režīms izmanto īstu vēsturi un sagroza to savu mērķu labad.

Runājot par uzvaru karā, – katru gadu Rīgā Uzvaras laukumā pulcējas vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku, liela daļa no tiem nes līdzi padomju simbolus. Ko tas stāsta par Latviju?

Vai jūs pats šeit saredzat kādu problēmu?

Protams, šis režīms, kura uzvaru cilvēki svin, bija asiņains. Mēs šo vēsturi labi zinām. Taču atcerēsimies, ka mēs dzīvojam brīvā, demokrātiskā sabiedrībā. Šiem cilvēkiem, kas svin 9. maiju, viņiem šis karš ir īsts. Viņi neizdomā viltus iemeslu, lai radītu kādu bijušu karu. Es šeit vienkārši neredzu problēmu. Problēma man rodas tikai gadījumā, ja šie pūļi ir vardarbīgi noskaņoti. Bet, ja viņi miermīlīgi pauž savu pārliecību brīvā, demokrātiskā valstī... kas tādā gadījumā vispār ir brīvība? Brīvība ir arī spēja cienīt citu cilvēku viedokli un perspektīvu. Un to saka arī Rīgā dzimušais Jesaja Berlins (Kotkins Rīgā Jesajas Berlina dienā lasīja lekciju - aut. piez.). Šiem cilvēkiem ir sajūtas, ko viņi vēlas piedzīvot, un tāpēc viņi 9. maijā vienojas kopībā.

Latvijai ir jābūt stiprai valstij. Stiprai valstij ir nepieciešams spēt nodrošināt vietu atšķirīgiem uzskatiem. Spēt pieņemt, ka var būt svinības arī par tādu vēsturi, kuru daļa valsts var arī nepieņemt. Ja jūs to spējat pieņemt, tad esat spēcīgi un pašpārliecināti, nevis bailīgi. Latvijai vairs nav jābaidās par savu neatkarību. Un, kad šie 100 tūkstoši maršē gājienā, jūs vienkārši sakiet – jā, dariet to, Latvija ir brīva valsts.

Jums arī jāsaprot, ka šie notikumi ir pavisam neseni, palikuši cilvēku atmiņā. Kas notiks, kad VDK dokumenti tiks atvērti? Tad būs krietni grūtāk šo vēsturi asimilēt. Bet tas ir nepieciešams. Tikai tāda valsts, kas spēj pārvarēt vēstures sadursmes un asimilēt savu vēsturi, var sevi dēvēt par spēcīgu.

Palūkojieties uz Vāciju. Tas ir ļoti ievērojams stāsts. Viņi ir pārvarējuši ārkārtīgi sarežģīto vēsturi. Esmu sajūsmā, kā šī valsts ir spējusi tikt galā ar milzu grūtībām. Tā mūsdienās ir lieliska valsts! Latvijai jāspēj paveikt to pašu.

Kad atvērsies VDK arhīvs, tur nebūs tikai krievi. Vai Latvija tam ir gatava? Arī latvieši Padomju Savienības režīmā ir darījuši briesmu lietas. Mums ir jāspēj pieņemt un izprast šo vēsturi. Mums jāmāca bērniem šī vēsture. Mēs nevaram mūžīgi teikt, ka stāstā par Staļinu ir tikai un vienīgi upuri un ka šajā stāstā nav iesaistīti arī latvieši. Šīs ieņemamās lomas bija ārkārtīgi dažādas, un diemžēl totalitārā režīmā izvēle par tām ir ārkārtīgi sarežģīta. Cilvēks šo izvēļu priekšā domā ne tikai par sevi, bet arī par savu ģimeni, savām iespējām izdzīvot. Visi nevar būt kā Andrejs Saharovs. Mums visiem nav tādas drosmes un spēju.

Mums ir jāspēj būt saprotošiem, īpaši laikā, kad gaidāma čekas dokumentu publiskošana. Es šeit pat nerunāju par politiķiem, bet par plašāku cilvēku klāstu, kuru vārdi izgaismosies, – tie būs rakstnieki, žurnālisti, mākslinieki, zinātnieki. Tas būs skaļi un netīri. Bet mēs nevaram no tā slēpties. Tāpēc, ka tā ir mūsu pašu vēsture.

VDK dokumenti būs patiesi un nepatiesi vienlaikus. Iedomājieties, VDK darbiniekam jāatskaitās savam priekšniekam. Augstākstāvošais saka, ka darbiniekam jāsavervē seši ziņotāji. Bet viņam, teiksim, ir tikai pieci. Tad nu viņš sesto var safabricēt. Šī viltus ziņotāja vietā var sarakstīt lērumu lietu tā, it kā tās būtu patiesas. Tad tas nokļūst arhīvā. Kā mēs tagad varam zināt, kurš no sešiem ir izdomāts un kurš ne? Varbūt viltus kartītes bija diviem, nevis vienam, bet varbūt kādā reizē visiem sešiem.

Ja vien mēs šo VDK darbinieku nevaram mūsdienās iztaujāt, tad mēs nekādi nevaram to vairs uzzināt. Neskatoties uz to, sabiedrībai ar šiem dokumentiem ir jāsaskaras, un tā tādējādi var kļūt stiprāka.

Aleksandrs Solžeņicins pēc atgriešanās dzimtenē 1994. gadā skatījās uz apkārt notiekošo un sacīja, ka Krievija savus bērnus nodevusi nabadzībai. Decembrī viņam būtu apritējuši 100 gadi. Ko viņš teiktu mūsdienās, redzot cilvēku dzīvi Krievijā?

Solžeņicins bija liela personība. Lielisks rakstnieks un cilvēks. Aizstāvēja morālās un garīgās vērtības. Mūsdienās ir ļoti neierasti dzirdēt, kad kāds runā par morāli. Viņa kā cilvēka mums ļoti pietrūkst. Viņam bija absolūta taisnība par Padomju Savienību, tā bija ne tika politiski ļauna, bet arī morāli ļauna. Viņš to uzsvēra, un bija ārkārtīgi būtiski, ka tieši viņš to uzsvēra. Viņš kritizēja arī Rietumus, jo neredzēja, ka paši Rietumi dzīvotu saskaņā ar garīgajām un morāles vērtībām. Viņš zināja, ka Rietumi tikai izlikās, ka šīs vērtības īsteno, lai gan bieži tie bija māņi.

Kad atgriezās Krievijā, Solžeņicins redzēja pornogrāfiju, ikdienas komercializāciju un nabadzību. Vai viņš savos novērojumos kļūdījās? Es to nezinu, bet zinu, ka viņā bija vērts klausīties. Viņš domāja par to, kādu izglītību un vērtības ir vērts nodot nākamajām paaudzēm.

Zināt, padomājiet arī par to, ka Latvija šobrīd ir laimīga valsts. Jā, tā neizskatījās tik veiksmīga, jo tika iespiesta starp nacistiem un padomju režīmu, bet, lūdzu, skatieties uz Latviju šodien, tas ir ievērības cienīgs stāsts. Maza, jauna neatkarīga valsts, kas atradusi savu vietu Eiropas Savienībā un NATO. Tas ir brīnums. Par spīti visām briesmu lietām, vēsture mēdz arī novest līdz labam rezultātam. Es esmu ļoti optimistisks par to, kāda šodien izskatās Latvija.

Solžeņicins par Krieviju justos tāpat?

Viņš ļoti daudz domāja par Krievijas lepnumu. Vēlējās, lai krievu cilvēki to atgūst. Jautājums ir par to, kas ir tās metodes, ar kurām šo lepnumu iespējams atjaunot.