Valsts Kontrole par rehabilitāciju: pasākumi 'uz papīra' un divu grozu nākotne  (28)

"Mēs arī paužam bažas – ņemot vērā izmaiņas, kas stājas spēkā šogad ar divu veselības aprūpes pakalpojumu grozu ieviešanu, vispār nav skaidrs, kādā veidā rehabilitācija būs pieejama samazinātā groza saņēmējiem. Mēs uzskatām, ka riski un personu ar invaliditāti skaits valstī varētu pieaugt," tā par valsts veselības apdrošināšanas ieviešanu saka Inga Vārava, VK padomes locekle un Revīzijas departamenta direktore.

VK atgādina, ka agrāka rehabilitācijas uzsākšana ir viens no instrumentiem, lai cilvēks pēc slimības iespējami ātrāk varētu atgriezties darbā. Tomēr revīzijā konstatēts, ka pacienti darbspējīgā vecumā nepieciešamos rehabilitācijas pakalpojumus nesaņem gana ātri. Turklāt no kopējā ambulatorās rehabilitācijas pakalpojumu saņēmēju skaita tikai 8 % cilvēku strādā. Pieaug arī slimības pabalstu saņēmēju skaits, kuriem saslimšana ilgst vairāk par pusgadu, un personu skaits, kuriem darbnespējas lapā norādīts cēlonis "arodslimība".

"Daudzi jomas attīstības pasākumi, kas atrodami Veselības ministrijas politikas dokumentos, ir palikuši "uz papīra". Kamēr tā ir, cieš pacients, kurš nesaņem nepieciešamo palīdzību. Piemēram, laikā, kad arvien biežāk dzirdam satraukumu par darbaspēka trūkumu, cilvēkiem darbspējīgā vecumā medicīniskā rehabilitācija netiek nodrošināta savlaicīgi un nepieciešamajā apjomā, lai gan divu gadu laikā darbnespējas gadījumu skaits darbaspējīgiem cilvēkiem pieaudzis par 15 %," par revīzijā secināto stāsta valsts kontroliere Elita Krūmiņa.

VM tradicionāli kā lielāko veselības aprūpes attīstības ierobežojošu faktoru min veselības aprūpes nepietiekamo finansējumu. Tomēr VK ieskatā svarīgi ne tikai nodrošināt pienācīgu finansējumu kvalitatīvu rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanai, bet arī noteikt un īstenot mērķtiecīgu rehabilitācijas politiku, kas atbilst gan valsts prioritātēm, gan valsts finansiālajām iespējām. "Mēs uzskatām, ka mūsu valstī pastāvoši iemesli meklējami konceptuālas pieejas neesamībā rehabilitācijas jomas attīstībai," saka Vārava.

VK padomes locekle arī norāda, ka rehabilitācija ir aprūpes filosofija, kas palīdz cilvēkam pēc traumas vai saslimšanas iekļauties un normāli funkcionēt savā kopienā.

"Veselības aprūpes process sākas ar savlaicīgu slimības atklāšanu, pēc tam seko specializēta un kvalificēta ārstēšana, kurai jāturpinās ar atbilstošu rehabilitāciju. Ja šis pilnais veselības aprūpes cikls netiek nodrošināts, tad kavējas gan veselības rādītāju uzlabošanās, gan arī palielinās veselības aprūpes izmaksas. Līdz ar to, ja rehabilitācijai netiek veltīta pietiekama uzmanība, tad skaidrs, ka milzīgās investīcijas ārstniecībā var būt mazāk efektīvas," atzīst Vārava.

Pasaules Veselības organizācija kā vienu no problēmām, kas traucē rehabilitāciju attīstīt valstīs, ir norādījusi uz valstu politikas neesamību, nespēju plānot un nespēju noteikt prioritātes. "Mums diemžēl nācās konstatēt, ka Latvijā ir tieši šī situācija," par revīzijā atklāto atzīst VK padomes locekle. Šo iemeslu dēļ arī Latvijā rehabilitācija netiek uztverta kā būtiska un pilnvērtīga veselības aprūpes sastāvdaļa.

VK revīzijā atklājusi četras galvenās problēmas.

Pirmkārt, VM nav noteikusi prioritātes valsts apmaksātiem medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumiem. Tās nav sasaistītas ar augstajiem saslimstības, hospitalizācijas, invaliditātes un mirstības rādītājiem

Otrkārt, pat, ja VM arī ir definējusi nepieciešamību no valsts budžeta finansēt rehabilitācijas pakalpojumus noteiktām pacientu un diagnožu grupām, iestāde nav skaidri definējusi rezultātus, kas jāsasniedz un kā tos izmērīt, lai spētu novērtēt, vai rehabilitācija ir bijusi efektīva.

Treškārt, netiek arī veikts sistēmisks rehabilitācijas procesa kvalitātes izvērtējums, to pilnībā atstājot katras atsevišķas ārstniecības iestādes ziņā.

Ceturtkārt, revīzijā secināja, ka VM rīcībā nav arī datu par iedzīvotāju rehabilitācijas vajadzībām, jo vienkopus netiek uzkrāta informācija par pacientu gaidīšanas rindām, tāpēc nav iespējams plānot nepieciešamos rehabilitācijas pakalpojumu.

"Tā kā Veselības ministrijas rīcībā nav datu ne par pacientu rehabilitācijas vajadzībām, ne par rehabilitācijas procesā panāktajiem rezultātiem, šobrīd nav iespējas izvērtēt, vai rehabilitācijai izlietotie valsts līdzekļi ir bijuši efektīvi. Un nevaram novērtēt, vai šie līdzekļi izlietoti, lai tos investētu tieši tur, kur tas visvairāk vajadzīgs, kāds ir pienesums," secina VK pārstāve.

Īpašu vērību revīzijā VK pievērsa tam, cik pieejami ir rehabilitācijas pakalpojumi cilvēkiem darbspējas vecumā no 18 līdz 59 gadiem. Vārava secina, ka statistikas dati nav iepriecinoši: salīdzinot ar 2015. gadu, 2017. gadā ir palielinājies par 15%, pieaug slimības pabalstu saņēmēju skaits, kuriem saslimšana ilgst vairāk nekā 26 nedēļas. 30% gadījumu šeit jau pastāv invaliditātes risks. Latvijā pieaug arī personu skaits, kuriem darbnespējas lapā norādīts cēlonis "arodslimība".

"Lai rehabilitācijai būtu jēga, šie pakalpojumi ir jāsniedz savlaicīgi. Īpaši, lai cilvēks varētu atgriezties darbā, ne tikai, lai novērstu invaliditāti," saka VK pārstāve.

Taču revīzijā konstatētais liek secināt, ka rehabilitācija nepietiekami fokusējas uz cilvēka veselības saglabāšanu un uzlabošanu, kā arī darbspēju atjaunošanu. Medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumi pacientiem darbspējīgā vecumā, revīzijas veicēju ieskatā, netiek nodrošināti savlaicīgi un nepieciešamajā apjomā. Vispirms jau atklājās, ka nav speciāla pakalpojumu klāsta cilvēkiem, kuriem ir darbspējas apdraudoša saslimšana, turklāt no kopējā ambulatorās rehabilitācijas pakalpojumu saņēmēju skaita tikai 8% ir slimības pabalstu saņēmēji darbspējīgā vecumā. Tāpat nav arī vērojama tendence, ka rehabilitācijas pakalpojumu saņēmēju skaits pieaugtu ātrāk nekā saslimušo slimības pabalstu saņēmušo skaits.

Revīzijā apkopotā statistika liecina, ka procentuāli vismazāk rehabilitācijas pakalpojumus saņem tie pacienti, kuriem darbnespēja ilgst līdz 12 nedēļām.

No 2014. līdz 2017. gadam finansējums rehabilitācijai palielinājies par aptuveni 30 %, un VM plānojusi, ka rehabilitācijas pakalpojumi jāuzlabo tieši pacientiem ar onkoloģiskajām un sirds un asinsvadu saslimšanām. Taču revīzijā konstatēts, ka līdz šim nav izpildīts neviens no noteiktajiem uzdevumiem. Nav palielināta pakalpojumu pieejamība onkoloģiskajiem pacientiem, nav sagatavota kardioloģiskās rehabilitācijas programma, lai uzlabotu pacientu dzīves kvalitāti, saglabātu vai uzlabotu darbspējas un novērstu nepieciešamību nonākt stacionārā.

Rehabilitācijas pakalpojumus saņēmušo onkoloģisko pacientu skaits nesasniedz pat 1 % no kopējā saslimušo skaita. VM nav arī datu par kopējo insulta pacientu skaitu, kuriem būtu nepieciešami dienas stacionāru, ambulatoro ārstniecības iestāžu un mājas aprūpes pakalpojumi medicīniskajai rehabilitācijai. Tomēr tieši agrīna rehabilitācija insulta pacientiem nodrošinātu ārstniecības nepārtrauktību un efektīvāku ārstēšanos. Nekoordinējot valsts līmenī insulta pacientiem nepieciešamos pakalpojumus, rehabilitācijas iespēju meklēšana ir atstāta pašu pacientu un viņu piederīgo ziņā.

Lai insulta pacientiem samazinātu uzturēšanās laiku slimnīcās, ir iespējas rehabilitācijas pakalpojumus saņemt mājās. Taču attālākās lauku teritorijās speciālistu trūkums un ārstniecības iestādēm neizdevīgais tarifs ierobežo šo pakalpojumu pieejamību, atklājusi VK.

Latvijas veselības aprūpes modelī centrālā persona, kura koordinē pacienta ārstēšanu, ir ģimenes ārsts. Tomēr revīzijā secināts, ka VM nav pietiekami stiprinājusi ģimenes ārstu lomu pacienta rehabilitācijā. Tieši ģimenes ārstiem jāspēj savlaicīgi atpazīt invaliditātes riskus un aktīvi jāvirza pacienti rehabilitācijas saņemšanai, tā mazinot invaliditātes iestāšanās risku un efektīvāk izmantojot veselības aprūpes resursus, norāda VK.

Arī revīzijā aptaujātās ārstniecības iestādes, kas sniedz rehabilitācijas pakalpojumus, ir norādījušas uz ģimenes ārstu nepietiekamo izpratni par rehabilitācijas pakalpojumu nozīmi pacientu veselības stāvokļa uzlabošanā.Liela nozīme ir arī pacienta līdzdalībai savas veselības uzturēšanā un problēmu risināšanā. Speciālisti revidentiem norādīja, ka pacientu izpratne par rehabilitācijas nozīmi ir nepietiekama, dažkārt cilvēkiem trūkst arī motivācijas aktīvi līdzdarboties savas veselības uzlabošanā.

VK ieskatā tieši ģimenes ārstiem ir jāvada pacienta rehabilitācijas process, palīdzot pacientam sasniegt pozitīvu ārstniecības rezultātu.