Īpaši sarežģītā operācijā vīrieša aknas atbrīvo no plašas lenteņu invāzijas  (61)

Latvijas Onkoloģijas centrā ārstē ne tikai vēzi, bet arī citas slimības, kuru gadījumā nepieciešama ļoti sarežģīta un plaša ķirurģiska ārstēšana. Šeit tiek veiktas vissarežģītākās aknu operācijas Latvijā, arī pie aknu ehinokokozes.

Vīrietis stāstījis, ka dzīvo Rīgā, bet viņam ir lauku īpašums, kurā mitinās arī suņi. Tie, visticamāk, arī bijuši parazītu pārnēsātāji.

Bīstamā parazitārā infekcija vīrietim tika konstatēta nejauši, veicot izmeklējumus saistībā ar citu saslimšanu. Datortomogrāfijā tika konstatēts plašs veidojums aknās, kas bija izplatījies pa visu kreiso daivu, skāris arī diezgan lielu aknu labās daivas daļu un apaudzis ap aknu artēriju.

Onkoķirurģijas klīnikas vadītājs Armands Sīviņš norāda, ka, lai likvidētu parazītu perēkļus, ārstiem nācās izņemt aptuveni 70 procentus aknu audu. Konkrētā pacienta gadījumā situāciju vēl vairāk sarežģīja tas, ka parazītu skarta bija arī aknu artērija, bez kuras aknas iet bojā un cilvēks nevar dzīvot.

„Mūsu uzdevums bija aizvietot skarto artēriju ar transplantātu. Aknas ir ļoti jūtīgas pret asins apgādes traucējumiem, tāpēc bija jārod risinājums tam, lai iespējami mazāk tiktu traucēta apasiņošana un lai mēs iegūtu laiku," stāsta Sīviņš. „Nepieciešamo jaunā asinsvada posmu ņēmām no pacienta kājas vēnas. Viens vēnas gals tika iešūts vēdera aortā, bet otrs gals tika savienots ar atlikušās aknu labās daivas arteriālo zaru. Mums jau bija pieredze līdzīgu asinsvadu pārstādīšanā, aizvietojot nozīmīgas vēnas, bet tieši šādas sarežģītības asinsvadu plastikas vēdera dobuma ķirurģijā līdz šim Latvijā neviens vēl nav veicis. Tāpēc ir īpašs gandarījums, ka mūsu komandai tas izdevās," norāda Sīviņš.

Pašlaik pacients vēl atrodas Intensīvās terapijas nodaļā, ārsti viņa atveseļošanās procesu vērtē pozitīvi. Sarežģīto operāciju dr. Sīviņa vadībā veica arī jaunie ķirurgi Viktors Novikovs, Aleksandrs Malašonoks, Timurs Salimbajevs, operāciju māsas – Kristīne Daubare, Ludmila Petkeviča, un anesteziologi Leonīds Gurbo un Ilona Kreice. Līdz operācijai pacienta ārstēšanā piedalījās hepatoloģe doc.Ieva Tolmane.

Sīviņš atzīmē, ka šai slimībai lielākoties agrīnā stadijā nekādu būtisku simptomu nav, tāpēc visbiežāk tā tiek konstatēta jau tad, kad ir notikusi plaša parazītu izplatība. Cīnīties ar ehinokoku ir daudz bīstamāk un sarežģītāk nekā ar vēzi. Visbiežāk pretparazītu līdzekļi ir mazefektīvi. Ļaundabīgs audzējs parasti ir kā ciets mezgls, bet ehinokoka perēklis līdzinās cistai – ja tas plīst, tad mikroskopiskie kāpuri var izlīt pa visu vēdera dobumu. "Un tad var būt divas ļoti bīstamas komplikācijas: anafilaktiskais šoks, kas beidzas letāli turpat uz operāciju galda vai, ja tas neiestājas, neskaitāmu parazītisko perēkļu veidošanās vēdera dobumā, kad mēs vairs neko nevaram darīt".

Latvijā uzskaitē pašlaik ir vairāk nekā simts ar šo bīstamo parazitāro infekciju saslimušie cilvēki, bet ārsti spriež, ka tā ir aisberga redzamā daļa: „Mazos perēkļus atrod nejauši, vienam puisim tādu uzgājām, ārstējot onkoloģisku saslimšanu, bet lielākoties pie mums klīnikā cilvēki nonāk tad, kad šie parazītu mezgli izaug lieli un sāk radīt kādu diskomfortu, spiedienu uz apkārtējiem orgāniem, piemēram, žultsceļiem, un cilvēks kļūst dzeltens" skaidro Sīviņš un piebilst, ka „tas ir daudz par vēlu, jo manā praksē ir bijuši pacienti, kurus vairs nevarējām izoperēt, jo ehinokoks bija izplatījies kā metastāzes gan uz plaušām, gan smadzenēm. Medikamentozā terapija ne vienmēr ir efektīva – tā palīdz apturēt parazītu izplatību, bet ne pilnībā no tiem atbrīvoties. Starp pacientiem ir arī gados jauni cilvēki, ne visi ir no laukiem, citi strādā biroja darbus Rīgā, bet brīvdienās dodas ārpus tās un nonāk saskarsmē ar laukos dzīvojošajiem suņiem, dodas uz mežu ogot un šīs dabas veltes uzturā lieto nenomazgātas."

Ehinokokoze var nemanāmi attīstīties vairākus gadus. Ja ehinokokoze skārusi aknas, progresējot tā var izraisīt svara zudumu, apetītes trūkumu, atraugas un vemšanu, kā arī sāpes labajā paribē. Ieaugot žultsvados, ehinokokoze var izraisīt dzelti. Pieredzējis radiologs diagnosts ehinokokozi var atpazīt, veicot datortomogrāfiju. Ehinokoka kāpuru klātbūtni organismā iespējams konstatēt, asinīs nosakot antivielas pret ehinokokiem.

Ehinokokoze ir Latvijā salīdzinoši reti sastopama parazitāra slimība, ko izraisa lenteņa ehinokoka kāpuri. Izplatītāka ir cistiskā ehinokokoze, kad cilvēka aknās veidojas lenteņa kāpuriem pildīta cista, kas laika gaitā aug aizvien lielāka, tā tas bija arī konkrētā pacienta gadījumā. Tomēr mēdz būt arī retāka un bīstamāka parazitārās slimības forma – alveolārā ehinokokoze, kad aknās veidojas daudz kāpuriem pildītu pūslīšu, kas pamazām izplatās arī citos orgānos un limfmezglos līdzīgi vēža metastāzēm.

Pieaudzis ehinokoks ir 2 līdz 6 milimetrus garš lentenis, kas parazitē gaļēdāju dzīvnieku – suņu, kaķu, vilku un lapsu – zarnās, taču tā kāpuru attīstībai nepieciešami starpsaimnieki, par ko lielākoties kļūst govis, aitas un cūkas, retāk – zirgi, truši un cilvēki. Inficēta suņa vai cita gaļēdāja zarnās parasti mīt tūkstošiem sīko lenteņu, un no tā organisma kopā ar izkārnījumiem ārējā vidē izdalās ehinokoku posmi, kas vēl ilgi ir spējīgi kustēties un katrs izdala simtiem olu. Lenteņu posmi un olas izkaisās apkārtējā vidē, kā arī pielīp pie dzīvnieka apmatojuma.

Cilvēks ehinokokozi iegūst, norijot ehinokoku olas vai posmus, kas visbiežāk notiek, ļaujot sunim laizīt rokas un seju vai glaudot mājas mīluli un pirms ēšanas nenomazgājot rokas. Cilvēka, kā arī citu starpsaimnieku gremošanas traktā no olām atbrīvojas kāpuri, kas ieurbjas asinsvados un ar asinīm aizceļo uz aknām, plaušām, smadzenēm, sirdi vai citiem orgāniem. Visbiežāk kāpuri par savu mājvietu izvēlas tieši aknas, jo tās ir pirmais orgāns, caur kuru no zarnu trakta plūst asinis. Savukārt suņi, kā arī citi gaļēdāji parasti kļūst par ehinokoku nēsātājiem, apēdot inficētu liellopu vai cūku iekšējos orgānus (aknas, plaušas u.c.), kuros ir ehinokoka kāpuriem pildītie pūšļi. Suņa zarnās no kāpuriem attīstās lenteņi.

Lai pasargātu sevi no inficēšanās, regulāri jāmazgā rokas, jo īpaši pēc kontakta ar mājdzīvniekiem. Tāpat svarīgi mājdzīvnieku regulāri vest pie veterinārārsta, lai pārbaudītu, vai nav šo bīstamo parazītu.