Kā vilciens var piezagties nepamanīts. Mašīnista stāsts par nelaimēm uz sliedēm  (57)

Pērn Latvijā uz sliedēm gāja bojā 16 cilvēki, aizpērn 23. Pirms 15 gadiem krietni vairāk – 44. Tiesa, arī šogad izskanējušas ziņas par atsevišķiem traģiskiem negadījumiem, vienā no tiem gāja bojā pusaudzis, kuram, kā zina stāstīt valsts akciju sabiedrībā "Latvijas Dzelzceļš", ejot pāri sliedēm, uz ausīm bija austiņas un rokā viedtālrunis.

Brīdi, kad, braucot, piemēram, ar 80 vai 100 kilometriem stundā, pa 230 tonnas smagā elektrovilciena logu mašīnists ierauga uz sliedēm cilvēku, iedarbina bremzes un skaņas signālu un saprot, ka var notikt nelaime, katrs, iespējams, izjūt nedaudz citādi. Pirms deviņiem gadiem intervijā laikrakstam "Diena" kāds mašīnists aprakstīja savas izjūtas: "Spriedze ir nenormāla. (..) Kādas ir sajūtas? Tev izkalst ap lūpām, sirdsdarbība paātrinās, auksti sviedri, iziet cauri karstuma vilnis. Tās ir šausmas – gaidot to sitienu."

Esot mašīnisti, kuri visas karjeras laikā šo triecienu nav piedzīvojuši, taču daudziem tas nav gājis secen. Arī Ivanam. Daudzi par to nevēlas runāt, Ivans izsakās lakoniski: "Sliktākais var sākties ne tajā brīdī, bet pēc tam, var būt uztraukums, roku trīcēšana".

Kļūt par mašīnistu bija Ivana Lukjanova sapnis kopš septiņu gadu vecuma. Izšķirošajā dienā viņš bija ciemos, un bērnu spēlēm izdalīja rotaļu cepures. Kāds ticis pie miliča cepures, viņam tikusi mašīnistam raksturīgā.

1981. gadā Ivans sāka strādāt kā mašīnista palīgs, bet 1. martā apritēs 30 gadu jubileja mašīnista darbā. "Padomju laikos brauca bez prožektoriem, un cilvēki tad arī reizēm pakļuva zem vilciena –vai nu reibuma stāvoklī vai nejauši. Uz visiem peroniem vienmēr bija lielas informatīvas zīmes, lai neiet pāri sliedēm, nelien kaut kur pāri, neizlec vilciena priekšā. Arī tagad, manuprāt, vajadzētu vairāk informācijas, zīmes ir mazas. Tagad stacijās skan informācija par pazaudētām somām," ievērojis Ivans.

Tiesa, viņš arī atzīst, ka viss atkarīgs tikai un vienīgi no katra cilvēka – vai viņš pieņem šo informāciju vai nepieņem. Vai paskatās apkārt un parūpējas pats par savu drošību vai neparūpējas. "Diemžēl joprojām daudzi cilvēki nesaprot, ka dzelzceļš nav droša vieta. Vēlētos pateikt, ka dzelzceļa teritorija ir paaugstinātas bīstamības zona un tur jābūt vērīgam un uzmanīgam," saka Ivans.

Dienā, kad notiek intervija, Ivana maiņa ir jau beigusies. Tomēr arī ārpus darba stacijā Ivans garāmgājējus vēro ar mašīnista aci: "Tagad arī vecmāmiņām ir austiņas". Ikdienā viņš pamanījis, ka diezgan bieži cilvēki, gaidīdami vilcienu uz perona, neievēro dzelteno 70 centimetru līniju, aiz kuras stāvēt nav droši. "Ir cilvēki, kuriem ir vienalga. Atnāk uz perona, uzliek mūziku austiņās, pārvelk pāri ausīm cepuri un, lai kā arī tu svilptu, to nedzirdēs," saka Ivans.

Alkohols, neuzmanība, pašnāvnieciskas domas – no kolēģu un savas pieredzes galvenos nelaimju uz sliedēm cēloņus nosauc mašīnists.

Paši mašīnisti pirms un pēc katras maiņas iziet alkohola pārbaudi. Izelpā alkohola koncentrācija nedrīkst būt lielāka par nulli, saka Ivans.

Kā saka brīdinošā balss skaļrunī pasažieriem vagonā, vilcienu uzreiz nevar apturēt. "Kā es tādā situācijā varu justies... Nevaru pagriezt ne pa labi, ne pa kreisi. Varu tikai bremzēt, signalizēt un gaidīt. Viss atkarīgs no manas reakcijas un attāluma. Ja ir tuvu, tad es neko nevaru izdarīt. Ja attālums ir lielāks, varu cerēt. Cerība jau vienmēr paliek. Pēdējoreiz (kad bija pēkšņā bremzēšana), bremzēšanas ceļš bija 150, 180 metrus garš. Taču, ja cilvēks būtu, piemēram, 60 metru attālumā, tad es jebkurā gadījumā viņu..." – Ivans nepabeidz teikumu.

Tiesa, ja vilciens brauc ātrāk, piemēram, ar 100 kilometriem stundā, bremzēšanas ceļš var būt arī 600 metri. Tas atkarīgs no vairākiem apstākļiem, cik pasažieru ir vilcienā, vai sliedes nav netīras, saka mašīnists.

Kad Ivans sāka strādāt, kolēģi pastāstījuši brīnumainu atgadījumu. "Vilciens, ziema, putenis. Vārdu sakot – slikta redzamība. Un pēkšņi mašīnista priekšā – sievietes seja. Viņš nospiež bremzes un, kad apstājas, ierauga jaundzimušo uz sliedēm," pārstāsta Ivans. Viņš parausta plecus: tā ir leģenda, jo tā sajust nav iespējams.

Realitātē mašīnista ikdiena varot izvērsties ļoti neprognozējami. "Tu ej uz darbu un nekad nezini, kas notiks. Stress kādam lielāks, kādam mazāks," saka Ivans.

Par traģiskiem negadījumiem 38 gadus ilgajā pieredzē viņš atbild: man maz ir bijis. Trīs gadījumi bijuši ar letālām sekām. Vienā gadījumā šogad un vēl citā pirms 37 gadiem tās bija pašnāvības. Cilvēki parādījušies pavisam tuvu vilciena priekšā.

Trešā nelaime bija pirms 15 gadiem, kad bojā gāja nedzirdīgs vīrietis. "Skrēja pāri, laikam domāja, ka es uzreiz apstāšos. Bet ātrums bija, es nevarēju," nosaka Ivans.

Visi negadījumi tiek izmeklēti, mašīnistiem arī ir iespēja ņemt brīvdienas un saņemt darba devēja apmaksātu rehabilitāciju. Ivans zina, ka vairāki kolēģi šādu iespēju izmanto. "Kā kuram pēc tam ir. Man līdz šim nav vajadzējis," nosaka mašīnists.

Tiesa, neparedzamāki par cilvēkiem uz sliedēm mēdzot būt dzīvnieki. Mašīnisti pamanījuši vietas, kur, piemēram, Latvijas lielākie savvaļas dzīvnieki aļņi mēdz šķērsot sliedes.

"Ja nerunājam par cilvēkiem, piemēram, "melnais punkts" ir starp Ķemeriem un Tukumu, kur aļņi iet pāri. Ja lidosi ar 100 vai 120 kilometriem stundā un, nedod Dievs, viņš tur stāvēs un neaties no sliedēm, nu tad būs problēmas arī vilcienam," saka Ivans. Šādā situācijā viņš nav bijis, pēdējā laikā arī, cik dzirdējis, aļņu tur esot mazāk.

Dodoties ceļā, mašīnista prātam nevajadzētu būt pārņemtam ar domu par iespējamām nelaimēm, pārliecināts Ivans. "Beidziet. Ja es par to visu laiku domāšu, tad kāds tur vispār darbs var būt! Tad būs nenormāla spriedze. Atslābt nevar ne uz mirkli, nevar novērsties ne uz mirkli no ceļa, jo luksofors var nedarboties vai kāds var censties pēkšņi pārskriet, bet nevar arī būt visu laiku stresā," viņš paskaidro.