Katliņa eksplozija un liesmojoša panna: deviņi 'Delfi' lasītāju atgadījumi virtuvē  (8)

Ar savu kulinārijas neveiksmes pieredzi vari dalīties vēl līdz 13. martam, sūtot gan stāstu, gan arī foto, ja tādi tapuši. Divu sulīgāko stāstu autorus apbalvosim ar "Delfi Aculiecinieka" balvu – dāvanu karti "Galactico" 30 eiro vērtībā iepirkumiem lielākajos tirdzniecības centros Latvijā.

"Delfi" lasītājai Andrai izdevies uzcept medus kūku nevis cepeškrāsnī, bet uz pannas. Šī virtuves neveiksme Andrai palikusi atmiņā, un kā joku viņa to stāsta arī draugiem.
"Kā es medus kūku cepu... Ar virtuves darbiem esmu uz jūs, ne mazums nācies kaut ko piededzināt, pārsālīt vai pārvārīt.

Reiz draudzene stāstīja, ka uztaisījusi medus kūku un ka recepte dikti viegla, bet kūka garda. Taisīšu es ar'! Man atsūtīja recepti, kur soli pa solim izstāstīts, kas jādara. Es stingri pie tās pieturējos.

Kad visu biju sajaukusi, izlasīju, ka "mīklu izrullē un liec uz pannas cepties". Tā arī izdarīju. Uzliku uz pannas un cepu. Bet... ne jau uz cepamās pannas, kas jāliek cepeškrāsnī, bet uz parastās plīts pannas. Uguns apakšā, un cepu.

Kad viena pusīte bija smuki apcepusies, plānoju kūku kā pankūku apgriezt otrādi, lai izceptu otru pusi. Saprotams, vēl nebiju sapratusi, kādas muļķības daru. Lieki piebilst, ka man nekas nesanāca.

Medus kūkas mīkla ir diezgan drupena. Līdz ar kūkas apgriešanu sākās mans murgs. Liku kūkai apakšā lāpstiņu, bet tā drupa un bira. Izdomāju, ka uzslidināšu to mīklu uz šķīvja un tad ar otru pusi uzmetīšu uz pannas. Protams, nekas neizdevās. Mīkla bija sadrupusi kā olu kultenis.

Sākās mana traģēdija. Kas te notiek? Kā lai to murgu izcep? Asaras bira, jo man nekas nesanāca.

Ķēru jau telefonu, lai zvanītu draudzenei, kad sapratu, ka cepu medus kūku uz pannas. Tā cept māku tikai es. Beigās gan sadrupušo mīklu kā puzli saliku un sasmērēju, kā pienākas. Pēc skata bija drausmīga, bet ēst varēja. Kad vīrs ēdot teica: "Mmm, garšīgi, garšo kā medus kūka!", man lija prieka asaras un jutu lepnumu sirdī, jo mērķis tomēr bija sasniegts.

Tagad to stāstu kā joku, un katrs, kurš kaut reizi dzīvē kūku izcepis, smejas līdz asarām."

Anna septiņu astoņu gadu vecumā vēlējās sagatavot "šikas" pusdienas desmit gadus vecākajam brālim un viņa klasesbiedram, kurš meitenei patika. Taču, par nelaimi, kulšanai izmantotajā mikserī ieķērās dakša, visu biezeni no katliņa izšļakstot uz virtuves sienas, grīdas un mēbelēm.

"Gribu padalīties ar vienu no mana mūža visvairāk apkaunojošiem gatavošanas brīžiem, kas uz visiem laikiem izmainīja kartupeļu biezeņa gatavošanas "recepti".

Pirms daudziem gadiem, kad man bija aptuveni septiņi astoņi gadi, izlēmu parādīt savu prasmi gatavot un pārsteigt 10 gadus vecākā brāļa klasesbiedru, kurš, protams, man tobrīd patika.

Kādu dienu ar brāli bijām palikuši vieni paši. Viņš uzaicināja ciemos draugu, un es sapratu, ka tā ir mana iespēja sevi parādīt. Tā kā ceļš uz vīrieša sirdi iet caur vēderu, tad papildus uzceptajām kotletēm izlēmu pagatavot kartupeļu biezeni. Manuprāt, tas bija ļoti šiki.

Saliku visu katlā un sāku kult. Kā jau allaž pienākas, jāpagaršo, un to es arī darīju, neizslēdzot mikseri. Viss izdevās lieliski, jutos kā profesionāle, jo ar dakšu pat mikseri neaizķēru. Pēc tam dakša tika novietota uz katla malas. Nebiju aprēķinājusi, ka uz katla uzliktā dakša nejauši varētu ieķerties miksera putotājos. Kad tas notika, visa siena, es, galds, arī grīda tika apšļakstīta ar garšīgo biezeni.

No uztraukuma uzreiz neiedomājos mikseri izslēgt, tāpēc kādu brīdi tas ar dakšu turpināja griezties un katla saturs vēl vairāk izplatījās pa virtuvi. Brīdi vēl mulsinošāku padarīja virtuvē ienākušais brālis un viņa draugs. Lieki teikt, ka no kauna gribēju izgaist. Viņiem nācās ēst pliekanas kotletes, bet es ar asarām un milzīgu kauna sajūtu mazgāju virtuvi un vilku no matiem ārā biezeņa bumbuļus.

Tā bija lieliska mācība, un es vairs NEKAD ar mikseri nekuļu kartupeļus, bet priekšroku dodu roku spiedei. Starp citu, mikseris pēc šī gadījuma vēl vairākus gadus uzticīgi kalpoja, bet tikai ar vienu putotāju, jo otrs bija neglābjami cietis sadursmē ar dakšu."

Anete vienu no spilgtākajām virtuves neveiksmēm piedzīvoja, kad vēlējās sevi un vecākus iepriecināt ar asajiem rīsiem. Līdz cepšanai viņa netika, jo panna uzliesmoja.

"Šis jautrais atgadījums notika 2016. gada ziemā, kad vecāku nebija mājās. Nodomāju, ka jāiepriecina sevi un vecākus ar asajiem rīsiem, tam bija nepieciešama vokpanna, daudz eļļas un vislielākais plīts karstums, kāds iespējams.

Biju dzirdējusi, ka eļļa vispirms jāuzsilda, tāpēc nospriedu, ka kādas desmit minūtes ļaušu tai karsēties. Es gan rūgti maldījos, jo jau pēc trim minūtēm man izlikās, ka redzu dzirksteli. Paskatījos vērīgāk, bet dzirksteli vairs neredzēju. Kopš šī mirkļa nepagāja ne piecas sekundes, kad panna jau bija liesmās. Turklāt pannai nebija atbilstoša izmēra vāka, ar kuru nodzēst liesmas, apturot skābekļa piekļuvi. Tāpēc mans gudrais prāts nolēma, ka laukā taču ir ziema un ir sniegs – pannu varēs nodzēst pagalmā.

Degošo pannu ņēmu rokās un skrēju cauri visām istabām, paldies Dievam, neko nenodedzinot. Izkļuvusi laukā, sapratu, ka sniega nekur tuvumā nav, tāpēc kā stulba ar degošo pannu rokās skraidīju pa pagalmu un iemetu to kādā no nedaudzajām sniega kaudzēm. Man pat bail, ko kaimiņi par mani padomāja, redzot, kā es zeķēs un degošu pannu rokā skraidu pa visu pagalmu."

Kristīne aizvadītajos Ziemassvētkos nolēma izcept pīrādziņus, taču tie izdevās citādi, nekā iecerēts.

"Uztaisīju mīklu, darīju visu, kā norādīts receptē. Redzēju, ka mīkla rūgst, sapriecājos, ka tad jau visu daru pareizi, ja reiz mīkla ceļas.

Atzīšos, ka pīrādziņus gatavoju pēc receptes ātri rūgstošai mīklai. Kad nu pienāca laiks likt mīklu uz galda un rullēt, sapratu, ka tā ir šķidra, nerullējas, vienkārši šķidra pļocka. Tā kā biju sagatavojusi arī pildījumu, nolēmu, ka mīklu nemetīšu ārā. Tā nu man tapa pīrāgs – viens, bet liels."

Portāla "Delfi" lasītāja un māksliniece Ieva raksta, ka ķibeles viņas virtuvē atgadās bieži, taču pēdējā laikā īpaši izceļas tētis, kurš ir vegāns un teju svaigēdājs.

"Kādu dienu viņš savam ēdienam piegrieza narcises – tās auga podiņā blakus lociņiem un bija jau noziedējušas. Labi, ka neapēda. Citu dienu viņš pieņēma, ka šķīvītī iebērts koriandrs, un piebēra ēdienam grants akmentiņus, kurus mamma neapdomīgi bija atstājusi uz galda pēc puķu pārstādīšanas," stāsta Ieva.

Arī viņa kā māksliniece dažkārt ir pārskatījusies: "Draudzenes dzimšanas dienā gleznojām un svinējām reizē. Gan sulas, gan krāsu ūdeņi vienādās glāzēs. Protams, netīšām iedzēru otu skalojamo ūdeni."

Neveiksmīgi izrādījās Aijas centieni krēmsiera kūku dekorēt ar šokolādes maliņām. Ar želatīnu gatavotajai kūkai uzlejot karstu šokolādi, tās malas sāka kust un brukt. "Lai kūku salabotu, gāju uz veikalu pirkt sastāvdaļas otras kārtas izveidošanai – krēmsieru, iebiezināto pienu, želatīnu. No kļūdām mācās. Tagad zinu, ka nav prāta darbs uz želatīna gāzt virsū karstu šokolādi," secinājusi Aija.

Vairākus "Delfi" lasītāju stāstus esam saņēmuši kā komentārus pie aicinājuma dalīties ar virtuvē piedzīvotajām neveiksmēm. Piemēram, Aldona raksta, ka viņai bijis negadījums konditorejas cehā, kur uzsprāga katliņš ar iebiezināto pienu.

"Cepumu "riekstiņi" pildījumam kādreiz bija jāvāra iebiezinātā piena bundža. Tas bija jādara karstā ūdenī katliņā trīs stundas. Tikai tā varēja iegūt biezo, brūno gardumu. Toreiz nebija iespēju "riekstiņu" pildījumu nopirkt jau gatavu, kā tagad.

Kad iebiezinātais piens jau kādu laiku katliņā bija vārījies, izgājām ārā padzert kafiju un pasēdēt. Katliņā tajā mirklī vēl bija ūdens. Aizsēdējāmies un dzirdējām būkšķi. Skrējām skatīties – griesti ar brūno kondensēto pienu, katliņš zemē. Ūdens bija izvārījies, bet bundža no karstuma uzsprāgusi. Sagādājām sev lieku darbu — mazgājām griestus. Labi, ka neviens necieta."

Savukārt Sibilla stāsta par misēkli, sniedzot palīdzīgu roku aukstās gaļas vārīšanā kaimiņienei, kurai ātrāk, nekā plānots, bija jādodas uz Dzemdību namu.

"Otrais bērniņš, kavēties nevar, bet uz plīts vārās aukstā gaļa," stāsta Sibilla. "Viņa fiksi sazvanīja mani, un es metos palīgā.

Viss bija labi, atlika tikai piemest sāli – tā nekur nebija, vai arī nepratu atrast. Zvanīju kaimiņienei, bet viņa vairs necēla klausuli. Un tad – urrā! Atradu burku ar, kā man likās, smalko sāli. Piebēru klāt krietnu sauju. Pagaršoju. O, jā! Tajā burkā bija soda.

Kaimiņiene mani gan pēc tam mierināja, ka zaudējuma nav, jo viņai tāpat nebija iespēju auksto gaļu izvārīt, bet vīrs ar vecāko bērnu no ciemošanās mājās gaidāms tikai pēc divām dienām."

Kristīne dalās savā pieredzē, kā gatavojusi popkornu katliņā. Tiesa, pasākums izvērtās ne tā, kā plānots. Katliņš, bez uzraudzības palicis, sāka degt.

"Mikroviļņu krāsns nebija, tāpēc katliņā. Pielēju eļļu, lai uzkarsējas, un aizgāju pie datora.

Pēc laiciņa jutu, ka kaut kas nav labi. Virtuve viegli dūmoja, katliņš bija kļuvis melnāks par tumsu un smirdēja.
Protams, es par katliņu biju aizmirsusi. Brīnījos, ka nenostrādāja dūmu detektors, bet varbūt tas būtu iedarbojies kuru katru sekundi.

Katliņu berzu divas stundas no vietas, vēdināju, lai puisis, kad vakarā pārnāks, neko nenojaustu. Pieļauju, ka "uzliku uz plīts un aizmirsu" daudziem ir klasika, bet man tā bija pirmā un, cerams, pēdējā reize, jo pārbijos ne pa jokam."