Andris, 38, ne lasa, ne raksta: Iespējams, viņš tikai slikti dzirdēja

Pie dzirdes aparāta Andris tika pirms diviem gadiem, un tas ļoti mainīja viņa runu un apkārtējās pasaules uztveri. Skarbi, ka Andra stāsts aptver pavisam nesenu pagātni, turklāt gadiem viņa dzīve norisinājās aprūpes profesionāļu un mediķu acu priekšā. Taču viņa dzirdes problēmas nepamanīja. Līdz ar to, vai Andrim vispār pamatoti tikusi noteikta diagnoze, kas skar garīgo attīstību, nav skaidrs, ja netika ņemts vērā būtiskais dzirdes problēmu faktors. Uz to var atbildēt tikai speciālisti.

Taču portāls "Delfi" jau drīzumā publikācijās skaidros, vai arī mūsdienās iespējama situācija, ka bērnunams nepamana bērna fiziskās veselības problēmas un tā pārvelk svītru bērna tālākai attīstībai. "Tas, kas ir noticis ar Andri, – tika iznīcināta personība," pārliecināta ir viņa asistente, sociālā darbiniece Nataļja Vilistere. Tagad Andrim viss jāsāk no nulles.

To nācies darīt arī pavisam praktiskā nozīmē. Pametis aprūpes institūcijas un pēcāk arī grupu dzīvokli, kas parasti personām ar garīga rakstura traucējumiem ir solis sabiedrībā ārpus institūcijas, Andris noīrēja Rīgas nomalē, mazdārziņu rajonā, nelielu zemesgabalu. Par nopelnīto naudu iekārtoja un nosiltināja tur dārza mājiņu, kur dzīvoja arī pagājušajā ziemā. Taču radās problēmas ar paša mūrēto krāsni, un mājoklis aizdegās. To viņš atjaunoja, taču šī mītne nav piemērota ziemai. Fotogalerijā Andris kādā ziemas dienā savā brīvdienā:

Izdzirdējuši medijos par Andri, sveši cilvēki piedāvājuši sazināties ar labdarības organizāciju "Ziedot.lv" un atrast naudu mazai mobilai mājiņai. Sākumā viņš pretojās, pēc tam piekrita lūgt palīdzību. Ziedot var šeit.

Andra stāsts arī parāda, cik liela nozīme otra cilvēka dzīvē var būt vienam mazam lielas daudzu cilvēku sistēmas posmam. Nataļja Vilistere Andri ievēroja pirms kādiem pieciem gadiem biedrības "Rūpju bērns" grupu dzīvoklī Bolderājā personām ar garīga rakstura traucējumiem. Andris tur dzīvoja, Nataļja tur strādāja par sociālo darbinieci.

"Kāpēc es šim milzim vispār pieķēros? Es tovakar dežurēju grupu dzīvoklī Platajā ielā. Andris man pienāca klāt: "Panāc šurp!" "Nu labi. Ko tu gribi?" es jautāju. "Tu man attaisi vaļā karti." Es domāju: "Kādu karti, ja viņš burtus nepazīst?" Atvēru internetā "Google maps", un viņš "izstaigāja" visu karti, izrādīja, kur dzīvojis, kur skolā gājis. Mani tas pārsteidza, es sapratu: "Te ir, ko šķetināt!" Viņam ir atmiņa, viņam ir domāšana, viņš spēj iztēloties," saka Nataļja un piebilst: protams, pirmo iespaidu par klientu aprūpes centrā mēdz veidot medicīnas dokumentos lasītais un kolēģu speciālistu stāstītais, taču tas nesakrita ar viņas novērojumiem dzīvē.

Jau vēlāk ar Andri vairāk sarunājoties, Nataļju izbrīnījusi viņa runa, un ar laiku viņai sāka rasties aizdomas, ka varbūt pie vainas ir tieši dzirdes problēmas. "Es viņam lūdzu, lai atkārto vārdus, un pēc viņa dikcijas sapratu, ka viņš nevar pareizi atkārtot – reizēm izmanto citus burtus, norauj pat ne tikai galotni, bet tā kā nožļembā vārdu," viņa atceras.

Pierunājusi Andri doties pie ārsta pārbaudīt dzirdi. Viņš piekritis, un atklājās smagas dzirdes problēmas. "Es nekad neaizmirsīšu viņa pirmo reakciju, kad dakteris ielika viņam ausī dzirdes aparātu. Andris teica: "Es dzirdu, kā skan papīrs." Izrādās, dakteris papīra lapu uz galda kustināja. Un tās Andra lielās acis atceros."

Andris piebilst: "Es jau biju pieradis, ka, ja nedzirdu, lasīju no lūpām." Līdz ar dzirdes aparātu Andrim pavērās jauna pasaule. Pēkšņā skaņu pārbagātība viņam sākumā sagādājusi arī nepatīkamus brīžus, īpaši mašīnu troksnis uz ielas.

Tā arī noticis. Līdz ar dzirdes aparātu klāt nāca arī stress, ko darīt, ja beidzas baterija. "Kad man darbā beidzas baterija, es cenšos kaut kur to nopirkt. Skrienu uz veikalu Bolderājā, uz aptieku. Ja nav baterijas, tad ko – dzīvoju bez "austiņas", atkal ieeju savā režīmā un dzirdu savā skaļumā." Mājās atnākot, viņš tāpat izņemot dzirdes aparātu. Tiesa, tagad atklājies, ka arī otrā ausī dzirde spēji pasliktinās, līdz ar to arī tai ir nepieciešams dzirdes aparāts.

Taujāts, vai atceras, ka bērnībā būtu izjutis dzirdes problēmas, Andris parausta plecus: ir bijuši gadījumi, kad viņš nav sadzirdējis, atkārtoti pārprasījis un saukts par idiotu. "Varbūt tagad Andris būtu pavisam cits cilvēks, varbūt skolā arī viss būtu citādi..." saka Nataļja.

Pašam Andrim daudz kas viņa pagātnē ir neskaidrs, un tas viņu tagad sācis urdīt. Viņš nāk no Aizkraukles puses un aptuveni līdz astoņu gadu vecumam dzīvojis ģimenē. "Es dzīvoju mājās. Es nezinu, kā tur īsti bija, vai tie bija mani īstie vecāki vai nebija, varbūt audžuvecāki. Ar Nataļju nesen aizgājām jautāt pēc dokumentiem, bet man nevarēja izsniegt dzimšanas apliecību. Es nesaprotu, kā tas var būt, ka cilvēkam nedod viņa dokumentus. Atceros, ka tēvs dzēra, māte dzēra, brālis zaga un nokļuva cietumā. Viņi mani nodeva pansionātā, kad man bija kādi astoņi gadi," stāsta Andris.

Viņš atceras arī vardarbību ģimenē – tēvs bieži sitis māti. Var spriest, ka pieaugušie bērniem laiku nav veltījuši. Andris priecājies par stundām, ko ar tēvu pavadīja kautuvē. "Laukos tas bija. Dzīvnieki bija, tur bija kautuve, mēs gājām cūku kaut, govi dīrāt. Es kā bērns gandrīz katru dienu kautuvē gāju. Tēvs cēla lopu, asinis šķīda, es palīdzēju dīrāt, man bija interesanti," stāsta Andris. Viņam patika arī pavadīt laiku pie ezera.

Skolā bijis vien pāris reižu. "Sunākstē bija skola. Pāris reižu aizgāju, pēc tam neļāva vairs iet. Kāpēc, es nezinu. Pateica, ka man jābrauc pie psihiatra Stučkā, Aizkrauklē, un tad man daudz zāļu baroja. Laikam, lai es gudrāks būtu," pasmaida Andris.

Tālākā Andra dzīve norisinājās institūcijās – internātskolās, sociālās aprūpes iestādēs – un reizumis mijās ar vizītēm psihiatriskajās slimnīcās.

"Internātskolā, piemēram, mūs visus, mazākos bērnus, lielākie puikas nosēdināja uz grīdas tualetē plikus, tikai trusikos. Pateica: "Acis atvērt (acis turēt atvērtas – red.) un nedrīkst mirkšķināt." Un tev jānosēž tā, cik vien tu vari. Ja nevari, tad mūs sita," saka Andris.

Runājot par iestādēm, Andris daudz runā par režīmu un sistēmu, piemēram, psihiatriskajā slimnīcā "Ģintermuiža" Jelgavā.

Andris arī stāsta par zāļošanu, atceras regulāri pie gultas pienesto paplāti ar šļircēm. Kāpēc viņam bija jālieto zāles, viņam nav skaidrots.

Andra aprakstīto iestāžu "sistēmā" bija līdzības. Arī sociālās aprūpes centrā "Baldone" gulta, kā viņš sapratis, bijusi paredzēta lietošanai tikai naktī. "Man pacēlās temperatūra, apgūlos gultā. Atnāca sanitāre un noslānīja mani ar čaiņika vadu. Visu muguru nodauzīja, lai es ceļos augšā, jo gultā pa dienu bija aizliegts gulēt."

Taujāts, vai par institūcijām ir arī kādas labas atmiņas, Andris atbild: "Bija viena auklīte, ļoti laba. Tagad aizmirsu viņas vārdu. Mēs pa dārzu ņēmāmies, suņi tur bija. Bet viņai neļāva vairs strādāt, pārāk daudz mēs jau ieejot mājas apstākļos, mums vajagot vairāk režīma."

Pusaudža gados, dzīvojot sociālās aprūpes iestādē, Andris iemīlējies kādā meitenē. "Forša bija, tāda smuka. Bet katra grupa turas pie režīma. Nedrīkst iemīlēties, neko pats nedrīkst darīt. Tā meitene citiem pastāstīja, un mani sazāļoja un nākamajā nedēļā aizveda projām." 13 gadu vecumā Andris nonācis pieaugušo aprūpes iestādē Rīgā.

Andra asistente Nataļja atzīst, ka šāds emociju aizliegums cilvēkā vieš būtiskas korekcijas.

Viņa ir pārliecināta, ka Andris noteikti nav vienīgais "nepamanītais sistēmas bērns": "Ja vispārina, noteikti ļoti daudzus bērnus no bērnunamiem tā varētu izcelt. Jautājums ir tikai un vienīgi, cik bērnunamā strādājošais ir tajā ieinteresēts. Cik ļoti vēlas bērnu attīstīt? Vai arī tomēr svarīgākais ir tikai kaut kur strādāt, lai atnāktu uz darbu un saņemtu naudu."

Taču, ja sistēmai izdodas salauzt personību, to pēc tam atjaunot ir grūti, jo, lai arī "sistēmas bērnam" izdodas kaut kā izdzīvot, pielāgoties un kopēt uzvedības modeļus, zinot, ko apkārtējie no viņa sagaida, bet nesaprotot emociju nozīmi, iekšienē ir "vakuums", nav emocionālās nobriešanas un noturības, skaidro Nataļja.

Andris domā, ka bērnunamos nekas daudz kopš viņa bērnības nav mainījies. "Tas pats režīms arī tagad tur ir. Kad vienubrīd strādāju Kapseļu ielā (sociālās aprūpes centrā "Rīga" par palīgstrādnieku), redzēju, kādas emocijas tur ir bērniem. Tādas pašas, kādas es jutu. Piemēram, sanitāri veda bērnu ārā, bērns apmīzās. Viņš paņem čību un bliež pa muguru tam bērnam! Es aizgāju pie direktores, man pateica: "Piever žaunas, ej ārā!" Vēl: "Jā, mēs risināsim šo jautājumu." Ja kaut kas notiek, vienmēr saka: "Mēs to risināsim." Es jau agrāk to piedzīvoju, taču, kā to bērnu sita, tā arī tagad sit."

Aprūpes iestādēs Baldonē un Rīgā, kur Andris dzīvoja lielāko daļu dzīves, viņu neviens neesot skolojis. "Es nevienu skolotāju tur neesmu redzējis," viņš saka. Tiesa, žurnālam "Ir", kurš par Andri vēstīja pērn, tagadējā valsts sociālās aprūpes centra "Rīga" vadītāja Elvīra Kisele stāstīja, ka viņas pieredze no 1994. gada, liecina, ka bērniem esot nodrošinātas mācības atbilstoši katra spējām.

Andris lasīt un rakstīt tā arī vēl nav iemācījies. Tiesa, daudz ko ir apguvis, piemēram, rēķināšanu, lieliski arī orientējas internetbankā un mobilajā tālrunī.

Andris strādā ceļu būves un uzturēšanas uzņēmumā, kur viņa pienākumos ir pieturvietu uzkopšanas darbi. "Tiešām labs uzņēmums, labi kolēģi," viņš saka. Andris cenšas būt punktuāls darbinieks.

Vakaros mājās, izmantojot datorā runas programmu, viņš internetā meklē video un pašmācības ceļā apgūst, piemēram, kā rīkoties ar dažādiem darba instrumentiem. Arī ēdienu gatavošanu viņš iemācījies šādā ceļā. Dzīvo viens dārza mājiņā, viņam ir suns, Elsa.

Iepriekš rakstīt un lasīt prasmes trūkums vairākkārt liedzis viņam iegūt darbu – ne reizi vien, tiklīdz kā potenciālais darba devējs to uzzinājis, tā darbu atteicis. Bijušas arī atsevišķas situācijas, kad darba devēji ļaunprātīgi izmantojuši viņa nezināšanu, piemēram, maksājuši mazāk, nekā pienāktos. Lasīšanu un rakstīšanu viņš nesen centās apgūt vakarskolā, taču neizdevās. Viņa asistente Nataļja uzskata, ka piemērotāka būtu individuāla mācību programma, jo tik lielā vecumā apgūt no nulles lasīt un rakstīt prasmi ir sarežģīti.

Labdarības organizācija "Ziedot.lv" apņēmusies palīdzēt savākt līdzekļus Andrim ne tikai 6x3 metrus lielai mobilai mājiņai, bet arī viņa psiholoģiskajam atbalstam un privātskolotājam/ai, kas palīdzētu apgūt lasīšanas un rakstīšanas prasmi.