Foto: Ieslodzījuma vietu pārvalde
Katru gadu no ieslodzījuma no Latvijas cietumiem tiek atbrīvoti vismaz 2000 cilvēki, kas mazās Latvijas mērogā ir ļoti liels skaits. Mums pašiem sev jāuzdod jautājumu – vai mums viņi ir vajadzīgi vai nav, bet mēs neesam tiesīgi izlemt, kurš var un kurš nevar saņemt palīdzību un atbalstu. Tā saka Ieslodzījumu vietu pārvaldes Rīgas Centrālcietuma sociālā darbiniece Ilona Ceicāne, viņa Labklājības ministrijas konkursā "Labākais sociālais darbinieks Latvijā 2018" pagājušajā piektdienā saņēma galveno balvu.

Ilonu satieku agrā svētdienas rītā vienā no Centrālcietuma daudzajām ķieģeļu ēkām. Šo iežogoto vietu pie vilciena sliedēm Ilona par savu darba vietu sauc jau divarpus gadus. Telpā gar sienu salikti krēsli, bet sienas rotā kāda mākslinieka zīmētas gleznas. Vēlāk sarunā uzzināšu, ka arī gleznas ir daļa no resocializācijas. Caur restotajiem logiem telpā iespīd pavasara saule. Ilona, smalka sieviete ar stingru balsi un spēcīgu rokas spiedienu, sveicina un pastāsta, ka no rīta plānotas divas sēdvolejbola nodarbības.

Vienlaikus viņa strikti uzsver, ka itin visas resocializācijas aktivitātes ir mērķtiecīgs komandas darbs, kas tiek īstenotas pēc noteikta plāna, metodikas un ietver konkrētu sasniedzamo uzdevumu klāstu. Ikviena resocializācijas aktivitāte īstenota pēc IeVP aprobētām programmām ar noteiktu metodiku. Tajā iesaistīts viss cietuma personāls. Ieslodzīto ikdiena cietumā aizrit pēc stingra un noteikta grafika, un neviena no mākslas, kultūras un sporta aktivitātēm nav paredzēta ieslodzīto izklaidei.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!