Šaubu ēna pār Ramonas Petravičas (KPV LV) iespējamo saistību ar "aplokšņu algu" izmaksāšanu Islandē būtu pietiekams pamatojums, lai sekotu, vismaz, uz laiku paiešana malā no saviem amata pienākumiem, tā intervijā portālam "Delfi" sacīja profesors, politikas filozofs Islandes Universitātē Jons Olafsons. Viņš marta beigās Rīgā lasīja lekciju par uzticēšanos valdībām.
Kopš janvāra, kad labklājības ministres amatam izvirzīja un vēlāk tajā apstiprināja Saeimas deputāti Ramonu Petraviču, ir saglabājusies šaubu ēna par to, ka SIA "Monēta", kurā Petraviča vadīja finanses, ilgstoši maksātas "aplokšņu algas". Premjers Krišjānis Kariņš (JV) uz portāla "Delfi" jautājumu par to, vai ministrei nevajadzētu nolikt mandātu uz pārbaužu laiku, neatbildēja. Savukārt partijas "KPV LV" pārstāvji pauduši, ka bijušo darbinieku atklātās un anonīmās liecības ir kādu nelabvēļu kampaņa.
Portāls "Delfi" Olafsonam, kas doktora grādu filozofijā ieguvis Kolumbijas Universitātē ASV, raksturoja Petravičas skandālu, sniedzot arī ieskatu, kā saistībā ar to ir reaģējis premjers un pašas politiķes frakcija. Olafsons situāciju komentēja, iedomājoties, ka līdzīgs scenārijs būtu noticis Ziemeļvalstīs. Viņš Islandē vadīja valdības komiteju, kas izstrādāja ētikas kodeksa vadlīnijas publiskajā sektorā, kā arī veidoja ētikas kodeksu valdības ministriem.
"Tīri hipotētiski, ja šāds gadījums notiktu Islandē, ja notiktu līdzīga izmeklēšana, tad aizdomās turētais vai pat potenciāli aizdomās turētais paietu malā no amata pienākumiem vismaz uz tik ilgu laiku, kamēr lieta kļūst skaidra. Tas šķiet tikai dabiski. Ja pēc izmeklēšanas politiķa vārda godīgums netiek atgūts, tad seko galīgā atkāpšanās no amata," sacīja Olafsons.
"Es spēju iztēloties Islandē gluži līdzīgus apstākļus. Tas ir tieši tas, ko mediji un sabiedrisko interešu aizstāvji norāda un atgādina, – ka valdībai jābūt stingrai un noteiktai kārtībai, kā reaģēt, ja pastāv šāda veida aizdomas. Tā ir kopīga, tā teikt, slimība. Vai kopīgs sindroms politiķu vidū. Proti, viņi par uzticēšanos domā absolūti perversā veidā. Viņi domā, vai paši ir vai nav tādi, kam vērts uzticēties. Viņi vienkārši paši nolemj, ka ir uzticami," sacīja profesors.
"Bet uzticēšanās ir pavisam kaut kas cits. Tas nedarbojas tā, ka vienkārši varat sev uzdot jautājumu, esat vai neesat labs cilvēks. Jums būtu jāuzdod jautājums, vai, ja atrastos citā pozīcijā un vērotu šo situāciju no ārpuses, varētu vai nevarētu rasties kādas aizdomas. Pat šāds vienkāršs domu eksperiments ļauj palūkoties un apjaust, ka, visticamāk, šādas aizdomas rastos," viņš stāstīja.
Olafsons skaidro, ka uz šādiem gadījumiem, kas saistās ar pamatotu šaubu ēnu, būtu jāspēj palūkoties plašāk, nevis tikai domājot par konkrēto politiķi un viņa personību: "Tas vairs nav jautājums par kādu konkrētu cilvēku. Proti, ministra pienākums ir nodrošināt savu biroju, cik vien godprātīgu iespējams. Un dažreiz labākais, ko var iesākt, ir atkāpties vai uz laiku paiet maliņā. Un nevis tāpēc, ka pastāv vai nepastāv vaina, bet tāpēc, lai šo godprātības latiņu noturētu."
"Tas ir kas tāds, ko politiķi nereti attiecībā uz sevi neredz. Viņi sāk domāt, ka aizstāv paši sevi. Tā vietā vajadzētu aizstāvēt savas ministrijas un birojus," viņš sacīja.
"Šis nav personību jautājums. Tas jau nav par ministru Latvijā un Islandē, kurš būtu izdarījis kaut ko nepareizi vai izdarījis kaut ko stulbu, runa ir par vidi. Paraugieties uz Dānijas piemēru. Tur jūs būsiet tādā politiskajā vidē, kur jums apkārt būs pietiekami pieredzējuši cilvēki, sabiedrotie, kuri pateiks – un tādējādi izdarīs pakalpojumu –, ka ministru neatbalstīs un ka ir acīmredzama nepieciešamība atkāpties. Un šis ieteikums paiet malā būs ministra paša un pārējo labā," viņš piebilda.
Petravičas situācija, pēc Olafsona domām, ir institucionālās kultūras jautājums. "Un jautājums par tām attieksmēm, kas šajā kultūrā ir vadošās. Tas ir politiskās vides veselības jautājums, un to arī vajadzētu mērīt pēc tā, cik viegli un kā politiskā sistēma šādās situācijās reaģē un vai ir spējīga mazināt bojājumus, kurus rada korupcija un līdzīgi riski."
Olafsons piebilst, ka tad, kad viņš par šādu pieeju attiecībā pret korupcijas, darba caurskatāmību runā, nereti tiekot apsūdzēts, ka to vien vēloties, lai visi atkāpjas, bet tā neesot tiesa.
"Ministra atkāpšanās – tai vajadzētu būt pavisam vieglai un parastai lietai. Tam nebūtu jābūt kam skandalozam. Ir daudz svarīgāk, ka jāstrādā ar ļoti augstu standartu. Un, tikko tā nav, ir svarīgi to saprast un atpazīt, ka šis standarts ir pazudis. Tā ir arī lieta, kas saistās ar cilvēka domāšanu, tādu kā Rietumu filozofijas paradigmu, kurā mēs individuālo domāšanu uztveram kā zināšanu un saprašanas lotosa ziedu. Mēs par personu domājam kā par tādu, kas ir vienmēr spējīga apsēsties un nonākt pie racionāliem slēdzieniem. Bet tas nav tas, kā cilvēka prāts strādā. Mēs esam ārkārtīgi spēcīgi, kad runa ir par sevis aizstāvēšanu. Mēs esam labi, kad jāargumentē gandrīz vai jebkāda sava darbība. Vienlaikus mēs esam spēcīgi, kritizējot citus, bet ne paši sevi. Tā ir dabiska lietu kārtība, kurā esam spējīgi aizsargāt sevi, bet uzbrukt citiem. Nevis uzbrukt pašam sev un aizsargāt citus. Tāpēc mums būtu jāspēj vairāk izmantot kolektīvo intelektu, lai pārvarētu individuālus cilvēka rīcības ierobežojumus," vērtē profesors.
"Delfi" jau vairākkārt ziņoja par iespējamo "aplokšņu algu" izmaksu Petravičas pārstāvētajā uzņēmumā, tai skaitā publicējot darbinieku, kuri vēlējas saglabāt anonimitāti, liecības.
Sarunai "Delfi TV ar Jāni Domburu" studijā piekrita arī bijušais uzņēmuma darbinieks Dainis Prātiņš, kurš bez anonimitātes intervijā apliecināja — no Petravičiem saņēmis aplokšņu algu.
Tāpat vēstīts, ka ņemot vērā, ka publiski tiek pausts, ka VID jau ir veicis pārbaudes SIA "Monēta", portāls "Delfi" vērsās arī pie dienesta. VID portālam "Delfi" norādīja, ka dienestam nav tiesību publiski izpaust informāciju, kas ir dienesta rīcībā gan par konkrētu uzņēmumu, gan veicamiem kontroles pasākumiem.
"Bez šaubām, darbs ar uzņēmumu notiek," pauda dienestā, taču konkretizēt skaidrojumu VID nav tiesīgs.
Kā uzsvēra dienestā, saņemot sūdzības par pārkāpumiem, VID tās vienmēr izvērtē un lemj par pārbaudes pasākumu uzsākšanu. Ievērojot principu "Konsultē vispirms", VID vienmēr vispirms komunicē ar uzņēmumu.
Ja preventīvais darbs ar uzņēmumu nerezultējas ar panākumiem, piemēram, neizdodas sazināties, lai iegūtu atbildes uz VID jautājumiem, seko kontroles pasākumi.