Pēteris Ziemelis: Aprit simts gadi kopš Kārļa Ulmaņa pirmās valdības gāšanas  (10)

Pārējais bija kārtējo notikumu līmenī. Runājot par puču, jāsaka, ka Latvijā bieži izskan viedoklis, arī no vēsturnieku aprindām, ka, lūk, gribēja, bet nesanāca, vai ka pučs bija tikai dažu karstgalvīgo baronu izlēciens. Kāda tad bija situācija?

Jau 2. martā Liepājas ostā pie pulkveža Edlunda atrastie dokumenti liecināja par baltvācu plānotu apvērsumu. Pagaidu valdība toreiz bija vēl par vāju, lai pašā saknē likvidētu iespējamo apvērsumu. Kā nekā Liepājas gubernatora krēslā jau 1. februārī iesēdās vācu armijas 6. rezerves korpusa komandieris Rīdigers fon der Golcs, kurš uzreiz paziņoja: "Latvijā man vienīgajam ir augstākās tiesības komandēt visu karaspēku un militārās iestādes."

Reālā vara bija Golca rokās. Aprīļa vidū Liepājā ieradās no Vācijas Franca Pfefera fon Salomona brīvkorpuss 3000 vīru sastāvā un no frontes līnijas atpūtā uz Liepāju ieradās fon Manteifeļa triecienbataljons 600 vīru sastāvā (Baltijas landesvērs).

Dažādas provokācijas, gan ministru aresti un valsts kases izlaupīšana, gan latviešu karavīru nošaušana, beidzās ar paziņojumu par Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdības gāšanu 16. aprīlī. 17. aprīlī Liepājā vācu, latviešu, krievu valodā varēja lasīt uzsaukumus, kurus bija parakstījusi Komiteja Baltijas karaspēka drošībai frontē (aiz šī nosaukuma stāvēja Baltijas nacionālā komiteja, kurai politiskajā laukā pakļāvās Baltijas landesvērs), un latviešu valdības laikraksta "Latvijas Sargs" izdošana bija apturēta.

Protams, bija sabiedroto prasība Golcam novērst nekārtības un atjaunot Pagaidu valdību, uz ko tika atbildēts, ka vāciešiem tur neesot nekādas daļas, tā esot latviešu un vācbaltu iekšējā lieta. Lai mazinātu sabiedroto prasības, Golcs Pfefera brīvkorpusu aizsūtīja uz Šauļiem, bet Manteifeli izsūtīja no Liepājas.

Golca plānus pēc apvērsuma precīzi apraksta Džefrijs Benets grāmatā "Atbrīvojot Baltiju 1919–1920", kur 101. lappusē teikts, ka Golcam nebija nekādas vēlēšanās noklausīties sabiedroto rājienus, jo bija jānostiprina apvērsuma rezultāti. Viņš meklēja vācbaltiešiem simpatizējošu latviešu pārstāvi, kurš būtu ar mieru deklarēt, ka vāciešu spēki ir okupācijas armija ar labiem nodomiem, un pasludinātu latviešu mobilizāciju par nelegālu pasākumu.

Golcs par premjerministru vācbaltu marionešu valdībai izraudzījās mazpazīstamu latviešu mācītāju Andrievu Niedru. Šī valdība sāka darboties 1919. gada 10. maijā. Apvērsuma izpildītāji un mērķi ir zināmi – saglabāt baronu varu un savus īpašumus. Sabiedroto Augstākā kara padome sekoja notikumiem Latvijā un jau 4. maijā pieprasīja vācu valdībai nomainīt Golcu un paziņot, ka vācu armija nav okupācijas armija, bet tikai palīgspēki.

Lai puča pirmajam posmam pieliktu punktu, viena lieta tomēr būtu jāpasaka. ASV speciālā dienesta virsnieks Roberts Heils tajās aprīļa dienās darbojās amerikāņu misijā Liepājā un vienlaikus rakstīja ziņojumus, kā arī dienasgrāmatu: "Ceturtdien, 1919. gada 8. maijā, plkst. 02.00 notika sabiedroto pārstāvju apspriede, kurā nolēma, kapteiņa Brisona vārdiem runājot, pārcirst tiltus un paziņot Ulmaņa kungam, ka viņš vairs nav ministru prezidents." Tā sacīt, apvērsums ratificēts, amati sadalīti.

Kāpēc tiek noklusēta puča simtgade? Laikam jau kādām aprindām Latvijā tas ir svarīgi – svītrot no mūsu vēstures vācu baronu noziegumu pret latviešu tautu. Diemžēl apvērsums nav vienīgais noziegums, ko veica landesvērs. Vai mēs drīkstam aizmirst mierīgo iedzīvotāju slepkavības pēc Rīgas ieņemšanas 22.–23. maijā?

Jāņa Baloža darba "Atmiņu burtnīcas. 1918.–1939. gads" 276. lappusē lasām, ka nav precīzu datu par nogalināto kopskaitu. Var tikai norādīt, ka Vācijas reihstāgā saistībā ar šo notikumu minēti seši septiņi tūkstoši Rīgā nonāvēto. Cik man nācies lasīt par šo notikumu, mūsu vēsturnieki savos darbos min daudzreiz mazāku nogalināto skaitu.

Vēsturniekiem vajadzētu būt zināmam, ka 1919. gada jūlija sākumā Parīzes Miera konference skatīja jautājumu par vācu zvērībām Rīgā. Tur šie skaitļi ir, bet vēsturnieki ar tiem neoperē. Vai mēs drīkstam aizmirst kara noziegumu, kuru Baltijas landesvērs izdarīja, 1919. gada 18. martā ieņemot Jelgavu, kad sanitārajā vilcienā apšāva visus ievainotos sarkanos latviešu strēlniekus, sargus, mediķus?

Kara likumi nosaka, ka nedrīkst nošaut ievainotos, vienalga, vai tie ir baltie vai sarkanie. Šo noziegumu ierakstīt grāmatās vēsturnieki ir piemirsuši, lai arī nav piemirsts aprakstīt Baltijas landesvēra un Bleķa divīzijas zaudētās kaujas Ziemeļu frontē 1919. gada jūnijā (Cēsu kaujas), tomēr ir tādi, kas slavina landesvēru.

Mani pārsteidza Tirzas muzeja darbinieks (ja pareizi sevi nodēvēja), "Facebook" diskusijā aizstāvot tieši tādu pozīciju. Tādu ir mazākums, bet ir pietiekami daudz to, kas uzskata, ka pēc sakāves Ziemeļvidzemē no Baltijas landesvēra paliekām izveidotais un uz Latgales fronti aizsūtītais pulks ir cīnītājs par Latvijas neatkarību. Jāņem vērā, ka tas pulks bija izveidots tikai no Latvijā dzīvojošiem baltvāciešiem un viņi bija izdarījuši noziegumus pret Latviju gan puča laikā, gan soda ekspedīcijās, Rīgas slaktiņā, un viņi bija tiesājami pēc kara likumiem. Latvijas valsts vēl bija vāja, un nosūtīšana uz fronti arī ir sods. Landesvēra cilvēki karojot izcieta sodu, reizēm parādīja arī varonību, par ko vēlāk daži tika apbalvoti.

Varbūt es maldos, bet, šķiet, Latvijas armijas simtgadē Baltijas landesvērs būs goda krēslā. Nedod Dievs piedzīvot tādu pazemojumu!

Noslēgumā gribētu norādīt, ka arī mūsu vēsturnieki ir nākuši pie secinājuma, ka Pagaidu valdības 1918. gada 7. decembra līgums ar Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto Baltijā Augustu Vinnigu netika īstenots, bet 29. decembra līgums nebija spēkā. Vācu ģenerālštāba virsnieku darbā "Kaujas Baltijā" ir lasāms par 6. rezerves korpusa kaujas sastāvu 1919. gada 20. maijā, un te skaidri redzams, ka Jāņa Baloža brigāde divu bataljonu sastāvā, ložmetēju rota un sakaru vads bija Baltijas landesvēra operatīvā pakļautībā.

Šis ir stāsts tiem, kas uzstāj uz savu viedokli, ka bija izveidota latviešu zemessardze. Ne vācbaltiešu, ne reiha vāciešu plānos nebija tāda latviešu zemessardze. Interesanti būs redzēt, kā risināsies Latvijas armijas simtgade, kādas medaļas tiks kaltas un kādi pieminekļi celti.