Normas par OIK atbalstu atzīst par atbilstošām Satversmei  (59)

Pērn ST pēc divdesmit 12. Saeimas deputātu pieteikuma ierosināja lietu par normām, kas elektroenerģijas ražotājiem, kuri saņem valsts atbalstu elektroenerģijas obligātā iepirkuma (OIK) veidā, regulē pārkompensācijas aprēķinu un pašpatēriņa kontroli. Apstrīdētās normas attiecās uz elektroenerģijas ražotājiem, kas ražo elektroenerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem, kā arī tiem, kas ražo elektroenerģiju koģenerācijā, un kas saņem valsts atbalstu elektroenerģijas obligātā iepirkuma veidā.

Pēc pieteikuma iesniedzēja ieskata, ar apstrīdētajām normām tiek nepamatoti pieļauts pārmērīgs valsts atbalsts elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā un no atjaunojamiem energoresursiem. Proti, ar apstrīdētajām normām esot nepamatoti noteikts atliekošs pārejas periods pašpatēriņa principa īstenošanas kontrolei, tādējādi atceļot vai atliekot likuma prasību izpildi par vairāk nekā gadu.

Savukārt ar izmaiņām pārkompensācijas regulējumā esot pieļauts nepamatoti liels atbalsts elektroenerģijas komersantiem, jo pārkompensācijas aprēķinos neesot ņemts vērā viss komersantam sniegtais valsts atbalsts un citi ienākumi. Tā rezultātā arī visiem elektroenerģijas galalietotājiem proporcionāli savam elektroenerģijas patēriņam esot jāsedz nepamatoti liels obligātā iepirkuma komponentes maksājums.

18. aprīlī ST pieņēmusi spriedumu lietā "Par Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" 91., 92., 98. un 99. punkta, 8. pielikuma 2. punkta un Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumu "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību" 63.8 punkta pēdējā teikuma, 106., 107., 113. un 114. punkta, 10. pielikuma 2. punkta atbilstību Satversmes 64. pantam, kas paredz, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros.

Pieteikuma iesniedzēji pauda uzskatu, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 64. pantam. Tās esot izdotas "ultra vires", jo ar tām MK esot izlēmis Saeimas kompetencē esošus jautājumus un apstrīdētās normas neatbilstot pilnvarojošo likumu normu saturam un mērķim. MK neesot izpildījis likumdevēja prasību, ka elektroenerģijas galalietotājiem elektroenerģija tiek piegādāta par pamatotām cenām.

ST norādīja, ka atbilstoši parlamenta virsvadības principam ir pieļaujams tas, ka MK piešķirtas pilnvaras likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo normu izstrādāšanai. Savukārt Saeimas pienākums ir pašai likumdošanas kārtībā izlemt visus svarīgākos valsts un sabiedrības dzīves jautājumus.

Saeima Elektroenerģijas tirgus likumā ir paredzējusi elektroenerģijas ražotājiem tiesības pārdot un attiecīgi publiskajam tirgotājam pienākumu iepirkt obligātā iepirkuma ietvaros no atjaunojamiem energoresursiem un koģenerācijā saražotās elektroenerģijas atlikumu, kas palicis pāri pēc elektroenerģijas izlietošanas elektrostacijas vajadzībām, proti, noteikusi pašpatēriņa principu.

Turklāt Saeima šajā likumā noteikusi, ka garantētās maksas un obligātā iepirkuma rezultātā radušās izmaksas par pamatotu cenu jāsedz visiem elektroenerģijas galalietotājiem. Savukārt šo prasību īstenošanas kārtības noteikšanai likumdevējs ir pilnvarojis MK.

Līdz ar to ST secināja, ka likumdevējs ir noteicis pašpatēriņa principu un prasību piegādāt elektroenerģiju tās galalietotājiem par pamatotu cenu, bet MK pilnvarojis noteikt šo prasību īstenošanas kārtību. MK pilnvarots noteikt elektroenerģijas obligātā iepirkuma kārtību, kas aptver elektroenerģijas obligātā iepirkuma procedūras īstenošanu, obligātā iepirkuma uzraudzību un elektroenerģijas cenas noteikšanu.

ST atzina, ka, lai noskaidrotu, vai MK, pieņemot apstrīdētās normas, ievērojis likumdevēja piešķirto pilnvarojumu, tai jānoskaidro apstrīdēto normu saturs un mērķis un pēc tam jāizvērtē, vai MK, šīs normas pieņemot, rīkojies atbilstoši likumdevēja gribai.

Attiecībā uz tiesas secinājumiem par pašpatēriņa kontroli, ST norādīja, ka valstij ir pienākums kontrolēt valsts atbalsta izmantošanu. Tas nozīmē, ka valstij ir jākontrolē arī pašpatēriņa principa ievērošana.

ST konstatējusi, ka kopš likumdevējs Elektroenerģijas tirgus likumā ir paredzējis valsts atbalsta sistēmu elektroenerģijas ražošanai, tās uzraudzības kārtība ir pastāvīgi pilnveidota. Tostarp apstrīdētajos MK noteikumos paredzēts, ka elektroenerģijas ražotājs iesniedz ikgadēju pārskatu, ar kura palīdzību Ekonomikas ministrija (EM) var kontrolēt, vai tiek ievērots pašpatēriņa princips. Turklāt ministrija ir tiesīga izveidot kontroles grupu, kas pēc nepieciešamības pārbauda elektrostaciju atbilstību tām noteiktajiem kritērijiem un komersanta sniegtās informācijas patiesumu.

ST uzsvēra, ka valsts pārvaldes rīcībai jābūt tādai, lai tā savas funkcijas īstenotu pēc iespējas efektīvāk. Tādēļ iepriekš minētās tiesības jāīsteno tādējādi, lai nodrošinātu efektīvu kontroli pār pašpatēriņa principa ievērošanu.

Tāpat ST secināja, ka tādējādi jau pirms jauno prasību ieviešanas pastāvēja mehānisms, ar kuru bija iespējams kontrolēt pašpatēriņa principa ievērošanu, bet ar to nebija izdevies novērst visus gadījumus, kad tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros izmantotas negodprātīgi. Tādēļ ieviests papildu kontroles mehānisms, lai novērstu gadījumus, kad tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros tiek izmantotas pretēji likumā noteiktajai prasībai ievērot pašpatēriņa principu.

ST konstatēja, ka apstrīdēto normu, kas regulē pašpatēriņa kontroli, atbilstība Satversmes 64. pantam tiek apšaubīta tādēļ, ka tās paredz pārejas periodu papildu kontroles mehānisma ieviešanai. Konstitucionālā tiesa secināja, ka MK varēja noteikt pārejas periodu jauno administratīvo un tehnoloģiskās pielāgošanas prasību piemērošanai, kā arī atzina, ka papildu kontroles mehānismu ieviešanai noteiktais pārejas periods nav arī nesamērīgi īss vai pārmēru ilgs, kas vairs neatbilstu regulējuma mērķiem. Turklāt tas ievēro, ka jauno prasību neievērošanas gadījumā tiks liegtas tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros.

ST uzsvēra, ka pārejas periodā, kas noteikts attiecībā uz regulējumu, ar kuru tiks ieviests pašpatēriņa principa ievērošanas kontroles papildu mehānisms, nav ierobežota nedz prasība ievērot pašpatēriņa principu, nedz arī atbildīgo institūciju pienākums efektīvi veikt nepieciešamās pārbaudes. Līdz ar to nav pamatots pieteikuma iesniedzēja arguments, ka ar noteikto pārejas periodu atcelta vai atlikta likuma prasību izpilde vai radīti šķēršļi pārbaužu veikšanai attiecībā uz pagātnes periodiem.

Tiesa secināja, ka MK ar apstrīdētajām normām, kas regulē pašpatēriņa kontroli, pamatoti noteicis pārejas periodu tādas kārtības ieviešanai, saskaņā ar kuru elektroenerģijas ražotājiem, kuri vēlas pārdot elektroenerģiju obligātā elektroenerģijas iepirkuma veidā, būs jāiesniedz sistēmas operatoram, publiskajam tirgotājam un ministrijai elektrostacijas principiālā elektriskā pieslēguma shēma, un publiskajam tirgotājam jāpārtrauc obligātais iepirkums, ja komersants tam noteiktajā termiņā šo shēmu neiesniedz. Tādējādi MK, pieņemot apstrīdētās normas, kas regulē pašpatēriņa kontroli, rīkojies likumdevēja noteiktā pilnvarojuma ietvaros.

Līdz ar to ST atzina, ka apstrīdētās normas, kas regulē pašpatēriņa kontroli, atbilst Satversmes 64. pantam.

Savukārt attiecībā uz pārkompensācijas aprēķinu, ST konstatēja, ka ar atsevišķiem noteikumiem, ņemot vērā Eiropas Komisijas (EK) rekomendāciju novērst elektrostaciju pārkompensāciju, ieviests pārkompensācijas aprēķins attiecībā uz valsts atbalstu elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā.

ST secināja, ka pārkompensācijas aprēķinā ņemti vērā atbalsta maksājumi par elektrostaciju, kurus komersants saņēmis laikā, kad izmantojis saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma normām piešķirtās tiesības. No minētā izriet, ka apstrīdētās normas, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu, neliek iekšējās peļņas normas aprēķinā ņemt vērā līdz Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās brīdim saņemto atbalstu.

Tiesa norādīja, ka MK pilnvarojuma robežas attiecībā uz pārkompensācijas aprēķinu nosaka likumdevēja prasība, ka elektroenerģija tās galalietotājiem piegādājama par pamatotu cenu.

Tāpat ST norādīja, ka vērtējums par to, tieši kāda apjoma valsts atbalsts nodrošinātu elektroenerģijas "pamatotu cenu", ietver arī politiskas izšķiršanās. Tāpēc tā atgādināja, ka, no vienas puses, attiecībā uz politiskiem apsvērumiem likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, taču, no otras puses, šī brīvība nav neierobežota.

Likumdevējs nevar savu rīcības brīvību izmantot patvaļīgi vai pretēji vispārējiem tiesību principiem, citām Satversmes normām, tajā ietvertajām vērtībām un Eiropas Savienības tiesībām, norāda ST.

ST secināja, ka atbalsts elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā un no atjaunojamiem energoresursiem ir paredzēts tādēļ, lai veicinātu šādas elektroenerģijas ražošanu, kompensējot tās ražotājiem izmaksas un vienlaikus nodrošinot tiem saprātīgu peļņu. Tādējādi likumdevēja piešķirtais pilnvarojums noteikt pamatotu elektroenerģijas cenu izskatāmās lietas kontekstā nozīmē to, ka cenas veidošanas noteikumi jāparedz atbilstoši tiesību sistēmas prasībām un tādā apmērā, lai ar saprātīgām izmaksām veicinātu likumdevēja noteiktā valsts atbalsta mērķu sasniegšanu.

Elektroenerģijas tirgus Latvijā liberalizēts no 2007. gada 1. jūlija, un tirgus liberalizācija paredz brīvu konkurenci, tādējādi veicinot ekonomiski pamatotas elektroenerģijas cenas veidošanos. Kopš minētā brīža valsts atbalsta maksājumi, kas ietekmē elektroenerģijas cenas veidošanos, piešķirami vien tiktāl, ciktāl ar tiem tiek nodrošināta valsts atbalsta mērķu sasniegšana, norāda ST. Turklāt brīvā tirgus apstākļos valsts piešķirts atbalsts elektroenerģijas ražotājiem var apdraudēt arī konkurenci Eiropas Savienības (ES) iekšējā tirgū.

ST secināja, ka MK ar apstrīdētajām normām, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu, izveidojis kārtību, kas paredz nākotnē novērst konstatēto pārkompensāciju elektroenerģijas ražotājiem, kuriem tā radusies, izmantojot Elektroenerģijas tirgus likumā paredzētās tiesības, un šis pārkompensācijas novēršanas mehānisms ir saskaņots ar EK.

ST arī konstatēja, ka ar Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanos paredzēts atvērt elektroenerģijas tirgu brīvai konkurencei, kā arī ieviest prasību, ka obligātā iepirkuma izmaksas jāsedz visiem elektroenerģijas galapatērētājiem. Tādējādi tiesa secināja, ka tieši ar šā likuma spēkā stāšanos brīvas konkurences aspektā, kā arī tai aspektā, ka elektroenerģijas cenai, ko maksā elektroenerģijas galalietotāji, jābūt pamatotai, kļūst nozīmīga atsevišķu elektroenerģijas ražotāju pārkompensācija.

Papildus tam ST konstatēja, ka Elektroenerģijas tirgus likuma sākotnējā redakcijā atklājas arī likumdevēja griba īpaši respektēt iepriekš atbilstoši Enerģētikas likuma normām komersantiem piešķirtās tiesības. Tādējādi tas bija tieši likumdevēja mērķis – saglabāt iepriekš atbilstoši Enerģētikas likumam piešķirtās tiesības. Savukārt MK pilnvaru apjoms ierobežots ar likumdevēja noteiktajām rīcības brīvības robežām.

ST konstatēja, ka MK izstrādātā pārkompensācijas aprēķina mērķis ir paredzēt tādu kārtību, kas ļautu nākotnē novērst gadījumus, kad komersanti saņemtu kopumā pārmērīgu valsts atbalstu. MK, tiesas ieskatā, izveidojis tādu pārkompensācijas novēršanas regulējumu, kas ļauj efektīvi aprēķināt un atbilstoši ilgtspējīgas attīstības principam prognozēt samērīgu peļņu elektroenerģijas ražotājiem un attiecīgi pamatotu elektroenerģijas cenu tās galalietotājiem.

ST norādīja, ka valsts darbībai jābūt vērstai uz ilgtspējīgu attīstību, tostarp ilgtspējīga tiesiskā regulējuma izstrādi. Tāpēc tiesiskais regulējums, kas turpmāk veicina ilgtspējīgu un drošu elektroenerģijas ražošanu, atbilst valsts ilgtspējīgas attīstības prasībai.

ST secināja, ka MK saskaņā ar valsts ilgtspējīgas attīstības principu samazinājis valsts atbalsta maksājumus tā, lai tie atbilstu valsts atbalsta mērķiem un valsts atbalsts tiem elektroenerģijas ražotājiem, kuri to saņēmuši atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma normām un no sabiedrības līdzekļiem, nebūtu pārmērīgi liels. Tādējādi ar šo regulējumu, atbalstot elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem un koģenerācijā, ekonomēti sabiedrības finanšu līdzekļi, norāda tiesa.

ST atzina, ka MK, pieņemot apstrīdētās normas, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu, rīkojies atbilstoši augstāka juridiska spēka tiesību normām un vispārējiem tiesību principiem, kā arī saprātīgi un samērīgi ar sasniedzamajiem konkrētā valsts atbalsta mērķiem. Tādējādi MK ievērojis likumdevēja piešķirto pilnvarojumu noteikt pamatotu elektroenerģijas obligātā iepirkuma cenu.

Līdz ar to ST atzina, ka arī apstrīdētās normas, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu, atbilst Satversmes 64. pantam.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis".