Ādolfs Avens: Pārdomas par 16. martu  (35)

Pārdomas par 16. martu
Re, kur stalti karavīri,
Mani balti bāleliņi.

Tā kādreiz esot dziedājuši. Tad neteica, kam tu kalpo. Polim vai krievam, zviedram vai vācietim. Pēdējoreiz latvietis kalpoja latvietim ap 12. gadsimtu. Un tad tikai atkal pēc Pirmā pasaules kara. Starp šiem notikumiem tevi paņēma vai nu kāds hercogs, kņazs vai cars. 1943. gadā, vācu okupācijas posmā, mūsu tā laika latviešu politiķi un ģenerāļi piekāpās kalpot vāciešiem, lai gan bija jau labi zināms, ka karš pret krieviem līdz ar Staļingradu bija zaudēts. Piekāpās arī igauņi un iesauca igauņus savā divīzijā. Lietuvieši pieprasīja neatkarību kara beigās, ko vācieši neapsolīja, līdz ar to lietuvieši neveidoja savu divīziju.

Pēc starptautiskajiem likumiem, okupētā zemē nedrīkst notikt mobilizācija. 1941. gada augustā Krievija dibināja 201. latviešu strēlnieku divīziju, kuras sastāvā puse bija Krievijas latviešu un puse – to, kas bija bēguši līdz ar krievu atkāpšanos no Latvijas. Vera Kacena, žēlsirdīgā māsa šajā strēlnieku divīzijā, ir aprakstījusi tās gaitas grāmatā "Kājāmgājējs karā". Vācieši apgāja starptautiskos likumus ar līkumu, nosaukdami saformētās divīzijas par brīvprātīgo vienībām. Bija četri iesaukumi. Pirmajā, 1943. gadā, iesauca tos, kas dzimuši no 1919. gada līdz 1925. gadam. Pēdējā iesaukumā, 1944. gadā, vēl iesauca visus, kas dzimuši pēc 1906. gada. Visos vācu iesaukumos kopā – tuvu pie simttūkstoš vīru un jauniešu. Apmēram tikpat daudz latviešu kalpoja krievu vienībās. Papildus iesauca vēl jaunākus, tā saucamajā lidlauku apkalpes dienestā. Tautā tos sauca par gaisa izpalīgiem. Tie bija jauni zēni, tieši no skolas sola.

Mani iesauca 1943. gada oktobrī, iedodot rokā karti ar ierakstu vāciski un latviski:

SIE SIND EINGERUFEN IN DIE "FRAIWILLIGE" LETTISCHE DIVISION.

JŪS ESAT IESAUKTS "BRĪVPRĀTĪGĀ" LATVIEŠU DIVĪZIJĀ.

Tāpat kā es, neviens cits negāja brīvprātīgi, bet arī daudz nepretojās – tamdēļ, ka visiem vēl spilgtā atmiņā bija 1941. gada 14. jūnija izvešanas, kad krievi izveda uz Sibīriju 15 400 nevainīgus cilvēkus, pieaugušos un bērnus. Mēs cīnījāmies pret tiem, kas viņus izveda, nevis lai atbalstītu nacistu valsti.

Karavīra dzīve ir sūra un grūta, un nav jācieš tikai no krievu uguns, bet gadās arī no divīzijas vadības netaisnās rīcības. Pie Opočkas frontes pārrāvuma, kur mūsu zēni jau bija bombardēti trīs dienas un trīs naktis, atkāpjoties, iznākot no meža ceļa, viņus sagaidīja divīzijas komandieris, vācietis (mūsu abu divīziju komandieri bija vācu ģenerāļi). Viņš lika nošaut katru desmito, kas iznāca no meža. Kad kaprālis Janavs labā vācu valodā mēģināja komandierim izskaidrot neiespējamo stāvokli, viņu nošāva ārpus kārtas.

1944. gada 16. martā pie Veļikajas upes abas latviešu divīzijas cīnījās plecu pie pleca. Šo datumu izvēlējās kā piemiņas dienu kritušajiem. Tie palika bez bērniem un mazbērniem, kas viņus varētu atcerēties.

Šī gada 16. marta gājienā uz Brīvības pieminekli piedalījās apmēram 1000 dalībnieki. Starp tiem bija arī redzami vecāka gadagājuma vīri, kuri varēja arī būt bijušie karavīri, iesaukti vācu okupācijas laikā. Neviens no tiem vairs nevarēja būt jaunāks par 90 gadiem. Kara beigās krievu gūstā nonākušie karavīri varēja būt izcietuši sodu pie Somijas kanālu būvēm vai Sibīrijas raktuvēs, vai kādos citos piespiedu darbos. Pēc visiem izciestajiem sodiem Padomju Savienības okupācijas laikā viņi arvien vēl tika uzlūkoti kā trešās šķiras pilsoņi. Viņiem, kā arī viņu pēcnācējiem bija liegtas daudzas tiesības, ko saņēma citi līdzpilsoņi.

Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa aicinājums valdības locekļiem nepiedalīties gājienā pie Brīvības pieminekļa, bet labāk aktā Lestenes Brāļu kapos, izvirza jautājumu: kāpēc? Rīgā 9. maijs gadus pulcējis līdz pat simttūkstoš krievu un to līdzskrējēju. Neviens mūsu ministrs neaizrāda, ka tas nav mūsu nacionālajās interesēs, un neieteic to svinēt kādā mazāk apdzīvotā vietā.

16. marta gājiens ir piemiņas akts, nevis demonstrācija. Vai jau pēc pāris gadiem latvieši to būs pilnīgi aizmirsuši? 1941. gada 14. jūnija izvešanas piemin pie Brīvības pieminekļa. Piemin tautas zaudējumus un izvesto grūtības. Kritušie Latvijas karavīri, gan vācu, gan krievu divīzijās, arī ir liels zaudējums tautai. Abos gadījumos mēs cietām no svešas varas.

Cerams, ka nākamais mūsu valsts prezidents, ja tādu Latvijā atradīs, būs atsaucīgāks un, būtu pat vēlams, norīkos kādu Zemessardzes vienību, kas ies pa priekšu šim piemiņas gājienam.

Ādolfs Avens

Rakstā licis un sakārtojis
Kalvis Auziņš