TM: reģistrētu partnerattiecību ieviešana ir politiskas izvēles jautājums  (9)

Vēstulē norādīts, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas visas tās personas, kurām atbilstoši Latvijas tiesību aktos noteiktajam ir tiesības nodibināt ģimenes attiecības, noslēdzot laulību. Ja valsts tiesiskais ietvars neparedz citu savienību kā vien laulības nodibināšanu, jo Latvijā nav un nekad nav bijis citu partnerattiecību reģistrācijas formu, tad personas gribai nav noteicošs raksturs, teikts vēstulē.

Ministrija gan uzsvērusi, ka neiebilst pret mantojuma nodevu likmju pārskatīšanu, tomēr tā būtu veicama, kompleksi pārskatot noteikumos noteiktās valsts nodevu likmes attiecībā uz īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā. Papildus norādīts, ka valstī noteiktais valsts nodevas par īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā apmērs skar personas tiesības uz īpašumu, jo nosaka personai pienākumu veikt valsts budžetam piekritīgu maksājumu. Līdz ar to noteiktais zemesgrāmatas valsts nodevas apmērs aplūkojams kopsakarā ar personai Satversmes 105. pantā noteiktām tiesībām uz īpašumu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas normām. No minētās tiesību normas izriet, ka valstij ir rīcības brīvība noteikt nodokļu un nodevu veidus, to apmērus un ar tiem sasniedzamos mērķus.

TM savā atbildes vēstulē vairākkārt atsaukusies uz Satversmes 110. pantu, kurā definēts laulības jēdziens, kā arī uz Satversmes preambulu. Attiecīgi ministrija skaidro, ka laulībai kā savienībai starp vīrieti un sievieti konstitucionālā līmenī tiek piešķirts īpašs statuss un aizsardzība, tādējādi nostiprinot principu, ka ir pieļaujama atšķirīga attieksme pret dažādiem personu savienības veidiem, raugoties no tā, vai personu savienība atbilst Satversmē minētajai laulības izpratnei vai neatbilst. Līdz ar to, pārskatot noteikumos noteikto regulējumu, likmju atšķirībām attiecībā uz ģimenes locekļiem, tajā skaitā personām, kas atrodas laulībā, pretstatā citiem mantiniekiem būtu jābūt labvēlīgākām.

Vēstulē arī norādīts, ka gan gan heteroseksuālu, gan homoseksuālu reģistrētu partnerattiecību ieviešana vai neieviešana ir politiskas izvēles jautājums, kas saskaņā ar demokrātiskas valsts iekārtas pamatā esošo varas dalīšanas principu ir likumdevēja prerogatīva.

Tāpat ministrija uzsvērusi, ka pašreizējā likumdošana nodrošina aizsardzību arī personām, kuras izvēlas nereģistrēt laulību vai veidot viendzimuma attiecības, aizsargājot konkrētajās tiesiskajās attiecībās mazāk aizsargātās personas tiesības. Piemēram, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma regulējumu arī viena dzimuma pāra savienības gadījumā personām ir garantētas tiesības neliecināt pret tuvinieku. Tuvinieki Kriminālprocesa likuma izpratnē ir personas pašas, tās saderinātais, laulātais, vecāks, vecvecāks, bērns, mazbērns, brālis un māsa, kā arī tā persona, ar kuru attiecīgā fiziskā persona dzīvo kopā un ar kuru tai ir kopīga (nedalīta) saimniecība. Tāpat Civilprocesa likuma regulējums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību paredz, ka šo aizsardzības mehānismu var izmantot arī viena dzimuma pāri. Arī virknē citu normatīvo aktu ir noteikti dažādu personu kopdzīves formu aizsardzības mehānismi, respektējot personu, kas šīs savienības veido, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, skaidrots vēstulē.

Vēstīts, ka tiesībsargs pērn novembrī nāca klajā ar aicinājumu veidot vienotu izpratni par Satversmē iekļauto ģimenes jēdzienu un aizsardzību un valstī paredzēt juridisku ietvaru dažādu ģimenes formu atzīšanai.

Kā norādīja Jansons, 21. gadsimta ģimene vairs nebalstās tikai uz seksuālām vai asinsradnieciskām saitēm, bet gan uz to, kā cilvēki izvēlas veidot kopdzīvi. Laulība nav vienīgā ģimenes forma, uzsvēra Jansons, aicinot veidot vienotu izpratni par Satversmē iekļauto ģimenes jēdzienu un aizsardzību un valstī paredzēt juridisku ietvaru dažādu ģimenes formu atzīšanai.

"Mūsdienu ģimene ir sociāla un ekonomiska vienība, kur seksualitātes vai dzimuma aspektam nebūt vairs nav dominējošā loma. Un valstij būtu jārespektē un jāizveido juridisks ietvars, lai aizsargātu gan tās ģimenes, kuru pamatā ir laulība, gan tās, kurās cilvēki izvēlas kopdzīvi ekonomisku, sociālu vai seksuālu attiecību dēļ bez laulības saitēm," mudināja Jansons.

Tiesībsargs atgādināja, ka Satversmes 110 .pants nosaka, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību –savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Līdz ar to Satversme jau tagad nošķir laulību no ģimenes visplašākajā izpratnē.

Tiesībsarga aicinājums izveidot juridisku ietvaru dažādām ģimenes formām vērsts uz objektīvās realitātes respektēšanu un juridiska ietvara sakārtošanu, kas pozitīvi ietekmētu daudzus Latvijas iedzīvotājus. "Un [tas] nekādā veidā nav vērsts uz Satversmē nostiprināto laulības – savienības starp vīrieti un sievieti – institūta noniecināšanu," paskaidroja Jansons.

"Uzskatu, ka ir pienācis laiks, lai politiķi respektētu faktu, ka ievērojama sabiedrības daļa izjūt vajadzību sakārtot ģimenes jēdzienu valstiskā līmenī. Es aicinu skatīties plašāk – tas nav tikai viendzimuma pāru jautājums, tas skar ievērojamu daļu sabiedrības. Latvijas realitāte ir tāda, ka vairāk nekā puse bērnu dzimst ģimenēs, kurās vecāki nav laulāti. Nav mazums situāciju, kur cilvēki izvēlas veidot ģimeni, ja gribat, saucat to par mājsaimniecību, jo tā ir ekonomiski izdevīgāk. Piemēram, pie manis uz konsultāciju reiz atnāca divas kundzes, kuras, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi, dzīvoja kopā dzīvoklī, kas piederēja vienai, bet iztika no līdzekļiem, kas iegūti no otras kundzes mājokļa pārdošanas. Un šādu vai līdzīgu piemēru nav maz," stāstīja Jansons.

Viņaprāt, kā viens ģimenes juridiskā ietvara risinājums iespējams notariāli nostiprināts akts ar publisku paziņojumu oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis", ka šie divi cilvēki sevi ir identificējuši kā ģimeni.

Pašlaik vairākos normatīvajos aktos ir nostiprināts plašāks "ģimenes" institūts, taču jēdziena saturs mēdz būt atšķirīgs. Tiesībsargs jau 2012. gadā nosūtīja valdībai un Saeimai ieteikumus par nepieciešamajiem grozījumiem tiesību aktos, kas risinātu jautājumus par termina "ģimene" izpratni dažādās jomās, piemēram, sociālo tiesību jomā, saistībā ar procesuālajām normām – tiesībām neliecināt u.c. Tomēr ieteiktie grozījumi ir palikuši bez izskatīšanas.

Arī Augstākās tiesas Senāts 2012. gada spriedumā ir norādījis, ka ir nepieciešama likumdevēja nepārprotama izšķiršanās par jautājumu, vai tiesiski ir atzīstamas partnerattiecības, citiem vārdiem sakot, vai divu personu faktiskai kopdzīvei ir tādas pašas tiesiskās sekas, kādas ir, noslēdzot laulību.