Aculiecinieku nofilmētie lāči: eksperts iesaka nebarot un netuvoties  (107)

"Tas, ka šo filmēto liecību paliek vairāk, visticamāk, ir tāpēc, ka cilvēkiem palielinās arī tehniskās iespējas un zināšanas, kā ātri kaut ko nofilmēt. Otra paralēla taisnība ir tā, ka lāču vienkārši paliek vairāk. Patlaban, no maija līdz jūnijam lāčiem ir riests," stāsta Ozoliņš.

Ozoliņa skatījumā lāči, kas nofilmēti pie Valmieras, varētu būt aptuveni aptuveni divus vai trīs gadus veci. "Viņi baidās no lielajiem lāču tēviņiem, kuri meklē mātītes, ar ko pāroties. Viņi līdz ar to var veikt lielus attālumus. Tāpat tālu ceļu šajā laikā var mērot arī tēviņi, kuri to dara, lai atrastu riesta partneres. Šobrīd šī intensīvā lāču fiksēšana notiek ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Es sazinos ar saviem kolēģiem ārvalstīs, lāči šogad ir parādījušies vietās, kur tie simtiem gadu nav bijuši. Es to skaidroju ar sugas aizsardzības politiku," vērtē pētnieks.

Viņš paskaidro, ka šobrīd lāčus aizsargā, ļoti maz medī, tāpēc viņu kļūst vairāk. "Kā man stāstīja kolēģi, tie divi lāči pie Valmieras izskatās kā pieradināti, vienam ausī esot saskatāma pat marķējuma zīme. Man nav komentāra, kā pie mums var nokļūt pieradināti lāči, tur tad būtu drīzāk skats uz Igauniju, bet arī viņi šādu praksi ilgāku laiku nav piekopuši," stāsta Ozoliņš.

Viņš arī paskaidro, ko nozīmē pieradināti lāči: reizēm, ja ziemas guļas laikā lāču māti pamodina, tad viņa var mazuļus pamest. Ja tā notiek, tad viņi, visticamāk, lemti bojāejai. Lai to novērstu, speciālās patversmēs šos ķepaiņus pieņem, īpašos to dabiskajai videi pietuvinātos apstākļos izaudzē un tad, aptuveni 1,5 gadu vecumā, palaiž savvaļā. Latvijā šādu patversmju nav, jo, kā paskaidro Ozoliņš, nav ziņu, ka šeit šīs sugas pārstāvji vairotos.

Iespējams, kā pieļauj pētnieks, ir kāda neoficiāla patversme Igaunijā, vai arī lāči varētu būt atnākuši no Baltkrievijas - Latvijas robežas, kur arī šāda patversme atrodas.

Cilvēkiem, kā nosaka Ozoliņš, nevajadzētu lāčus izprovocēt: "Proti, vajadzētu darīt tā, kā raksta zoodārzā, - nebarot un nekaitināt. Vissliktākais, ko ar lāci izdarīt, ir mēģināt viņu piebarot. Nevajadzētu mājas tuvumā atstāt lācim gardumus, tostarp dažādas pūstošas lietas. Jāuzmanās biškopjiem. Lācis nāk un posta. Un tas gan Latvijā notiek bieži."

"Mazie lācēni nav pie mums īsti manīti. Varbūt tikai Igaunijas tuvumā. Ja gadās nokļūt starp lāču mammu un lācēniem, tad vispareizākais ir nekrist histērijā un nekustēties. Ir jāpagaida, kamēr lāču mamma lācēnus pasauc pie sevis, jo pretējā gadījumā viņa var pārprast un mesties aizstāvēt. Nu, atklāti sakot, to nevienam nenovēlu. Tāda varbūtība gan ir ļoti niecīga. Bet būtu derīgi atcerēties, ka dzīvnieks vienmēr aizstāves savus mazuļus."

Padomi, ka vajag vicināties un kaut ko kliegt vai dziedāt, esot muļķības. "To nevajag klausīties. Pēdējo simt gadu laikā nezinu gadījumu, kad šāds uzbrukums būtu bijis. Ja Igaunijā ar lielu lāču skaitu nav nekas tāds fiksēts, tad grūti iedomāties, ka tā notiktu Latvijā."

Pēc viņa aplēsēm pašlaik Latvijā uzturas ap 20-30 lāču, taču šobrīd tiekot apsvērts, vai šo skaitu nevajadzētu pārvērtēt.

"Mēs ar Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu esam uzsākuši lāču monitoringa metodes uzlabošanu. Mēs arī ievācam DNS paraugus. Tas palīdzēs noskaidrot, vai dažādās vietās ar pārtraukumiem ir pabijis viens lācis, vai arī tie ir dažādi lāči," saka eksperts.