'Ogu tur nav, viss mells!' Gads kopš Stiklu purvu degšanas

Skats sirdi sažņaudz

Uguns briesmu padzīta, viņa trīs dienas nodzīvojusi Ugālē pie vīra, bet pēc tam atgriezusies. "Man taču ir dārzs, divas siltumnīcas, un bija karsts – viss jālaista. Policija nelaida iekšā, teica, ka nedrīkst. Tad nu es braucu atpakaļ un gāju palīgā skolā. Tur viņi mazgājās, pusdienas un vakariņas ēda, un es gāju palīdzēt tīrīt, ko citu darīs. Tad tā līdz beigām," sānos iespiedusi rokas, viņa atceras gandrīz mēnesi ilgo Stiklu purvu dzēšanu, kad pārsimt metrus tālāk esošā skola kļuva par glābšanas darbu komandcentru.

Arī turpat ceļa otrā pusē esošajos "Krastos" sastaptais Jānis Pietiņš stāsta, ka trīs dienas ar sievu evakuējušies uz sev piederošo dzīvokli Ventspilī. "Piedūmojums jau bija briesmīgs, te nevarēja uzturēties. Man ir 74 gadi, bet prom nebrauca tikai galīgi pensionāri. Miliči neļāva braukt iekšā – bija jāatstāj mašīna un milicis ieveda tikai uz stundu un pēc tam atbrauca pakaļ. Galvenais, ka neviens cilvēks negāja bojā, neviena māja nenodega. Ar Dievu uz pusēm!" viņš nosaka, tūlīt gan piebilstot, ka bijis partijas sekretārs un nekāds ticīgais neesot.