"Baumas kara laikā bija daudz un dažādas, žņaudzējs ir tikai viena no tām, un ne tā pati masveidīgākā. Baumas bija par izpletņlēcējiem un sarkanajiem partizāniem, jauniešu bandām un publiskajiem namiem, kuros būs jāiet strādāt visām latviešu meitenēm, kuras sagājušās ar vācu karavīriem," saka Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks, grāmatas "Ikdienas dzīve Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941-1945" līdzautors Edvīns Evarts. Ierastākā baumošanas vieta bija rindas pie veikaliem – pēc darba rīdzinieki devās uz veikaliem iegādāties pārtiku, kuru varēja saņemt tikai ar kartītēm.
Ja nostāsti par maniaku bija vairāk nereāli, tad bailes no viņa gan bija īstas. Jaunās ģimnāzistes vakarā no skolas gāja ar lukturīti vienā rokā un mazu duncīti otrā. Meitenes vairījās vienas iet pa aptumšotajām ielām, tādēļ pārvietojās bariņos. Lai arī Rīgas žņaudzēja fenomens bija "aktuāls" vien aptuvenus divus mēnešus, tas pamatīgi nogūlās cilvēku atmiņās un ir pieminēts vairākos autobiogrāfiskos stāstījumos. Žņaudzējam veselu nodaļu savā autobiogrāfiskajā romānā "Bille dzīvo tālāk" veltījusi arī rakstniece Vizma Belševica. Viņa stāsta, ka kopā ar mātes draudzeni Mildu gājušas uz koncertu Rīgas Doma baznīcā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
