Ik pa brīdim uz ietves ir jāizvairās no kāda steidzīga riteņbraucēja, kurš, apbraucot gājējus, visbiežāk ātrumu nesamazina. Labi, ka vēl riteņbraucējs ir pamanīts, jo adrenalīns sit augstu vilni, kad riteņbraucējs pēkšņi piebrauc no mugurpuses. Kā es saprotu, tad Latvijā velosipēda zvaniņš nav modē, un retais no braucējiem to lieto, lai novērstu "sirdstrieku" gājējam, kas tiek apdzīts. Daudziem negribas gaidīt pie luksofora, tādēļ izvēle krīt uz pārvietošanos pa ielas pusi kurā nav riteņbraucēju celiņa.
Man pašam ir velosipēds, ar kuru ik pa laikam izbaucu Rīgas ielās, un es atbalstu šo pārvietošanās veidu, tomēr es ceru, ka riteņbraucēju cilts drīzumā transformēsies no mežonīgo 90. gadu sabiedrības, kad likumi un līdzcilvēki bija sekundāri, uz sabiedrību, kura ne tikai saskata savu labumu no šī pārvietošanās veida, bet ciena līdzcilvēkus, kuri izvēlas tikpat ekoloģiski draudzīgu paārvietošanās veidu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
