Pirmais trolejbuss padzen važoņus no Tērbatas ielas – trolejbusu satiksmes vēsture Rīgā

Pasaulē pirmās trolejbusu līnijas parādījās 1901. gadā Vācijas pilsētā Drēzdenē, trolejbusi bija būvēti uzņēmuma "Siemens & Halske" fabrikā. Turpmākajos gados līdz pat 2. pasaules karam trolejbusu satiksme tika ieviesta vairākās pilsētās Vācijā, Francijā, Itālijā, Norvēģijā, Lielbritānijā un Padomju Savienībā. Šobrīd trolejbusi pārvadā pasažierus vairāk nekā 300 pilsētās 43 pasaules valstīs. Jāuzsver, ka trolejbusu izmantošana pasaulē ir samazinājusies, jo iepriekšējos gados tie brauca pat 500 pilsētās.

Divas pievedkārtis un nekāda vāģu raustīšanās

Ideja par trolejbusu satiksmi Rīgā parādījās jau 1930. gados. "Iespējams arī, ka pēc Ķeguma izbūves Rīgā dažas tramvaju līnijas atvietos ar tā saucamiem trolejbusiem, kas līdzīgi ielu dzelzceļam strāvu ņem no gaisa vada, bet iztiek bez sliežu ceļa," 1937. gada maijā rakstīja avīze "Brīvā Zeme". Ar "Ķegumu" šajā gadījumā bija domāta Ķeguma hidroelektrostacija, kas tika atklāta 1939. gadā.

"Trolejbusiem, salīdzinot ar ielu dzelzceļiem, ir lielas priekšrocības, jo tie nebrauc pa noteiktu sliežu ceļu. Tādēļ trolejbuss tāpat kā parastais autobuss var pieturēt ielas malā un izlaist pasažierus bez kādām grūtībām un briesmām tieši uz ietves. Trolejbuss gan ir savienots ar divu īpašu pievedkāršu palīdzību ar gaisa elektrības vadiem, bet šie strāvas noņēmēji atļauj tam novirzīties pat 4 metrus uz vienu vai otru pusi, tā ka trolejbuss ērti var apbraukt priekšā esošos satiksmes līdzekļus vai citus šķēršļus. Sevišķi jāizceļ kāda trolejbusa īpašība – tie līdzīgi tramvajiem var strauji uzsākt braucienu jeb palielināt ātrumu, pie kam šīs maiņas notiek ļoti vienmērīgi, bez nepatīkamās vāģu raustīšanās, par ko tā sūdzas rīdzinieki," 1939. gada maijā trolejbusu satiksmes priekšrocības uzskaitīja laikraksts "Brīvā Zeme".

1939. gadā, izstrādājot kapitālieguldījumu plānu Rīgas satiksmē sešiem gadiem (1939.–1944.), bija paredzēta pirmās trolejbusu satiksmes līnijas ierīkošana 1943. gadā Pārdaugavā. Gaisa vadiem, stabiem, kabeļiem un citiem infrastruktūras izdevumiem bija ieplānoti 405 900 lati, bet maksājumiem par pirmajiem pieciem trolejbusiem – 300 000 latu. Bija plānots, ka trolejbusi kursēs no Pontontilta pa Jelgavas un Bauskas ielu uz Bišu muižu, savukārt trolejbusu depo atrastos Torņakalnā. Šos plānus apstādināja 2. pasaules karš, teikts grāmatā "Rīgas sabiedriskais transports no 19. gs. vidus līdz mūsdienām".

Uz pirmo trolejbusu kā uz atrakciju

Pēc kara ideja par trolejbusu satiksmi Latvijas galvaspilsētā tika aktualizēta vēlreiz. "Pēc 2. pasaules kara Rīga bija izpostīta, bija sagrauts Ķeguma HES un Andrejsalas spēkstacija, pilsētā iesākumā elektroapgādi nodrošināja no Krievijas atsūtīts energovilciens un maza spēkstacija centrā universālveikala pagrabā. Autobusu arī nebija, tie visi kara laikā tika izvazāti. Tādēļ tūlīt pēc kara pirmais jautājums bija kaut kā iekustināt tramvaju satiksmi, jo tie vēl bija palikuši. Pēc kara Latvijā sāka ienākt vācu trofeju satiksmes autobusi, tā ka autoparks bija ļoti raibs," satiksmes problēmas 1944. gada rudenī un 1945. gadā Rīgā sarunā ar "Delfi" apraksta vēsturnieks Edvīns Liepiņš. Tūlīt pēc 2. pasaules kara Padomju Savienība uzsāka programmu, nosakot, ka visās brālīgo republiku galvaspilsētās ir jāattīsta elektrotransports. Jauno transporta veidu nolēma ieviest arī Rīgā.