Šeit nedrīkst teikt, ka izveseļosies. Paliatīvā aprūpe slimnīcā  (7)

Paliatīvās aprūpes nodaļas mēdz uztvert kā vietu, kur smagi slimais cilvēks pavada savas pēdējās dienas, tā jaucot šīs nodaļas specifiku ar daudzās valstīs pieejamajiem hospisiem. Taču šai nodaļai ir cits pamatuzdevums – mazināt ciešanas un lielo diskomfortu, kas radies fizisko sāpju un psiholoģiskā stāvokļa dēļ. Tās ir strauji pieaugošas, nekontrolējamas sāpes, šķidrums pleiras dobumā, kas jānopunktē, plaušu karsonis – piemērus min ārsti. Ir arī pacienti, kuri vairākkārt atgriežas, ilgus gadus turpinot strādāt un sadzīvot ar slimību.

Uz slimnīcu viņus atved slimības saasinājums, ja ģimenes ārsta spēkos nav palīdzēt. “Vai nu diagnoze mainās, vai parādās kaut kas jauns, piemēram, slimība strauji progresē. Tad izmainās viss, izmainās ārstēšanas taktika. Tas var būt ātri, dramatiski un diezgan šausmīgi. Sāpes var pieaugt tādā ātrumā, ka pat grūti iedomāties,” saka onkologs-ķīmijterapeits un algologs Vilnis Sosārs. Viņš arī paliatīvās aprūpes ieviesējs Latvijā un šīs nodaļas vadītājs.

Pacienti nodaļā parasti pavada nedēļu, kuras laikā viņus atsāpina, nosaka zāļu veidus un devas, kā arī izstrādā mājas aprūpes plānu. Tālāk, balstoties uz šo plānu, palīdzību var sniegt mājas apstākļos vai arī apmeklēt ambulatorās aprūpes paliatīvās aprūpes ārstus.

RAKUS paliatīvās aprūpes nodaļā, kuru izveidoja kā pirmo Latvijā pirms 22 gadiem, teju visi pacienti ir ar onkoloģiskām saslimšanām. Te ir 25 valsts apmaksātas gultasvietas, uz kurām rindā jāgaida vidēji piecas sešas nedēļas. Ja pacienta tuvinieki uzstāj uz nedaudz ilgāku ārstēšanos, par papildu dienām ir jāmaksā. Mediķi atzīst, ka diemžēl daļa pacientu savu gultasvietu nesagaida, citus jau ļoti smagā stāvoklī atved neatliekamās palīdzības dienests. Bijušas arī situācijas, ka pacients aiziet mūžībā, tikko nonācis palātas gultā. Taču, tā kā daudzi šeit ierodas smagā krīzes brīdī, nāve te nav nekāds retums, mirstība nodaļā ir līdz 20 procentiem.

“Piemēram, pacientam ir plaušu vēzis, ļoti dekompensēts stāvoklis – ar grūtībām elpo, pieslēgts skābeklis, minimālas kustības. Un pēkšņi paliek ļoti slikti – dažās minūtēs zaudē samaņu, sākas agonija, aiziet komā un ir mirstošs. Pat pieredzējušām māsām un māsu palīgiem ir zināms šoks, ka pēkšņi cilvēks iet projām. Lai arī visi it kā saprata, ka tas varētu būt rīt, parīt, aizparīt, pēc nedēļas,” piemēru min Sosārs. Tad mediķi strādā divos līmeņos. Ne tikai palīdz mirstošajam, bet arī viņa tuviniekiem, ja tie ir līdzās. Bijusi pat situācija, ka ir četri nāves gadījumi pēc kārtas, nespēj pat apgriezties, kad māsa jau sauc: “Dakter, ātri, ātri!”

“Tev ir jāmetas klāt un jādara viss, ko tu vari izdarīt tajā brīdī, lai cilvēkam nebūtu ciešanu. Un arī tam otram, kas paliek, – ar viņu pasēdēt, iedot ūdens glāzi. Kad jau cilvēks ir aizgājis un ņem nost skābekli, sieviņai, ar kuru viņš nodzīvojis desmitiem gadu, saki: “Jūtu līdzi, bet diemžēl viss ir apstājies, slimība ir savu padarījusi.” Tā ir mūsu ikdiena,” nosaka ārsts.

Bieži pat pietiekot tikai ar to, ka aizgājušā pacienta tuvinieku vienkārši paņem aiz rokas un ar sarunu mēģina izvest no šoka.

Reizēm tuvinieki nesaprot, ka viss ir beidzies, – uzstājīgi vaicā, vai viņu mīļo cilvēku nevar atdzīvināt, ielaist vēnā kādas zāles, veikt kardiostimulāciju. “Reizēm viņi nesaprot, kāpēc tuvinieks ir aizgājis. It kā taču bija mediķu rokās, bet nav izglābts... Tad gan ir dažnedažādas situācijas, kurās personālam daudz kas jādzird. Reizēm darbiniekiem pašiem pēc tam ir vajadzīga psiholoģiska palīdzība,” atzīst virsmāsa Ruta Siļutina. Darbiniekiem nepieciešamības gadījumā ir iespēja turpat nodaļā saņemt psiholoģisko palīdzību.

“Ko darām, ja ir slikts rezultāts? Ieejam atpūtas telpā, padzeram siltu kafiju, tēju, pasēžam brīdi. Bet tad jau drīz atkal aizsauc uz citu pusi, tu aizej citās darīšanās, un viss turpinās,” tā saka Anita. Nāve parasti iestājas naktī, pēc darbinieku teiktā, visbiežāk pacienti aiziet miegā un mierīgi. “Mums nav bijusi bļaušana un vaidi. Medicīna tagad ir sakārtota, sekojot ārstu nozīmētajam, piemēram, ik pēc stundas vai divām veicam injekcijas. (Mūsdienās atsāpinošās) zāles ir patiešām ļoti labas un sāpes var ātri mazināt,” saka Anita. Pagaidām viņa vēl psihologa pakalpojumus nav izmantojusi, taču pieļauj, ka šāds brīdis var pienākt.

“Šurp atnākot strādāt, es sapratu, ka nāku uz smagu nodaļu. Ka nebūs tā, ka uzliec sistēmu un ar laiku pacientam viss būs labi,” saka Anita. Ir jāprot sarunāties un uzklausīt. Pacienti labi jūtot mediķus – ar kuriem var uzsākt sarunu, ar kuriem ne.

Komandā ar Anitu strādā māsas palīdze Helēna, abas bieži dodas kopā pie pacientiem. Helēnai sevišķi atmiņā iespiedusies saruna ar kādu sirmu kungu, kurš neilgi pirms aiziešanas mūžībā stāstījis par savu sievu. “Kā viņi iepazinušies, kas viņai bija mugurā, kāda bija viņas zīda kleita. Kā tā, vējam pūšot, vizuļoja. Kā gaiss smaržoja. Varbūt kāds domā, ka tie tādi sīkumi, bet ne viņš,” saka Helēna.

Līdzīgi kā Anita, arī viņa šajā nodaļā ir jaunienācēja. Sākumā bijis grūti. Atšķirībā no Helēnas otras darbavietas – Stradiņa slimnīcas Insulta vienības, kur palātās ir “aktīvāka gaisotne”, – šeit, paliatīvās aprūpes nodaļā, visbiežāk valda klusums. Smagā saslimšana mainījusi cilvēku dzīves ritmu, daudziem zūd dzīves jēga. Helēna atzīst, ka tas arī personālu reizēm vedina uz eksistenciālām pārdomām. Reizēm tomēr noskaņa ir dzīvīga. Piemēram, nesen palātā kopā sagadījušies trīs azartiski kāršu spēlmaņi, kurus, spēles aizrautus, pat nācies lūgt ap pusdivpadsmitiem naktī uzvesties klusāk.

“Es cenšos aprūpēt pacientus tā, kā vēlētos, lai aprūpētu mani, ja es būtu viņu vietā. Mēs neviens neesam no šīs gultas vietas pasargāti. Tāpēc ir jāpiedomā,” saka Helēna.

Taču ne visi smagi slimie pacienti uztverot mediķu rīcību adekvāti, cilvēki ir nomākti un mēdz arī izteikt skarbus vārdus. Piemēram, kad viņa ik pa brīdim palūkojas, kā klājas aprūpējamajiem. “Man ir teikuši: “Nu ko jūs atnācāt, dzīvi mēs esam, dzīvi vēl.” Es tad atbildu, ka “es nācu un nākšu, jo tas ir mans darbs un man patīk mans darbs”,” saka Helēna.

Virsmāsa Siļutina teic, ka galvenais ir nodrošināt tādu aprūpi, lai pēc iespējas atvieglotu pacienta smago stāvokli. Bieži vien piederīgie nesaprot stāvokļa smagumu un domā – ja reiz pacients ir atvests, tad viņu arī izārstēs. Katram pacientam jānodrošina individuāla pieeja, tādēļ darbs notiek komandā, mediķiem sadarbojoties ar psihoterapeitu, kapelānu un sociālo darbinieku. “Pacientu nodaļā ir daudz, līdz ar to laika, kas veltāms katram, nav tik daudz, lai māsa vienmēr varētu plaši izrunāties gan ar pacientu, gan viņa piederīgajiem. Ja pacientu skaits uz vienu māsu būtu mazāks, varētu veltīt vairāk laika,” skaidro virsmāsa. Šobrīd ir aptuveni 12, 13 pacientu uz vienu māsu un uz vienu māsas palīgu, turklāt lielākā daļa ir guloši un pilnībā kopjami. Nodaļā ir trīs ārsti, ieskaitot nodaļas vadītāju. Ļoti grūti arī atrast darbiniekus.

Paliatīvās aprūpes nodaļas fiziskā darba smagumu visvairāk izjūt māsu palīgi. “Jūs ko – es? Es esmu liela un vesela,” jokojot nosmej Helēna un tad nopietni turpina – nav ko slēpt, teju visiem nodaļā ir problēmas ar muguru. To apstiprina arī virsmāsa. “Kolektīvs ir samērā stabils, taču jāsaka – (darbinieki) arī mainās. Bieži slimo, sastiepj rokas, muguru. Kad trūkst darbinieku, tad citiem vairāk jāstrādā,” norāda Siļutina.

Muguras problēmas rodas, gan pastāvīgi pacientus grozot jeb pozicionējot, gan cilājot. Mēdz būt tā, ka smagi slimie cilvēki krīt, piemēram, apmeklējot tualeti. “Kaut vai nesen – no tualetes vilkām ārā nokritušu pacientu, kura svars bija vien 54 kilogrami. Mēs divatā knapi varējām viņu lēnītiņām izvilkt un tad ar paladziņu nogādāt līdz gultai un uzmanīgi iecelt. Cilvēku nemaz tā nevar pacelt, ja viņš ir ļengans, atonisks, bez samaņas,” saka nodaļas vadītājs Sosārs.

Mediķi regulāri tiek apmācīti, kā rīkoties. “Tādu situāciju ir daudz. Redzu, ka krīt, un neķeru, jo zinu, ka tad pati salauzīšu mugurkaulu,” stāsta Helēna. "Tāpēc es pieturu viņu un cenšos palīdzēt nokrist tā, lai pacients sev neko nesalauztu".

Veselības apdrošināšanas polišu mediķiem vismaz šajā slimnīcā nav, vienīgais labums – par valsts apmaksātajiem pakalpojumiem, uz ko jāgaida rindā kā visiem, darbiniekiem pacienta iemaksa ir uz pusi mazāka. Bieži vien veselības problēmas darbiniekiem ir tik akūtas, ka rindu nevar sagaidīt, un viņiem nākas izmantot maksas pakalpojumus par pilnu samaksu.

Sosārs arī norāda, ka atalgojums jau izsenis bijis sāpīgs jautājums – māsu un māsu palīgu algas neatšķiras no kolēģu saņemtā citās nodaļās. Kādēļ lai, piemēram, māsas vai māsu palīgi neietu strādāt vieglāku darbu citā nodaļā, zinot, ka saņems to pašu? Līdz ar to ir lielas grūtības piesaistīt darbiniekus. Vidējais māsas atalgojums ar visām piemaksām RAKUS paliatīvās aprūpes nodaļā ir aptuveni 1160 eiro pirms nodokļu nomaksas, liecina slimnīcas administrācijas sniegtā informācija. Tas ir ļoti līdzīgs Veselības ministrijas minētajam vidējam māsu atalgojumam (ar visām piemaksām) valstī – 1110.

“Par atalgojuma problēmu man pat negribas runāt, jo tā ir absolūta bezkaunība. Ja valsts nenovērtē to darbu, kas tiek darīts... Šeit nav miera ne brīdi, 24 stundu garumā,” atgādina Sosārs. Tāpat kā virsmāsa, viņš arī uzsver grūtības piesaistīt aprūpes darbiniekus – ja būtu konkurence, varētu arī izvēlēties darbiniekus. “Un šeit guļ Latvijas cilvēki, kas nostrādājuši visu mūžu un nu nonākuši patiešām bēdīgā stāvoklī,” Sosārs atgādina.

Kāds šeit strādājošajiem ir gandarījums par savu darbu? Anita saka īsi: labas dežūras beigas ir tad, kad, “es atstāju visus, ko dežūras sākumā saņēmu”. Vai, vēl labāk, – kāds izrakstījies un savām kājām devies mājās. “Šodien arī bija pacients, kuram slimība aizgājusi smagi uz priekšu, bet viņš smaidīdams iet ārā un pasaka paldies. “Turieties,” es saku,” viņa pasmaida un piebilst – katra iegūtā diena, nedēļa vai mēnesis ir laiks, kuru sirgstošie var pavadīt kopā ar saviem tuviniekiem. Uzvara ir pacientam pēc iespējas vieglāka diena.

Ko darīt, lai sistēmu uzlabotu? Sosārs uzskata, ka valsts līmenī ļoti būtiski būtu veidot paliatīvās aprūpes nodaļas reģionālajās slimnīcās, paredzot arī ambulatorās pieņemšanas iespēju. Tas būtu liels atbalsts arī ģimenes ārstiem. Tiesa, arī tam nepieciešams valsts finansējums.

Turpinot pērn aizsākto akciju "Stiprini stipros", portāls “Delfi” nāk klajā ar rakstu sēriju "Sāpju slieksnis" par to, kā Latvijā veidota paliatīvā medicīna – par sistēmu un cilvēkiem, kas ar to ik dienu saskaras:

Raksti sagatavoti ar "Re:Baltica" mazo grantu programmas atbalstu.