Līdz tam rīdziniekus, kuriem pēc ārstēšanās profila nodaļā bija nepieciešama ilgstoša medicīniskā aprūpe, uzņemt varēja paliatīvās aprūpes nodaļa Rīgas Austrumu slimnīcā. Tomēr tur pieņēma tikai onkoloģijas pacientus, turklāt, lai tiktu pie gultasvietas palātā, bija jāgaida samērā garā rindā. Stradiņa slimnīcā paliatīvā aprūpe ik dienu bija nepieciešama pieciem līdz desmit pacientiem, un galu galā slimnīcā nolēma, ka tā turpināties nedrīkst.
Jaunajai paliatīvās aprūpes nodaļai jākļūst par starpposmu starp smagi slimo pacientu stacionāro un ambulatoro ārstēšanu, teic slimnīcas galvenā ārste Eva Strīķe. Nodaļas atklāšanu aprīlī nolēma neafišēt – tobrīd vēl nebija līdz galam skaidrs, kā tā darbosies un cik pacientu varēs uzņemt. Daudziem darbiniekiem tā bija pirmā pieredze paliatīvajā aprūpē.
Vai izdevās panākt bonusus personālam? Kancāne smaida un ved mūs uz atpūtas telpu. Pirmais, ko pamanām, ir plašs logs, aiz kura – bieza lapotne un slimnīcas vēsturiskā fasāde. Telpa ir gaiša, plaša, ar dīvānu, nelielu virtuvi un ledusskapi. Nākamajā portāla "Delfi" viesošanās reizē te jau bija ēdamgalds un ziņojumu dēlis, pie kura darbinieki izliek ziņas par jubilāriem un raksta viens otram sveicienus.
Ne tā cilvēcīgākā aiziešana no dzīves
Jekaterinas 77 gadus vecā mamma varēja kļūt par vienu no jaunās nodaļas pirmajiem pacientiem, taču to nepiedzīvoja – pietrūka vien dažu stundu. 2019. gada martā ārsti viņai noteica diagnozi – neoperējama krūts karcinoma 4. stadijā un tās izraisīta komplikācija – pleirīts. "Marta beigās mamma nonāca Stradiņa slimnīcā," atceras Jekaterina. "Piecās dienās ārstiem izdevās viņu piecelt kājās, ja tā drīkst izteikties. Taču es uzreiz tiku brīdināta – cerību nav, runa ir vien par cilvēcīgāku aiziešanu no dzīves. Galu galā tā izrādījās pilnīgi necilvēcīga."
Pēc dažām nedēļām mamma atkal nonāca Stradiņa slimnīcā, no kurienes viņu izrakstīja pēc septiņām stundām, pārsūtot pie ģimenes ārsta. Viņš savukārt uzrakstīja nosūtījumu uz Rīgas Austrumu slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļu, kur rindā jāgaida ne mazāk kā sešas nedēļas. "Agrā sestdienas rītā atkal "ātrie", atkal Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļa," stāsta Jekaterina.
"Profila nodaļā vietu nebija, tādēļ mamma nonāca uroloģijas nodaļā. Te viņa mocījās savas pēdējās trīs dienas – nevarēja ne gulēt, ne sēdēt, praktiski negulēja. Brīvdienās ārstu nodaļā nebija. Lūdzos personālam atvieglot mammas ciešanas, bet man atbildēja, ka onkoloģiskos pacientus neintubē un mākslīgo komu neizraisa, tāds ir protokols."
Sieviete stāsta, ka ārstējošais urologs pirmdienā tomēr palīdzēja atvieglot mammas ciešanas: "Pats svarīgākais – viņš personīgi vienojās par pārcelšanu uz paliatīvo nodaļu. Ģimenes ārsta nosūtījums te nevienam nav vajadzīgs, ārstējošais ārsts raksta savu rekomendāciju." Līdz pārcelšanai uz paliatīvās aprūpes nodaļu, kur ārsti varētu atvieglot pacienta stāvokli, mamma neizdzīvoja.
Mākslīgā atlase
Nonākt paliatīvās aprūpes nodaļā taisnā ceļā no slimnīcas uzņemšanas nodaļas nav iespējams, stāsta klīniskā virsmāsa Aiga Lasmane. Ar viņu un paliatīvās aprūpes nodaļas klientu apkalpošanas speciālisti Kristīni Svarinsku tiekamies jūlijā.
Lēmumu pieņem profila nodaļas ārstējošais ārsts un paliatīvās aprūpes speciālists. Kā norāda Lasmane, paliatīvās aprūpes nodaļas darba būtību līdz galam nesaprot pat kolēģi. "Jāveido izpratne, kuriem pacientiem te jābūt, mūsu mērķis nav risināt sociālās problēmas," teic virsmāsa, atzīstot, ka tieši tādus pacientus šurp mēģina nosūtīt no citām nodaļām. Eva Strīķe stāsta, ka slimnīcā biežas ir situācijas, kurās pacientam pēc izrakstīšanas nav, kur iet, – cilvēks nevar par sevi parūpēties, tuvinieku nav. Pērn kāds pacients pēc ārstēšanās kursa slimnīcā nodzīvojis trīs mēnešus.
Paliatīvās aprūpes nodaļā mediķu komanda pacientu gatavo izrakstīšanai no slimnīcas, skaidro Lasmane. Tam atvēlētas desmit dienas. Nereti mediķi redz, ka pacients ir ļoti smagā stāvoklī, – tādā gadījumā šajās desmit dienās tiek darīts viss, lai palīdzētu cilvēkam aiziet ar iespējami mazākām ciešanām.
Tomēr vairumā gadījumu pacienti tiek izrakstīti, stāsta Lasmane. Tādēļ nodaļas darbinieki strādā ar tuviniekiem – māca rūpēties par slimnieku, kā arī palīdz sazināties ar sociālo dienestu. Ļoti bieži ģimenes meklē iespēju, kā paildzināt tuvinieka aprūpi citās iestādēs. "Pirmā doma ir – nepametīšu mammu vai tēti, vedīšu mājās. Pēc tam nodzīvo to nedēļu. Redz, ka viņam nepieciešams tas, tas un tas. Un tas prasa milzumdaudz laika un spēku," stāsta Svarinska. Jauniem cilvēkiem nepietiek resursu rūpēm par tuviniekiem, apstiprina Lasmane. Valsts apmaksātā aprūpe mājās – tā ir palīdzība vien dažas stundas dienā. Arī ģimenes ārstu resursi ir ierobežoti, turklāt viņi ne vienmēr ir gatavi šādiem pacientiem. Ģimenes izdeg, cilvēkiem nepieciešama atelpa, atzīst speciālisti. Tādēļ pat tie, kas sākotnēji bija gatavi paši rūpēties par tuvinieku, galu galā meklē alternatīvu risinājumu.
Jūlijā Stradiņa slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļā bija 17 gultas – ne visas bija aizņemtas. Speciālistu komanda vēl nebija pilnībā komplektēta, tādēļ nodaļa nevarēja uzņemt visus, kam nepieciešama palīdzība. Vairums pacientu te bija pēc insulta, no kardioloģijas nodaļas vai cīnījās ar onkoloģisku slimību. "Cilvēks aiziet, bet tuvinieki tev pateicas par to, ka mammas vai tēta pēdējās dienas padarītas vieglākas. Tas dod gandarījumu, tādēļ ar prieku dodos uz darbu," stāsta Svarinska.
Turpinot pērn aizsākto akciju "Stiprini stipros", portāls "Delfi" nāk klajā ar rakstu sēriju "Sāpju slieksnis" par to, kā Latvijā veidota paliatīvā medicīna – par sistēmu un cilvēkiem, kas ar to ik dienu saskaras:
- ko piedzīvo cilvēki, kas saskārušies ar neārstējamu slimību;
- paliatīvās medicīnas iespējas Latvijā;
- kā un kāpēc hospisu funkciju Latvijā pārņēmuši pansionāti;
- kāda ir pacientu paliatīvā aprūpe mājās;
- kā valsts un mediķi var palīdzēt bērniem un viņu vecākiem;
- un galu galā – kas kaiš paliatīvajai aprūpei Latvijā un vai to var labot.
Raksti sagatavoti ar "Re:Baltica" mazo grantu programmas atbalstu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
