Sociālā gulta – pēdējā mūžā. Vai Rīgas 1. slimnīca kļūs par paliatīvās aprūpes centru?  (38)

Pašvaldībā slimnīcas 17. korpusu uzskata par "diennakts sociālās aprūpes centru ar minimāla apjoma veselības aprūpi". Tautā to sauc par "sociālajām gultām". Pacienti te var uzturēties līdz diviem mēnešiem. Nodaļā strādā trīs ārsti, ārsta palīgs, divas medmāsas un trīs sociālie darbinieki. Atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas (PVO) vadlīnijām ar šādu īpaši apmācītu speciālistu kopumu pilnībā pietiek, lai nodrošinātu paliatīvo aprūpi ārpus slimnīcas.

Nodaļā galvenokārt guļ tie, kas nevar par sevi parūpēties mājās, ģimenes vardarbības upuri un tie cilvēki, par kuriem īslaicīgi nevar parūpēties tuvinieki. "Piemēram, nekustīgs cilvēks pēc smaga insulta ar barošanas zondi. Kad viņu izraksta, viņš jau spēj pats ēst, tuvinieki ir gatavi viņu uzņemt mājās," skaidro Rindža. Nodaļā neuzņem pacientus ar traheostomām, kam nepieciešama mākslīga plaušu ventilēšana un regulāras bronhoskopijas, akūtu psihozi, išēmisko insultu (mazāk nekā 10 dienas stacionārā), kā arī personas alkohola vai narkotiku reibumā.

Aizvadīto 15 gadu laikā statistika nav mainījusies – apmēram trešdaļa nodaļas pacientu mirst 1. slimnīcā, trešdaļa brauc mājās vai pie tuviniekiem, atlikušie dodas uz pansionātu vai citu ilgstošas sociālās aprūpes centru.

Žurnālista Alekseja Stetjuhas sievas dzīvi 2014. gadā aprāva vēzis. Drīz pēc tam atklājās, ka arī viņa tēvam ir vēzis. Kad kļuva skaidrs, ka izveseļošanās nav iespējama, turklāt nepieciešama pastāvīga medicīniskā aprūpe, ģimene vēlējās vīrieti iekārtot pansionātā. "Bet tur nav nakts aprūpes. Sanitāre var pienākt, noglāstīt galvu, bet viņai nav tiesību dot morfiju. Galu galā tēvs nonāca Rīgas 1. slimnīcas paliatīvajā nodaļā (patiesībā – Hronisko slimnieku īslaicīgās aprūpes nodaļā – red.). Maksa nebija liela, nedaudz virs divdesmit eiro dienā. Taču tur ir elle. Smird, karsti. Neslēpšu, es mēģināju iedot sanitārei 100 eiro – lai viņa tētim veltītu vairāk uzmanības. Viņa naudu neņēma, ieskatījās man acīs un sacīja: "Mēs esam divas sanitāres uz trim stāviem, 28 pacientiem. Jūs tiešām vēlaties, lai es pievērstu uzmanību tikai jūsu tēvam, bet pārējos 27 cilvēkus atstātu novārtā?" Es to negribēju," stāsta žurnālists.

Stetjuha ir pārliecināts, ka uz nakti slimniekiem tiek dotas nomierinošas zāles: "Teiksim tā, es zinu, kā iedarbojas haloperidols, un pazīstu savu tēvu. Viņš uzvedās sev neraksturīgi. Viņam bija halucinācijas. Kad izdarīju spiedienu uz ārstiem un pieprasīju pārtraukt tēvu pumpēt ar narkotikām, tas beidzās. Protams, ārsti neatzinās, ko tieši viņam deva, taču šo faktu pārāk nenoliedza."

PVO izstrādātajās paliatīvās aprūpes vadlīnijās haloperidols ir viens no galvenajiem medikamentiem pret sliktu dūšu, vemšanu, pārlieku uzbudinātību un trauksmi. Kā norāda Rindža, pēc ārsta norādījumiem sedatīvos medikamentus saņem pacienti ar demenci. Zāles ordinē ārstējošais ārsts (tādā gadījumā medikamentus pērk piederīgie un nogādā nodaļā) vai nodaļā strādājošais psihiatrs vai neirologs. "Pacientiem mēdz būt murgi un depresija. Psihiatrs novērtē pacienta stāvokli," skaidro Rindža.

Par šiem lēmumiem piederīgos ārsti nebrīdina pacientu datu aizsardzības likuma dēļ, norāda Rindža. Ārstam ir tiesības informēt tikai pašu pacientu vai viņa likumīgos pārstāvjus, ja persona atzīta par rīcībnespējīgu.

Juriste Santa Slokenberga, kas specializējusies pacientu tiesību aizsardzības jautājumos, portālam "Delfi" skaidro, ka šī ir ne pārāk pareiza pacientu tiesību likuma interpretācija. Pacientam ir tiesības piekrist ārstēšanai vai atteikties no tās. Lai šīs tiesības īstenotu, viņam jābūt spējīgam pieņemt šo lēmumu. Ja cilvēks nespēj pieņemt lēmumu veselības stāvokļa dēļ, viņa vietā lemj laulātais, un tam nav nepieciešama rīcībnespējas kārtošana. Ja laulātā nav, tiesības pieņemt lēmumu ir rīcībspējīgiem tuvākajiem radiniekiem – bērniem, vecākiem, brāļiem, māsām utt.

Pacients var dot rakstisku atļauju informēt laulāto vai bērnu par ārstēšanas gaitu un pievienot to ārstēšanas dokumentācijai. Tādā gadījumā medicīnas personāls varēs informēt piederīgos par pacienta veselību. Tāpat var noformēt pilnvaru, ļaujot tuviniekam pieņemt lēmumus par turpmāko ārstēšanu. Šajos dokumentos jānorāda informācijas apjoms, kuru drīkst nodot tuviniekiem, kā arī tas, kādus lēmumus viņi drīkst pieņemt, skaidro Slokenberga. Piemēram, tuviniekiem ļaut pieņemt tikai globālus lēmumus par ķirurģiskām manipulācijām vai arī ļaut sekot līdzi visai ārstēšanas gaitai, ieskaitot nozīmētos medikamentus.

2018. gadā Rīgas domes Labklājības departaments nodaļas uzturēšanai piešķīra 803 732 eiro, 2019. gada budžets ir par četriem tūkstošiem mazāks. Līdz 2008. gada ekonomiskajai krīzei Veselības ministrija sedza medicīniskos izdevumus, maksājot dienas naudu par pacientu. Sākoties krīzei, šis finansējums tika pārtraukts, un kopš tā laika, kā norāda Rindža, ne Veselības ministrija, ne ar to saistītās iestādes, kas atbildīgas par medicīnisko pakalpojumu finansējumu, nodaļā nav ieguldījušas ne centa.

Veselības ministre Ilze Viņķele apgalvo pretējo – viņa norāda, ka ministrija ir gatava sadarbībai. Tā varētu iegādāties no 1. slimnīcas paliatīvās aprūpes pakalpojumus. "Ar ļoti lielām cerībām lūkojos uz Rīgas pašvaldību un 1. slimnīcu," teic Viņķele. "1. slimnīcas vieta Rīgas veselības aprūpes sistēmā ir absolūti neskaidra. Viņi ir traki pirkuši iekārtas, reāli ārdījušies ar naudu, taču to noslodze un atrašanās kartē īsti nav pamatota. Aprūpe, ieskaitot paliatīvo, būtu tas profils, kurā šai slimnīcai būtu nākotne. Ceru, ka drīz būs kāds, ar ko varēs runāt par šo tēmu politiskā līmenī."

Ministre apgalvo, ka Veselības ministrijas budžetā jau šogad ir pieejami līdzekļi paliatīvās aprūpes pakalpojumu iegādei. Tomēr Rīgas domes spēja pieņemt lēmumus, pēc ministres domām, ir "absolūta mistika". Summa, kādu ministrija ir gatava tērēt pakalpojumu pirkšanai, netiek nosaukta. Portālam "Delfi" tika paziņots, ka ar Rīgas domes Labklājības departamentu ir sāktas pārrunas par "sadarbības modeļa izveidošanu pacientu ar hroniskām saslimšanām aprūpei, kur varētu tikt vērtēta arī paliatīvās aprūpes pakalpojumu sniegšana".

Turpinot pērn aizsākto akciju "Stiprini stipros", portāls "Delfi" nāk klajā ar rakstu sēriju "Sāpju slieksnis" par to, kā Latvijā veidota paliatīvā medicīna – par sistēmu un cilvēkiem, kas ar to ik dienu saskaras:

Raksti sagatavoti ar "Re:Baltica" mazo grantu programmas atbalstu.