DELFI
Kādreiz Larisa, kura bērnībā vairāk bijusi tēta meita, aizdomājās, ka vēlētos ar savu allaž darbīgo mammu Ņinu (65), kurai vienmēr smaids pār visu seju, pavadīt vairāk laika kopā. Tas nu ir noticis, bet ne tā, kā gaidīts. Viņu abu dzīves vienā savienoja pēkšņi atklātā, ātri progresējošā mammas slimība. "Tagad esam kopā ļoti daudz, tikai mamma vairs nevar parunāt," saka Larisa. Vienīgais vārds, ko Ņina vēl var pateikt, ir "Larisa". Un to viņa saka ļoti izteiksmīgi un skaļi, pasmaida meita. "La-ri-sa!" – kad vajadzīga palīdzība.

Ņinas stāsta smaguma centrs ir ne tikai retā diagnoze. Tas no jauna uzplēš arī citu biežāk sastopamu slimību gadījumā gadiem valstī ilgi neatrisinātas problēmas, kas nereti noveltas uz neārstējami slimu cilvēku tuvinieku un bieži arī ziedotāju pleciem.

Daudziem ir informācijas bads. Kā vispār pēc diagnozes uzzināšanas dzīvot, kā rīkoties ar rokās nonākušajām jaunajām medicīnas ierīcēm, kādus pakalpojumus apmaksā valsts un ko pašvaldība? Cik daudz tas viss pašam izmaksās, un ko vispār nozīmē vārdi "aprūpe mājās"? Ko darīt, kad pēkšņi vecā gulta vairs neder un nepieciešama jauna – funkcionālā gulta? Turklāt, ja vienīgā pārtika ir ļoti dārgi barības maisījumi, ievadāmi caur gastrostomu vēderā, vai arī reāls bads paliatīvajam pacientam nekļūst par draudu?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!