Atņēma pulksteni un piekakāja grāmatas – rīdzinieku atmiņas par padomju okupāciju 1944. gada rudenī

Padomju spēki Latvijā atgriezās 1944. gada vasarā. Sarkanās armijas vienības 18. jūlija naktī pārvarēja vācu aizsardzības līniju gar Zilupi un pārgāja Latvijas–Krievijas un Latvijas–Baltkrievijas robežu pie Šķaunes, kur kapteiņa Ernesta Veisa komandētajai vienībai uzdeva pacelt sarkano karogu virs kādas mājas Borkuicu sādžā. Nākamajā dienā ar paceltiem karogiem robežu pārgāja citas 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas daļas.

Jūlija beigās arī sākās Sarkanās armijas uzbrukums no dienvidiem, tika ieņemta Jelgava, bet augustā padomju spēki turpināja uzbrukumu Vidzemē. 14. septembrī Sarkanā armija izvērsa strauju uzbrukuma operāciju Vidzemes un Zemgales teritorijā, kas tiek dēvēta par Rīgas operāciju. Vidzemē uzbruka Baltijas 2. frontes un Baltijas 3. frontes armijas. Vērmahta 18. armijas vienības, tajā skaitā Latviešu leģiona 19. divīzija, atkāpās līdz Siguldas aizsardzības līnijai, kur 25. septembrī Sarkanās armijas uzbrukums tika apstādināts.

Pa šo laiku vācu karaspēks tika evakuēts uz Kurzemi, un, kā norāda vēsturnieks Uldis Neiburgs, Vācijas armijas virspavēlniecība nav plānojusi nopietnu Rīgas aizstāvēšanu. Galvaspilsēta tika atdota padomju spēkiem bez kaujas, vācu armija Rīgu bija pametusi, un Sarkanās armijas vienības 13. oktobrī pilsētā iegāja teju bez cīņām. Tikai vēlāk, pēc 2. pasaules kara, padomju propaganda radīja mītu, ka Sarkanā armija 12. oktobra vakarā ar amfībijām veiksmīgi forsējusi Ķīšezeru, kas licis vāciešiem panikā bēgt. Tobrīd Ķīšezera krastā vācu vienību nemaz nebija un padomju armija pār ezeru pārvizinājusies netraucēti. Pilnībā padomju spēki Rīgu okupēja tikai 15. oktobrī, kad pēdējie vācu karavīri atkāpās no Pārdaugavas.