Stipendiāte Līva Paula Paleja tagad studē Latvijas Kultūras akadēmijā starpkultūras sakarus ar specializāciju Latvija-Spānija un reizē apgūst mūzikas teoriju un saksofona spēli Pāvila Jurjāna mūzikas skolā. Līgai Paulai piešķirtā stipendija, kas veltīta Liepājas ebreju piemiņai, ir saistīta ar citas personas traģiskām, bet reizē varonīgām gaitām, kas viņu iedvesmojusi palīdzēt Latvijas jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Līva Paula ir trešā, kurai šī stipendija piešķirta. Stipendiju izmaksā viena studiju gada ilgumā, tās apmērs mēnesī ir 185 eiro.
Kā portālam "Delfi" pastāstīja "Vītolu fonda" preses pārstāve Annija Ķepale, šīs stipendijas stāsts sākas ar Liepājas ebreju izcelsmes jaunieti Eduardu Alperoviču (vēlāk Andersu), kuram kopā ar māti izdevies izglābties no holokausta un 1944. gadā, kopā ar pārējiem latviešu bēgļiem, izkļūt uz Rietumiem, kamēr visi pārējie viņa plašajai ģimenei piederīgie gājuši bojā.
"Izglābties viņam un mātei palīdzēja vairāki cilvēki, kuri to veica, riskēdami ar savu dzīvību. Šos notikumus Eduards Anderss ir aprakstījis savā autobiogrāfiskā stāstā "Latviešu vidū Holokausta laikā" (Jumava 2011). Nonākot ASV, Eduards Anderss kļuva par profesoru Čikāgas Universitātē un ļoti ievērojamu zinātnieku, īpaši nodarbojoties ar no kosmosa gūtu materiālu pētīšanu," stāsta Ķepale.
Viņa, paskaidrodama stipendijas izcelsmi, stāsta: "Kad Latvija atguva savu neatkarību, Anderss nolēma uzņemt sakarus ar savu dzimteni. Liepājā Anderss daudz paveica, lai saglabātu savu tuvinieku un viņu likteņa biedru piemiņu, kuri gāja bojā kā boļševiku Gulagā tā nacistu holokaustā. Bet viņš īpaši vēlējās godināt tos daudzos piemirstos cilvēkus, kuri šausmīgajos kara un okupāciju gados, riskēdami ar savu dzīvību, glāba ne tikai viņu un viņa māti, bet centās glābt visus vajātos. Runa ir ne tikai par ebrejiem, bet arī par Latvijas patriotiem, čigāniem, lepras slimniekiem, pretestības cīnītājiem pret okupantiem, izbēgušiem kara gūstekņiem u.c. kuri bija kā vienas tā otras okupācijas varas upuri. Īpaši Andersam nepatika fakts, ka Rietumos daudz negatīvu viedokļu par latviešiem veidoja cilvēki, kuri balstījās uz samērā nedaudzajiem latviešiem, kas aktīvi sadarbojās ar nacistiem un piedalījās viņu rīkotā holokaustu. No paša pieredzes viņš zināja, ka vairums latviešu okupantu neģēlības noraidīja un tām aktīvi vai pasīvi pretojās."
Savukārt "Kluso varoņu fonda" otrs dibinātājs Pēteris Bolšaitis izglītību ieguvis Kalifornijas Tehnoloģiju institūtā, strādājis gan ASV, gan Venecuēlā un Vācijā, bet, Latvijai iegūstot neatkarību, atgriezies uz dzīvi dzimtenē. Šobrīd, būdams pensijā, aktīvi vada "Kluso varoņu fondu", popularizē tā idejas, tulko un izdod grāmatas, apsaimnieko ģimenes nekustamo īpašumu "Lāčplēša centru", ir korporācijas "Fraternitas Lettica" filistrs. Viņš dibinājis SIA "Lāčplēša centrs" stipendiju un Īras Kuhn-Bolšaitis un Pētera Bolšaitis stipendiju, lai sniegtu atbalstu talantīgiem un centīgiem Latvijas jauniešiem. Kopš 2004. gada izskolojis jau 20 jauniešus, bet četri, kā precizē fonda pārstāve, turpina studijas patlaban. Par nopelniem Latvijas valsts labā Pēteris Bolšaitis saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.
"Domājot, kā godināt tos cilvēkus, kuri centās glābt līdzcilvēku dzīvības, Pēteris Bolšaitis un Eduards Anders radīja "Kluso varoņu fondu". Šis projekts iekļāva dažu grāmatu izdošanu par šo tematu, pabalstu "Lipkes memoriāla muzeja" glābēju un glābto datu bāzes veidošanai un, galvenokārt, Vītolu fonda administrētu stipendiju maģistrantūras vai doktorantūras līmeņa studentiem, kuri specializējās Latvijas 20 gs. vēstures apzināšanā. Projekts guva plašu atbalstu sabiedrībā, un līdzekļus tam ziedoja 14 organizācijas, un teju 80 privātpersonas. Ziedotie līdzekļi tiek noguldīti vērtspapīru kontā, un stipendija izmaksāta no gūtās peļņas, kas garantē, ka tā pastāvēs ilgstoši," viņa stāsta.
Ķepale atklāj, ka ziņa par šiem klusajiem varoņiem nonākusi pie sievietes vārdā Ella – dāma, kura dzīvo Izraēlā. "Viņas dzīves stāsts arī ir bijis traģisks. Viņas vecāki, liepājnieki, bija pārdzīvojuši Holokaustu, Liepājas geto un koncentrācijas nometnēs un pēc kara beigām nonākuši Kipras salā, kur briti integrēja bēgļus, kuri mēģināja nokļūt Palestīnā – kas toreiz vēl bija Anglijas protektorāts. Tur nomocītajai mātei piedzima smagi sakropļota meitiņa. Ella tomēr izdzīvoja un izmācījās, un strādāja par mākslas terapeiti, bet palika invalīde uz mūžu. Dzirdējusi par "Kluso varoņu fonda" stipendiju, viņa piedāvāja gadu ilgu stipendiju kādam latviešu studentam ar īpašām vajadzībām, jo visu ļauno, ko viņas vecākiem un viņai nācies pārdzīvot, viņa vēloties atsvērt ar labu. Šī cēlsirdīgā rīcība aizkustināja "Kluso varoņu fonda" dibinātājus Eduardu Andersu un Pēteri Bolšaitis, un tie nolēma blakus "Kluso varoņu" stipendijai dibināt otru "Liepājas ebreju piemiņas" stipendiju, veltītu studentiem ar īpašām vajadzībām. Šobrīd tā sniedz pabalstu Līvai Paulai un nākotnē palīdzēs vēl citiem. Ziedojumi fondam turpina ienākt, jo doma par ļauna atlīdzināšanu ar labu ir iedvesmojusi ne vienu vien."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
