"Biju uzlūgts šā gada 14. decembrī uz Tukuma Mākslas muzeja mākslas darbu izstādi. Muzejs bija izstādījis pēdējo trīsdesmit gadu laikā iegūtos mākslas darbus.
Tas bija liels pārdzīvojums daudzējādās nozīmēs. Mākslas darbi, labs apgaismojums, dzīvā mūzika, ko uz vijoles spēlēja Edgars Ziņģe. Uz grāmatu plauktiem izliktās jaunākās grāmatas. Un gaisotne. Vecie Tukuma un ne tikai gleznotāji. Augstas raudzes mākslas pazinēji un skulptori. Bija ieradušies arī mākslas darbu ziedotāji un dāvinātāji.
Viens no pārsteigumiem bija, ka pie katras gleznas blakus kabatiņā bija ielikts uz dzeltena papīra uzrakstīts veltījums šai gleznai. Prozas vai pat dzejoļa veidā. Uzmanību pievēsa Ulda Rubeža (1958) "Audēja" glezna ar neparastu austā audekla radīto gaismu. Atrasta "Partijas mājas pagrabā."
Aizkustināja Alberta Pauliņa (1948) glezna "Latgales naktis. Brāļa piemiņai".
Kāda glezna man likās Nīderlandes gleznotāja radīta. Tomēr nē. Tas bija Zigfrīda Aleksandra Bīlenšteina (1869-1949) meistardarbs "Lauku virtuve".
Tad sekoja stāstījums par Ilzes Strekavinas gleznu "Hellādas peldētāja" (1984). Savā laikā, gatavojot izstādi, kāda partijas sieva bija kategoriski pret šīs gleznas izstādīšanu. Padomju cilvēki to nesapratīšot. Autorei un izstādes rīkotājiem ilgi vajadzēja pierādīt, ka tā tomēr ir izstādes vērta.
Arī es ieinteresēts skatījos šajā gleznā. It kā sieviete vēsturiskajā bronzas kaujas cepurē, kura aizsargā arī sejas augšdaļu. Tomēr dzeltenīgais viļņojums aiz viņas stāstīja par gaišām meitenes kuplajām cirtām.
Tam sekoja stāstījums, kā pēc padomju okupācijas muzejs tika aizvērts. Kad muzeja darbiniekiem atļāva atgriezties, protams, labākās gleznas bez pēdām bija pazudušas.
Atbrīvotāji....
Manas atmiņu dzīles palīdzēja atvērt skaitlis 1948. Tas bija mans dzimšanas gads.
Kā parasti pēc filmas vai kāda notikuma manas smadzenes vairākas stundas un pat dienas apstrādā iegūto informāciju.
Negaidīti sev, atcerējos kādu senu pārdzīvojumu, kuru piedzīvoju astoņpadsmit gadu vecumā. Tiku iesaukts armijā. Bija jāiziet medicīniskā iesaukšanas komisija. Koridorā sekoja pavēle – visiem pilnīgi izģērbties un ar savu personīgo lietu iet pa kabinetiem. Nesapratu, kāpēc antropometrijai, acu ārstam, zobārstam, terapeitam, psihologam mēs bijām vajadzīgi kaili. Turklāt simtiem sēdējām uz vieniem un tiem pašiem krēsliem bez jebkādiem higiēnas aizsargmēriem. Saprotu ķirurga un dermatologa apskates. Tur peldbikses vajadzētu nolaist.
Tomēr pats lielākais pārsteigums sekoja vēlāk. Bija jāiet pēdējā istabā pie lielās komisijas. Tur bija Kara komisārs, galvenais ārsts, kāds no drošības dienesta cilvēkiem un, ak, Dievs, jauna meitene. Sākumā mūs aizsargāja personiskā lieta ar ko piesedzām intīmās vietas. Tad sekoja komanda: "Jauniesaucamais, lietu man padod." Apstulbis noliku papīrus uz galda un cik nu varēju, ar plaukstām piesedzies, atkāpos ierindā. Sekoja jautājums par veselību un vēlēšanos dienēt. Izmisīgi domāju par savu hiperseksualitāti. Tad komjaunatnes sekretārīte smalkā balstiņā sāka mani izprašņāt par komjaunieša nozīmi un plāniem armijā.
Apjucis izmisīgi domāju, ko medicīnas komisijā dara komjaunatnes sekretāre. Kaut ko nomurmulēju par komjaunatnes pienākumiem. Citus viņa neizprašņāja. Tā arī nesapratu, kāpēc tieši mani. Sprogainie mati? Vai kas interesantāks viņas skatījumā.
Kā izkļuvu no apskates kabineta, neatcerējos. Tikai, uzrāvis apakšbikses, jutos kaut drusku aizsargāts.
Piebildīšu, ka visās medicīnas komisijās, kuras bija vismaz piecas, tā arī neviens ķirurgs neatklāja, ka man ir iedzimta kaite, kura mani saķēra padomju armijas dienesta pēdējā mēnesī, kad sastrīdējos ar rotas virsseržantu. Mazgājot kazarmu, gaidīju, kad mani vedīs uz virssardzi. Kad biju jau saliecies pus tupus un nošļupstēju "Palīdziet", divi dienesta biedri mani ievilka pie virsseržanta. Tas sākumā domāja, ka simulēju. Bet aukstie sviedri, bālums, siekalu pavediens no lūpas kaktiņa un biedru uzstājīgais tonis lika mani nogādāt uz ambulanci. Sekoja "ātrās palīdzības" mašīna un hospitalizācija ar nekavējošu operāciju.
Mēs neviens nezinām, ko mūsos izsauks skaistie un neaizmirstamie muzeja apskates mirkļi.
Lai šis stāsts neaptur jūs apmeklēt šo izstādi. Tai ir gaiša aura, kas ļoti nepieciešama Ziemassvētku gaišumu gaidot.
Tukums,17.12.2019. Leons Stiprais."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
