'Laika kuģis' Tukuma centrā – lasītājs par arheoloģisko izrakumu prezentāciju  (30)

Baznīcā bija atnākuši draudzes locekļi, Tukuma inteliģences, muzeja un laikraksta "Tukuma Neatkarīgās Ziņas" pārstāvji. Paldies viņiem par informāciju. Pretējā gadījumā "Delfi Aculiecinieks" šo ziņu nelasītu.

Ceru, ka bija atnākuši visi Tukuma vēstures un bioloģijas skolotāji. Jo saka, ka zināšanas nostiprinās un paplašinās, ja informācija tiek sniegta no vairākiem neatkarīgiem avotiem. Pie tam, zināšanu iegūšanas laikam šeit nav nozīmes.

Ievadvārdus teica draudzes mācītājs Mārcis Zeiferts. Viņš stādīja priekšā pasākuma lektorus- arheologu Dr.Hist. Rūdolfu Brūzi un antropoloģi Dr. Hist. Gunitu Zariņu. Pieminēja, ka baznīcā tika prezentēta arī Intas Dišleres grāmata "Ar ticību, cerību, mīlestību caur gadu simtiem".

Kā teica arheologs Dr. Hist. Rūdolfs Brūzis, Tukuma baznīcas apbedījumos atrasts neraksturīgi daudz vēsturisko artefaktu. Iegūtas liecības par 312 tukumniekiem. Artefaktu skaits ap trīs simti. Tajā skaitā retais zilā granīta stabs ar teitoņu krustu. Izbrīnu radīja nosacīti daudzie naži (10), monētas (90), saktas (29). Atrasta Kurzemes hercogistē otrā brokāta apģērba (vestes) detaļas. Tās piederēja jaunam vīrietim, ap 30 gadus vecam. Acīmredzot, vācu vīriešu kārtas pārstāvim, kā redzams vienā no attēliem.

Senākais drošākais pierādījums Tukuma apdzīvotībai jau 14. gs. pirmajā pusē ir atrastais Hamburgas brahteāts. Tukuma pils celta pirms 1381. gada.

Greznumlietas, sevišķi monētas, kā laika mašīna stāsta mums par Tukuma un Latvijas vēsturi. Tartu bīskapijas Lībekas feniņš 14. gs. beigas,15. gs. sākums. Livonijas ordeņa Tallinā kalts ārtings (1424.-1471.g.). Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera 1575. g. šiliņš. Polijas karaļa Stefana Batorija (1575.-1586.g.) šiliņš. Rīgas brīvpilsētas 1577. g. šiliņš. Sigismunda II Augusta Rīgas šiliņš 1617.g. Polijas karaļa Jana Kazimira borodinka 1664.g. Zviedrijas karalienes Kristīnes Rīgas šiliņš (1632.-1654.g.). Zviedrijas karaļa Kārļa X Gustava 1660.g. Rīgas šiliņš. Krievijas cara Pētera I poluška 1718. g. Elbingas šiliņš 1763. g. Tika atrastas arī vācu Pirmā pasaules kara, padomju savienības un pat šodienas Latvijas monētas.

Par nažiem. Tas bija brīva latviešu cilvēka apliecinājums. Nazis bija nepieciešams zvejniekam, medniekam, tirgotājam, mežstrādniekam un gandrīz katram brīvam cilvēkam. Laiki bija nemierīgi. Zvēru un laupītāju mežā daudz. Cilvēki bija daudz agresīvāki nekā šodien. To diktēja biežie kari, lielās epidēmijas, bads un neizglītotība. Cilvēkus "ielikt rāmjos" centās ar bargajiem publiskajiem sodiem un baznīcas mācību. Sevišķi pēc Mārtiņa Lutera baznīcas reformas, kad Bībele bija daudzās mājās.

Mācītājs Mārcis Zeiferts iestarpināja, ka pakavu saktas bija kristīgiem cilvēkiem. Jo latīņu burts "A" nozīmēja dzīvību, toties burts omega - nāvi. Pakavu saktas gan nēsāja ar šķēlumu uz augšu. Kā šodien laimes pakavus. Ja atvērtais gals ir vērsts uz augšu, tad cilvēks cer uz svētību no debesīm, ja uz apakšu - palīdzību no Zemes mātes.

Nodomāju, ka jaunavas laikam pakavu saktas nenēsāja. Tās varēja nēsāt precētas sievas un vecmātes. Īsti pārliecināts par to neesmu. Piebildīšu, ka tika atrasta visai reta lieta - meitenes auduma pītais vainadziņš (lentveida) ar vara rotājumiem mugurpusē. Tajā skaitā zvārgulīšiem.

Zvārgulīši, acīmredzot, brīdināja par cilvēka nākšanu, ļauno garu un zvēru atbaidīšanai.

Pēc īsa pārtraukuma uzstājās bioarheoloģe Dr. Hist. Gunita Zariņa.

Te nu Tukuma cilvēku kauli atklāja daudzus noslēpumus. Piemēram, zobu stāvoklis tukumniekiem bija salīdzinoši labāks nekā tālākos novados dzīvojošajiem. Lieki pieminēt, ka zobu slimības bieži nogalināja.

Secinājumi tika izdarīti, apkopojot kaulu izpēti no krājumiem, kas tika atrasti 2003. gadā, kad tika atrasts tā saucamais "kaulu kambaris" baznīcas šķūnīša pagraba velvēs. Arī 2019. gadā atrasto kaulu izpēte.

Šodienas mērogos stāvoklis bija šausminošs. Vīriešu augums vidēji bija tikai 1,72 metri.

Bērnu mirstība sasniedza vidēji 50% no visu dzimušo skaita. Ģimenēs vidēji bija 5-6 bērni.

Vīriešu vidējais mūža ilgums bija 47 gadi. Sieviešu - 40 gadi. Tas ir saprotams. Dzemdības bez medicīniskās aprūpes. Bērna barošana. Kaulu vājums. Dzīvošana pusbadā.

Lauciniekiem zobu nodilums bija izteiktāks nekā aristokrātiem un bagātajiem tirgoņiem.

Jo graudi tika malti mājās starp dzirnakmeņiem. Miltos palika sīki, abrazīvi akmens materiāli.

Tie varēja izsaukt arī dažādas kuņģa un zarnu trakta saslimšanas slimības. Tāpēc es neieteiktu šodienas notievēšanas faniem aizrauties ar pelavu ēšanu, ko reklamē maiznieku lobijs. Graudu pelavas (apvalki) ir abrazīvs materiāls.

Zobu stāvoklis Jēkabpils apkārtnē 35-45 gadus veciem cilvēkiem bija katastrofāls. Praktiski zobu nebija.

Bioarheologi māk noteikt, kādas slimības ir aiznesušas aizsaulē tukumniekus. Tas bija ne tikai mēris, tuberkuloze, dizentērija un citas epidēmijas. Tās bija jau pieminētās zobu slimības, kaulu (mugurkaula skriemeļu) pataloģijas, sifiliss, tuberkuloze. Ļoti bieži slimoja un mira no plaušu karsoņa.

Interesanti bija secināt, ka baltvāciešu galvaskausi Rīgā un Tukumā sakrita pēc to izstieptās formas. Latviešu galvaskausi bija apaļāki.

Cilvēku skaits sprādzienveidīgi sāka pieaugt pēc 1800. gada. To veicināja klimata uzlabošanās. Beidzās mazais ledus laikmets. Tika atcelta dzimtbūšana. Kurzemē un Zemgalē 1817. gadā, Vidzemē - 1819. gadā, Latgalē - 1861.gadā. Tika ieviesta obligātā potēšana pret bakām (1828.g.). Liekas, ka tā bija Krievijas carienes Katrīnas I pavēle. Zemnieki sāka audzēt kartupeļus, kuri neražas gados glāba no bada. Tika dibinātas lauksaimniecības biedrības.

Uzlabojās medicīniskā sistēma. Tika dibinātas slimnīcas un aptiekas. Atvērās vecmāšu skola Jelgavā. Cilvēku pieaugums veicināja urbanizāciju. Ja Somijā tā sasniedza 15,5%, Krievijā 14%, tad Latvijā tie bija 40,3%. Urbanizācija veicināja latviskuma pašapziņas veidošanu.

Ļoti lielu robu cilvēku skaita ziņā atnesa Pirmais pasaules karš. Zaudējām ap vienu miljonu cilvēku.

Brīvās Latvijas laikā Latvijas iedzīvotāju skaits sasniedza 2552. Otrā pasaules karā un Staļina represiju laikā Latvija zaudēja ap 700 000 cilvēku. Ap astoņdesmitajiem gadiem Latvijā bija 2501 iedzīvotāju. Tomēr te tiek pieskaitīti mākslīgi iesūtītie "strādnieki" no lielās brāļu saimes.

Secinājums uz šodienu ir bēdīgs. Ja turpināsies pašreizējā tendence, tad mūsu tautas nākotnei nav cerības.

Mana piebilde. Izdzīvosim tikai tad, ja sapratīsim, ka vairs nekad nedrīkst pieļaut, ka latvietis karo pret latvieti. Par demogrāfisko pieaugumu nevar cīnīties ar saukļiem, abortu aizliegšanu un tikumības komiteju organizēšanu skolās. Skolās ir jāievieš veselības mācība. Nepiedodama ir izlikšanās, ka notiek principiāla cīņa pret oligarhiem un valsts izzadzējiem. Tā ir mūsu tautas un valsts nāve.

Tukums 16.01.2020. g. Leons Stiprais."