'Man nekad nav nākuši ciemiņi' – piepilda 'sistēmas bērna' Andra sapni par māju

Tagad Andrim ir gandrīz 40 gadu, bet viņš nemāk ne lasīt, ne rakstīt. Viņš bērnībā nonāca bērnunamā, arī pēcāk daudz mētāts pa sociālās aprūpes centriem, kur neviens speciālists nepamanīja u nerisināja Andra dzirdes problēmas. Viņa stāsts atklāja to, cik liela nozīme otra cilvēka dzīvē var būt vienam mazam lielas daudzu cilvēku sistēmas posmam. To, ka Andris ļoti slikti dzird, pirms aptuveni sešiem gadiem nejauši ievēroja Nataļja Vilistere, kura tonakt kā sociālā darbiniece dežurēja biedrības "Rūpju bērns" grupu dzīvoklī Bolderājā personām ar garīga rakstura traucējumiem. Andris tolaik tur dzīvoja. Vēlāk viņa kļuva par Andra asistenti. Tas bija sākums lielam cēlienam vīrieša dzīvē, proti, Andris tika pie dzirdes aparāta un krasi mainījās viņa pasaules uztvere.

Pēc būšanas "sistēmā" viņš Rīgas nomalē noīrēja nelielu zemes gabalu, kur par paša nopelnīto naudu pārbūvēja, iekārtoja un nosiltināja nelielu dārza mājiņu, padomus smeļoties video interneta vietnēs un klausoties radio raidījumu par būvniecību. Taču viņa spējas viņu pievīla, un māja piedzīvoja ugunsgrēku. Pēc tā Andris to atjaunoja, bet māja vairs nebija piemērota dzīvošanai ziemā. Kā viņa vecā māja, ko pats sauc par "būdu," izskatījās, var aplūkot šajā "Delfi" galerijā.