Stāsts par latviešu izlūku, kurš pirms 100 gadiem terorizēja ‘sarkanos’ un ieguva trofejas miljona vērtībā

Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons savā pētījumā par leģendāro virsnieku norāda, ka Helmanis pēc Neatkarības kara bija viens no sabiedrībā visplašāk zināmajiem karavīriem, kuru pārdrošos izlūkgājienus Latgalē pēcāk savās pagalma kara spēlēs izspēlēja puikas.

Hugo Helmanis ir dzimis 1895. gadā Rīgā. Īsi pēc 1. pasaules kara sākuma Helmanis devās dienēt Krievijas armijā un tika ieskaitīts 171. rezerves kājnieku pulkā, bet drīz pēc tam nosūtīts uz Nikolaja Kara inženieru skolu Petrogradā. Pēc mācībām, 1915. gada vasarā, Helmani pēc paša vēlēšanās pārcēla dienēt uz 12. aviācijas diviziona Iznīcinātāju nodaļu. Par varonību Rīgas frontē un divu vācu aeroplānu iznīcināšanu Helmanis tika apbalvots ar pieciem kaujas ordeņiem, kā arī diviem Svētā Jura krustiem. 1917. gada septembrī, kad Rīgu ieņēma vācu karaspēks, Helmanis krita vācu gūstā, bet nākamā gada vasarā no gūsta izbēga. Ēriks Jēkabsons uzsver, ka no vācu gūstekņu nometnēm izbēgušo nebija daudz un šāds solis liecināja par neikdienišķu drosmi.

1918. gada nogalē, kad 1. pasaules karš jau bija beidzies, bet Latvijā tikai sākās Neatkarības karš, Helmanis brīvprātīgi iestājās vācu Landesvērā, kas vismaz kara sākumā bija vienīgais reālais spēks pret uzbrūkošo padomju armiju. Savukārt 1919. gada jūlijā viņš pārgāja dienēt Latvijas armijā un augustā nokļuva 1. Liepājas kājnieku pulkā, kas rudenī uzsāka cīņas Latgales frontē pret lieliniekiem.

Tieši šajās kaujās Helmaņa vadītā pulka 8. rota izcēlās ar vairākiem pārdrošiem reidiem ienaidnieka aizmugurē, bet pats kapteinis Helmanis ieguva talantīga un drošsirdīga virsnieka slavu. Par savām gaitām viņš sarakstīja divas grāmatas – “Kapteiņa Helmaņa izlūku gājieni Latgales frontē” (1921) un “Cīņā pret lieliniekiem, 1919–1920” (1936).